Un tu?

Es vēlētos dzīvot pasaku namiņā, kas atrodas meža vidū. Tas iebūvēts zābakā. Jā, zābakā! Kurpju šņores kalpotu kā žalūzijas. Tās dienā varētu atvērt ielaist nelielu saules staru, kas ieceļotu caur koku zariem. Bet naktī aizvērt, lai mēness gaisma nekož caurumus ciešā miega sapņos. Netālu varētu dzirdēt nelielas upes ūdens straumi, kā tas nesas lejā pa ūdens kritumu. Zābaka augšu mēs aizšūtu ciet, lai lietus un sniegs nekrīt uz galvas, un, lai skudras nezog brokastis no galda. Mums būtu nelielas kāpnes, kas vestu līdz guļamistabas logam, lai pēc nakts pastaigām var doties pa taisno uz sapņu zemi. Pirmajā stāvā mums būtu glauna dzīvojamā istaba, kur mēs uzņemtu viesus. Tai būtu aitādas paklājs, lai pēdām allaž silti. Un uz maza galdiņa vienmēr būtu karsta un pilna tējas kanna. Tai blakus nelielas, trauslas porcelāna tasītes, un saldummīļiem, svaigas īrisa konfektes. Mēs klausītos latviešu tautas dziesmas, kas spēlētu vecā radio kastē. Mums būtu iedomīgs kaķis, kas sēdētu istabas stūrī un vērotu visus ar niķīgu skatu. Mēs pa dienu ietu lasīt sēnes un ogas, vakarā dzertu tēju, bet naktī mēs sapņotu par to kā būtu, ja būtu. 

Zubabibubaibe

Man ir sakāpis, kāpj, turpina kāpt; viss sāk apnikt un neko negribas.
Meli, gribas tikai vienu - uz mājām.

Man vārdi birst, kā lapas vēlā rudenī.

Kāpēc gan cilvēkam ir tik grūti saprast, ka arī man var būt līdz kaklam un pāri. Cik gan var ar tiem zābaku zābakiem mīņāties pa manu galvu? Ja es saku, ka ir gana, tad varbūt tomēr liek man mieru uz brīdi.


Ārā kaislīgi sadanco lietus lāses. Maigi atdusas pret miesu un izlaistaliem matiem. Nav aukst, jo noklusis stiprais vējš. Var doties kaut nakts vidū kā karavīrs pār grāvjiem, purviem un laukiem. Bet man pat spēka atrastos, lai vēl tevi līdz siltumam aiznestu. Aj, nestu kaut uz rokām, bet nekad pat neiedomātos atstāt tevi vienu, nekad. Lietus nerimstas, tomēr atrodas pēdējie spēki. Bet, ja man vairs nebūs spēka vilkt mūs abus, tad mēs to kopā paliksim gaidīt rīta sauli. Mēs runāsim par bērnības zāles pļavām, par ziedošām ābelēm, par vēl zāļām ogām vecvecāku dārzos.. Mēs nebeigsim sapņot par to, ka kādreiz būs labi. Un pat, ja nebūs kā cerēts, mēs mierināsim, ka allaž mēs būsim viens otram. Kas zin, ja kārtis būtu tavā rokā, vai tu mani atstātu vienu dejot ar lietu?

Es rakstu.

Redz, es rakstu. Es rakstu un rakstīšu; vēl dažus vārdus. Vēlāk, protams, es atkal rakstīšu. Tagad rakstu, ka man Tevis pietrūkst. Jau atkal gribas mājās,bet es tā pat cīnos. Nekas cits jau neatliek.

Jā, man pietrūkst Tevis. Man arī pietrūkst veselā saprāta. Man pietrūkst svaigā gaisa. Man pietrūkst Vecrīgas bruģis. Man pietrūkst Līvu laukuma viļņi. Man pietrūkst Daugavas baloži. Gribu mājās. Gribu bezmērķīgi klīst pa Rīgas ielām. Gribu neuztraukties, un gribu mieru.


