viņš atēlo mūs bildītē mazā. vienā rāmīti
aiz skatloga.
debesis gaišas. mākoņi raibi.
es laikam sāku saprats, kur ziemeļu un kāpēc.
nodreb kājas pisitiena iekustētā grīda.
skan. skan nevis tāpēc, ka vajag, vai gribās,
bet tādēļ, ka Bendžamins sēž krēslā.
ne viņš vairs sirms, sen stalts, brašs.
es nezinu vai sapratīsi, bet analīze..-
ja vien būtu, ja vien kāds spētu izdibināt.
Sēsties, Bendžamnin mīļais,
tev tēju,vai pienu, kādu cepuma lausku?
nevēlies? skaidrs, tu pats.
ar gumiju aptīta saule
un pie māju pamatiem pievilkti sarkani uguņi
tie nedeg, bet brīdina, tos, kas skatlogu neredz.
vairums gan tā pat neredzīgi mēs.
pat sarkano zīmi, neredzam. aklums
kails, aklums, no kā jākaunās būtu
cilvēcīgais vairs nav dzirdams, vai jūtams.
skatloga gaismas jau izslēgtas.
nē, izšautas spūldzes.
nav gaisma, pasaulē trulā.
*ja vien Tu sapratu ikkatru uzrakstīto rindiņu! :|
No comments:
Post a Comment