Es rakstu. Šoreiz es pat īsti nemeloju, lielos vilcienos tā arī ir; es rakstu.




P.S. Kā reize, šodienas citāts:

"No matter how dreary and gray our homes are, we people of flesh and blood would rather live there than in any other country, be it ever so beautiful. There is no place like home."

/L. Frank Baum/

Atkal.

Jau atkal pienācis ilgu laiks. Drīz būs dzimšanas diena, un kā jau katrai svinamai dienai tuvojoties man uznāk vēlme būt mājas. Nekur citur, tik mājās.

Nu ir tak forši. Notiek daudz patīkamu lietu, tāpēc es smaidu.



It's decision time. I live in constant decision times. It's the era of decisions.

Stars

On the past weekend my mom decided to clean the basement form all the crap and all the stuff that has been piling up there. I found one thing that I liked. It was a small white plastic bag. It had a simple knot at the and so it could be easily opened. Inside there were stars. Yes stars.

Oh, just before I talk about my stars. A month or two ago I tweeted that i miss stars. Just so You can better understand how exciting this is for me. I love stars. I love stars. I enjoy glaring at the night sky and thinking about almost nothing at all.

Well these stars are the ones that glow in the dark once they have been in light for a while. And i put them up in my room on the ceiling. And last night i slept under the stars!



Here is something cool, just wanted to post it, so i have it and i don't lose it. And yes, you are allowed to check it out. Tattoo locations.

blondais skrienošais

Par nometni nerunāšu!!!

("Signs that said no friends allowed"*)

_________________

Šodien atbraucām no Talsiem! Laiku pavadījām lieliski un Žuža bija ļoti, ļoti viesmīlīga un vispār bija ĻOTI forši! And when i say VERY, then i mean VERY!! Nepārtraukti bija kaut kas ko darīt un kompānija arī bija lieliska. Dažos vārdos: pogas, krāsas, riteņi, bumbieri, kartupeļi, pankūkas, nivea, ugunskurs, desas, brauciens, tornis, pelde, smiekli, skriešana uz busu, upenes, saldie sapnīši...

Šodien vakarā bijām uz 'Zilākalna Martu'. Izrāde bija laba. Kopš pati skolā mācos teātri es uz šādiem priekšnesumiem raugos pavisam savādāk. Stāstīt jau varētu, bet nenes. Bet nu aktieru darbs bija profesionāls un šur tur pār maliņām lija Hermaņa izcilā režija.

Latvijā būšu vēl tik dažas dieniņas. Visu laiku līdz šim man nebija vēlme braukt atpakaļ. Vēl ne. Mēnesis taču ir TIK maz. Un tomēr, nav jau gluži izvēle. Laiks ko pavadījām Latvijā bija nedaudz nogurdinošs. Jā, es izbaudīju dažas no savas dzīves labākajām dienām (līdz šim), bet tikai viena diena no visām bija tāda, ka neizgāju vispār no mājas un nebija ieplānots nekas. Tikai viena diena no apm. trīsdesmit. .. Tā ir viennozīmīgi laba statistika.

Šodien ceļā uz mājām iegājām rimītī, tad devāmies mājās. K gan ne. Tad nu mājās čāpotāji bijām trīs. nolēmām, ka svētdien cepsim picas, bet tas ar vēl nav 100%.
Nu jā,...
Ejam, ejam, ejam, ejam.. Nav vēl vēls un cilvēku plūsma ar vēl nav apšņikāta līdz unīkajiem nakts tipiņiem. Ja nebūtu acis tumsā varētu pat šķist, ka ir diena. Garām paskrēja puisis. Viņam mugurā bija vēsi brūna jaka, lai gan vakars bija pārsteidzoši silts. Kājas slēpās gaišās, brīvās džinsās un virs zeķes bija tumsnēji apavi. Mati bija pārsnieguši stadiju, lai sauktu tos par īsiem. Blondi. Likās, ka skrien, lai paspētu uz kādu tūlīt aizbraucošu trolejbusu, lai gan tuvumā nebija manāms neviens sabiedriskais transports. Bet viņš tomēr skrēja, un nebija būtiski uz kurieni. Brīdī, kad viņa ķermenis aizšāvās garām manējām, viņa lūpas bija savilktas. Caur tām ar spēku tika grūsts laukā gaiss, lai nākamajā brīdi atkal ieviltu jaunu elpas vilcienu. Puiša ritmiskā elpošana man atgādināja dienas, kad pati biju skrējusi. Kad bija izdevies kādā agrā rītā uzvarēt slinkumu. Kad par spīti migpilnajām acīm pati cēlos un vilku virsū apavus ar kuriem maigāka skriešana. Tos rītus, kad pēdas godīgi sitās pret rīta klusumā sēdošo asfaltu. Un ar vienu skrienošu blondu puisi pietika, lai pierunātu mani, ka es tomēr gribu atpakaļ. Gluži kā jebkuram citam nožēlojamam pasaules iedzīvotājam man pietrūkst ikdienas rutīnas.
Un re, man pietrūkst pamosties manas istabas četrās sienās. Man pietrūkst steiga, kas dzina uz skolu. Man pietrūkst sajūta, ka var būt labāk, lai gan ir jau gana labi. Man gribās, lai 12. klase ātrāk sākās, lai tā varētu ātrāk beigties.

Un nav tā, ka tur būtu kā mājās. Es gan te, Rīgā, gan tur, pārnākot mājās sev dažkārt saku, ka gribu mājās. Lai gan zinu, ka atbilde ir, ka īstas mājas nav un viss, es tik un tā gribu, bet pārdomājot visu ciemos ir pienākusi skaidrība. Es nemaz negribu ilgoties pēc tādām vienām mājām. Man patīk būt ceļotājam, kas par mājām nesauc kādu konkrētu stūrīti.. Man mājas ir Rīga, mana Rīga. Visa pilsēta ir mans sapņu būris, te es varu atgriezties, kad tīk un justies labi. Lai arī kur es šajā pilsētā būšu, es jutīšos kā mājās.

Viss... es te jau aizšļūcu nez kur. Jauku jums dienu.

Dziesmas (tādas kopā salikt drīkstu tikai es):
Aerosmith - Crazy
*The Puppy Song

_________________

.

don't care! but why?

Plāns.

Vakarnakt ilgi nevarēju iemigt. Kāpēc? Laika zona. Jā, tieši tā, esmu vēl nedaudz sviestā. Nu labi, daudz. Es domāju! (ATKAL! Kādam vajadzētu man sadot pa mici ikreiz kad kaut kas līdzīgs domāšanai pienāk pārāk tuvu manām šūniņām!!) Bet tas bija neizbēgami. Ārā diezgan steidzīgi ausas saule un mans prāts nelika mieru. Izdomāju plānu, to, ko darīšu septembrī, kad skola atsāksies! Man ir liels plāns, bet jums sacīt, nesacīšu. Tad jau redzēs, kas un kā man izdosies.

Vakar satiku Radaru! Hi hi. Viss aizritēja tā, kā likās, ka būs. Donalds + kārtis + fun! Šodien gulēju un ar puikām spēlēju pokeri. Visu dienu. Grrr... es varētu sūdzēties, bet es jau tā nedaru. Un leilīties, ar nelielos! un varbūt tomēr... ha ha .. es vinnēju! :DD

Rīt sestdiena. Hmmm.. Tad jau redzēs kā ies. Varbūt ka pasacīšu kā gāja.

Nu jau ilgāku laiku neesmu saņēmusi nekādas ziņas no Plakņa. Arī skaipā nav onlainā brīžos, kad iepriekš vienmēr bijis. Kad pēdējo reizi runājām viņš nesacīja, ka kur dosies. Bet droši vein, ka kautkur ar ģimeni. t.i. es tā ceru!!
Dažbrīd es pati sev vaicāju vai tā tam vajadzētu būt, ka es par vi;nu domāju. Vai viņš par mani ar vismaz šad tad iedomājās??
Bāc, es atkal domāju!!!

Viss, eju ēst zupu! :))

zem uzlādētu mākoņu jūras

otrā diena.
Rītu sāku ar tikko izžuvušo drēbju sakārtošanu, līdz ar to izpalika mīļum mīļās brokastis.
No rīta, nedaudz smidzināja. Somu, lai vieglāk mīties, nomainīju ir krietni mazāku.. denas laikā tas tracināja, jo nevarēju salikt tajā visu, ko vajag! Kad tiku līdz skolai biju tikai knapi mitra = tas labi! :)

esmu cilvēks, kas mīl braukt ar riteni. Un man ļoti patīk lietus.. tad nu padomā cik labā garastāvoklī biju ceļā uz mājām. Tas jau nekas, ka palieku slapja, jo mājās tač var pārģērbties, pietam trešdienas vakarā pēc skolas tik uz mājām! :)
Viss būtu gandrīz ideāli, ja vien manas baltās Ekv. kurpes nebūtu netīras un mans penālis nebūtu izmircis, bet vsmz skolas papīriem un grāmatām viss OKī! :))

pirmo reizi pēc ilgas slinkošanas izpildīju matemātikā mājasdarbu! :D
njā,.. eh!

vakar vēlu aizgāju gulēt, bet dienas liakā padarīju daudz!

"republic of china land" *

*Citāts no Tašpuka otrdienas.

Man vajadzētu izgudrot stratēģiju kā nokļūt atpakaļ uz pekām. Kā devītās klases sākumā, kad tika pildīti visi mājas darbi un nevis tāpēc, ka bija jāpilda, bet tāpēc, ka gribējās pildīt. Bija kāre iegūt jaunas zināšanas un vēlme kaut ko darīt. Tagad ir tikai kāre pēc zināšanām, bet klāt pielipis slinkums. Pieņemu, ka tas tāpēc, ka nespēju saņemties. Ja uz klik pēkšņi viss, kas līdz šim ir neizdarīts pēkšņi būtu padarīts, tad būtu savādāk. Atriešoties pie stratēģijas. Man ir jāmāk savākt savu laiku tā, ka tiek izdarīts viss, kas jādara:

• Visi nepadarītie skolas darbi
• Skola
• Mājas darbi
• Mājas darbi (iknedēļas mājas kārtošana)
• Atpūta
• Draugi
• Ģimene
  
• Svētdienas vakari
• Intereses
• Sports/Notievināšana

Tā ir izlase, nē, galvenās kategorijas, zem tām sakrīt VISS! Sākotnēji domāju izstrādāt dienas plānu katrai dienai. Bet nekas nesanāca, jo nespēju sekot līdzi tam, ko biju saplānojusi.
Tagad domāju, jāatsakās no TV un pēc iespējas mazāk laiks jāpavada pie datora. Tas gan izklausās kā klišē. Jo ķipa tā IR problēma visiem jauniešiem. Bet man kaut kā nav pavisam. Es cauru dienu skatos Cosmo TV kaut kādu sviestu. Un, ja ne to, tad sēžu pie kompja, kaut ko rakstu vai spēlēju Pokeri. Dzīve iet sviestā, bet tas tāpēc, ka man pietrūks spēka atsākt normālu dzīvi. Man nav nekādas iekšējās motivācijas. Nekādas. Pat ne mazākās drumstaliņas. Un, ja ir, tad nav nekas, kas spētu kaut ko virzīt uz priekšu. Vajag plānu, stratēģiju, kas man liktu ne tikai saprast, ka ir problēma, bet arī rīkoties, lai tā tiku risināta..
```un es nezinu kāpēc, bet liekās, ka es šad tad pārspīlēju. Hmm.. man vajadzētu uzrakstīt uz lapas (lapām) visu, kas man IR jāizdara, lai redzu visu tā teikt, the big picture.
citādi esmu apmaldījusies...



Par sestdienu un svētdienu. Kopumā ņemot tuss bija OK! :) Lai gan pēc iepriekšējā rkasta tā nevarēja spriest. Sestdien izstāstīju Mantijai, ka man patīk Rieksts. Kad meitene aizbrauca es neatminos kāpēc, bet arī Karijai izstāstīju par ieķeršanos puisī. Tagad tas vairs nav noslēpums. Ap sešiem no rīta (svētdien) atkal atnāca Mantija. Ar kājām esot stundu nākusi. Es pamodos ap pus 9. Pusstundu nosēdēju pie datora un tad kārtoju māju. Pamatā virtuvi, bet viskatko nācās vākt katrā mājas nostūrī. Kārtošanas laikā izdevās burtiski divas minūtes aprunāties ar Riekstu. Sāku ar jautājumu, vai patika tuss. Viņš teica, ka bija forši, ja vien neskaita to, ka Mantija raudāja un to, ko es izdarīju. Tad viņš man mēģināja ieskaidrot, ka tas, ko es vakarā pīpēju bija zālīte, bet es vēl līdz šim nezinu, vai viņš saprata, ka tā bija tikai cigarete. Nu jā.. es viņam teicu, ka atvainojos jau kādas simts reizes. Beidzās ar to, ka viņš pateica savu tipisko puišu nu labi. It kā tas vairs nebūtu svarīgi. Bet nelikās, ka tas bij atāds, 'atšujies', vairāk kā 'tas vairs nav savrīgi!'. Un es nosolījos tā vairāk nedarīt.
Līdz ~11 cilvēki bij pamodušies. Un pēc tam arī lielākā daļa no palikušajiem tusētājiem devās prom. Palika vien Mantija un Rieksts. (tātad bijām četri, es, tašpuks un viņi divi).. Visu dienu vienkārši ņēmāmies un ārdījāmies. Sanāca vēl neaiziet uz koklēšanu/dejošanu, jo ciemiņi vēl bija pie mums un prom dzīt negribējās, jo bija dikti jautri. Uz vakara pusi skatījāmies TV un rēcām. Te kas labs: Rieksts man sēdēja blakām uz dīvāna un nelikās, ka viņam bija slikti, vai, ka viņš gribētu iet prom. Te uz pleca bija roka un pēdas sarunājās. :D
Ap deviņiem vakarā visi četri aizdevāmies uz Ridō maķīti un viņš nopirka paiku. Es palūdzu kartupeļus. Bet nobeigt nevarēju, jo šādā (vai līdzīgā) ēstuvē pēdējo reizi biju vasarā. Manam vēderam nepatika. Mantija mūs pameta un devās uz autobusu, puikas pabeiza savus dubultos čīzburgerus un tad mēs pavadījām Riekstu līdz viņa autobusa pieturai un sagaidījām kopā ar viņu autobusu. Abi ar tašpuku devāmies mājas...
un tā lūk mani mājas darbi palika neizpildīti! xD

Nu re, tas ir kā tas viss notika. Dažiem gabaliem izgrieztiem un nelieliem sīkumiem pamainītiem, bet tas tikai tāpēc, ka man leikās, ka mamma ar manu blogu lasa.. ja tā, tad esmu ziepēs! xD

bet nu gan -Gulēt marš! :D

Dienas (iespējams, ka nedēļas) dziesma: Kanye Wet - Heartless

nu re

Ir svētdiena. Tikko apēdu kādus 20 riekstus un palasīju citu blogus. Paspēlēju pokeri. Vinneju divas reizes bet zaudēju vienu. Bija viss*. man tā bieži uznāk tāpēc arī nekad nespēlēju vēlreiz, ja jau vienu 'turney' esmu vinnējusi. Otro spēlēju, jo blakus bija P. viņš spēlē labāklīdz ar to šaubīgos brīžos lūdzu pēc padoma. Pēc divu mēnēšu klusēšanas pilsētas ielās parādījušies autobusi. Tas notika vakar. Ne pilnā sparā, bet galvenie maršruti ir uz pekām. Pēc kādām 3-4 nedēļām arī pārējos sola atlikt vietā. Tie, kas iegādājās mēnešbiļetes decembrim un neizmeta tās ārā varēs braukt līdz marta beigām ar tām pašām, bet tie, kas kaut kad (es tiešām nezinu kad) iegādājās gada biļeti, tad tie līdz februārā vidum var kaut kādu naudas summu dabūt atpakaļ. Mamma ar tēti rīt lido uz Rīgu. Tas nozīmē, ka noruna starp šoferiem un mēru ir tieši laikā. Mamma būs prom trīs nedēļas. Šeit tik ies vaļā. Pagāšajā reizē, kad mamma aizbrauca prom bija.. jā trīs tusi. Nu tādi, ka mājai pamati knapi izturēja (~50 cilvēki vismaz). Tas bija labi.
Ar jauno nedēļu un busu kustību arī P. atsāks iet uz skolu. Visu pagājušo nedēļu puisis nosēdēja mājās, jo saķēra slimību. Bet nu viņam ir labāk. Daudz labāk. Tagad man jagadzētu iet mācīties. Un, kad pabeigšu tā arī darīšu. P.ir pārāk daudz enerģija un viņš man jau krīt uz nerviem.
Skolā iet labi. Piektfien nebiju uz pēdējo stundu. Neviss tāpēc, ka bastoju, (nu vsp tas laikam skaitīsies kā neattaisnots kavējums, bet tas nekas). Tātad. šajā semestrī man ir: fizika, ķīmija, teātris un franču valoda, kas jau rīt tiks sviesta laukā no mana saraksta, jo man par grūtu. Tāpēc arī piektdien uz to stundu nebiju. Bet tanī brīdī nomainīt nevarēju, jo ...eh, nevarēju. Vietā ņemšu, to, kas šķitīs vilinošākais tanī brīdī no ārkārtīgi neplašās izvēlēs un pilnajām klasēm. Fonā skan Draugi vēl neredzēta (!!) sērija. Tāpēc grūti koncentrēties. Vakardien bijām ciemos pie Andas. Puiši bļitkoja, protams, bez rezultātiem un vēlāk spēlējām Monopolu, tas ievilkās pārāk ilgi. Visu vakaru patiesībā un tā arī pikoties nesanāca. Žēl, jo es biju tam 100% gatava. Nu neko. Paši vainīgi. šodien bija jāiet uz kalnu. Vecāki rīt brauc prom un laikam būtu bijis labāk doties ar viņiem. Bet nu neko vairs. Man rīt kontroldarbs un parīt teātrī prezentācija. Klasē man viena meiteija arī pagājušajā gadā (aha, arī tad ņēmu teātri). Dikti nejauka būtne. Es pārdživošu, jo arī es māku būt nejauka. ;)
labi, lai labi iet, bet es tagad beišu un iešu kaut ko pamācīties, jo vakarā vēl jāiet koklēt un dejot.

āā, gandrīz aizmirsu, -
dziesma par Šoferu Streiku, no visas sirds iesaku noklausīties: OC Transpo Strike Song


ui, un aptaujas nebūs. es pārdomāju. neapvainojies.

šodienas doma/nedoma..

• brīvdomātāji
• kādi ir draugiem.lv slepenie smaininji!?:)
• footskaiting
• psihie tīņi
• alus
• bez vardarbības, bet ar mīlestību pret dzīvniekiem!
• vinnijs pūks un viņa draugi
• MILEY CYRUS [MCFK]
• ādiņas
• LEGALIZE IT! (Marihuana, stuf, weed, krapaljus. Mary Juane- u.t.t)
• AMIGO
• -=Brīvās Diskusijas=-
• skype slepenie smaidiņi
• skype
• neviens neraksta? Varbūt parunāsim...? saruna.oo.lv
• gāžam saeimu / mēs gribam dzīvot !
• Dance Beat
• cūkkārpa ceļo
• Testinji
• Ak, jel piekaash :D TIKAI MEITENĒM ™

draugiem.lv
šodien uznāca kaut kāds bezdingš un izslēdzu sevi no domubiedru grupām kas te sarakstītas skaistā sarakstiņā! Nezinu kā tu, bet esi apsveicu.
Nu nav tā kā mani vairs nekas neinteresē, vai ka lietas, kas augstāk minētas man neinteresē, vnk kaut kā neuzskatu, ka šīm interesēm man vairs ir nepieciešami domubiedri, tā pat zinu ko daži citi par to domā.
NĒ!
Man vienkārši vairs neinteresē ko citi par to domā. Vairāk nē. Vai man tas vairs nav aktuāli..vai .. eh..

Kādā citā jaukā dienā ielikšu sarakstu ar domubiedru grupām kurās esmu. Tā saraksta garums ir visai iespaidīgs! ;)

Šodien izlasīju svarīgu lietu priekš mājas darba angļu valodā. Bet pats darbs gan vēl jāuzraksta. Vispār daudz jādara. Un beidzot esmu saņēmusies kaut ko darīt, ne tikai sērot par to, ka neko nevaru izdarīt, ka nevaru saņemties, vai ka nav laika, vai ka nāk miegs, vai ka pietrūkst kāds, kas atbalsta, vai ka esmu neveiksminiece, vai ka vnk viss ir sūds, vai ka nespēju pateikt nē končām pat tad, kad jau kādas desmit ir apēstas, vai ka nekas nesanāk, vai ka tā pat viss beigsies slikti. Labi. Esmu optimiste/reāliste.
Dzīvo un tici sev, to gan es saprotu, lai gan dažbrīd šķiet, ka tas ir kādā citā valodā.

Labi, beidzu ar to, ka ne tikai man jātic sev bet arī Tev. Ja kaut kas nesanāk, tad mēģini vēlreiz un, ja arī tad nesanāk, tad sāc domāt, kas jāmaina, kur bija kļūda, vai kur bija aizķeršanās, vai kur 'uzpiedi nepareizo podziņu'. Un nedomā par lietām kuras esi izdarījis slikti vai nepareizi, bet gan koncentrējies uz to, kas būs nākamais, to gan tu paveiksi perfekti, vai vismaz labāk. Turies!
Buča!

P.S. Kad beigsies semestris, tad atkal būšu uz pekām!

tas man, lai atceros, ne Tev: http://draugiem.blogs.lv/

līdz šim

sakod zobus un lasi!..
Jāsak ar to, ka visu labo mūsu dzīvēs mēs pamanām, jo ir ar ko salīdzināt. Tātad, lai ievērotu labo IR nepieciešams, kaut kas, kas ir mazāk labs, vai pat slikts (maigi izsakoties). Nezinu, vai tas ir svarīgi, bet nu esmu dzimusi rīdzieniece. Un lai cik tālu es ceļotu, lai cik bieži es būtu prom, lai cik ilgi esmu ārpus savas mīļās pilsētas es vienmēr palieku uzticīga savai pilsētai. Negribu izklausīties jēli, bet es mīlu Rīgu. Tev tas var patikt, nepatikt, neko daudz tas nemaina. Tas ir kur mans šo Ziemassvētku piedzīvojums sākas, ja tā atklāti. Rīgā būt ir labi. Tas ir nudien milzīgs atvieglojums. Un varbūt tāpēc ir vērts doties kaut kur tālāk, lai ikreiz, kad atgriešos pamanu burvīgo noskaņu, kas valda šjā pilsētā. Es ārā varētu pavadīt dienas, tikai šādā laikā draud nosalšana, tāpēc no šāda piedzīvojuma atsakos, pagaidām. Pēc pāris dienām šis savādais siltums, kas ir apskavis manu sirdi pazudīs, bet es būšu gatava grābt pozitīvās emocijas atkal nākamā gada vasaras beigu pusē. Gaidi mani, Rīga ..... Daļa Rīgas (astro'n'out)

Tas tā..
Tagad, lai saproti par ko runāju:





Vai arī es vienkārši nemāku izteikt vārdos, ne šoreiz!..?

....Nu lūk, pat Ziemassvētki jau klāt! Prieku Tev!