Sunday 30 August 2009

citāts

Izlasīju šodienas citātu, man dikti iepatikās:


A friend is a gift you give yourself.
Robert Louis Stevenson


.

Thursday 27 August 2009

blondais skrienošais

Par nometni nerunāšu!!!

("Signs that said no friends allowed"*)
_________________

Šodien atbraucām no Talsiem! Laiku pavadījām lieliski un Žuža bija ļoti, ļoti viesmīlīga un vispār bija ĻOTI forši! And when i say VERY, then i mean VERY!! Nepārtraukti bija kaut kas ko darīt un kompānija arī bija lieliska. Dažos vārdos: pogas, krāsas, riteņi, bumbieri, kartupeļi, pankūkas, nivea, ugunskurs, desas, brauciens, tornis, pelde, smiekli, skriešana uz busu, upenes, saldie sapnīši...

Šodien vakarā bijām uz 'Zilākalna Martu'. Izrāde bija laba. Kopš pati skolā mācos teātri es uz šādiem priekšnesumiem raugos pavisam savādāk. Stāstīt jau varētu, bet nenes. Bet nu aktieru darbs bija profesionāls un šur tur pār maliņām lija Hermaņa izcilā režija.

Latvijā būšu vēl tik dažas dieniņas. Visu laiku līdz šim man nebija vēlme braukt atpakaļ. Vēl ne. Mēnesis taču ir TIK maz. Un tomēr, nav jau gluži izvēle. Laiks ko pavadījām Latvijā bija nedaudz nogurdinošs. Jā, es izbaudīju dažas no savas dzīves labākajām dienām (līdz šim), bet tikai viena diena no visām bija tāda, ka neizgāju vispār no mājas un nebija ieplānots nekas. Tikai viena diena no apm. trīsdesmit. .. Tā ir viennozīmīgi laba statistika.

Šodien ceļā uz mājām iegājām rimītī, tad devāmies mājās. K gan ne. Tad nu mājās čāpotāji bijām trīs. nolēmām, ka svētdien cepsim picas, bet tas ar vēl nav 100%.
Nu jā,...
Ejam, ejam, ejam, ejam.. Nav vēl vēls un cilvēku plūsma ar vēl nav apšņikāta līdz unīkajiem nakts tipiņiem. Ja nebūtu acis tumsā varētu pat šķist, ka ir diena. Garām paskrēja puisis. Viņam mugurā bija vēsi brūna jaka, lai gan vakars bija pārsteidzoši silts. Kājas slēpās gaišās, brīvās džinsās un virs zeķes bija tumsnēji apavi. Mati bija pārsnieguši stadiju, lai sauktu tos par īsiem. Blondi. Likās, ka skrien, lai paspētu uz kādu tūlīt aizbraucošu trolejbusu, lai gan tuvumā nebija manāms neviens sabiedriskais transports. Bet viņš tomēr skrēja, un nebija būtiski uz kurieni. Brīdī, kad viņa ķermenis aizšāvās garām manējām, viņa lūpas bija savilktas. Caur tām ar spēku tika grūsts laukā gaiss, lai nākamajā brīdi atkal ieviltu jaunu elpas vilcienu. Puiša ritmiskā elpošana man atgādināja dienas, kad pati biju skrējusi. Kad bija izdevies kādā agrā rītā uzvarēt slinkumu. Kad par spīti migpilnajām acīm pati cēlos un vilku virsū apavus ar kuriem maigāka skriešana. Tos rītus, kad pēdas godīgi sitās pret rīta klusumā sēdošo asfaltu. Un ar vienu skrienošu blondu puisi pietika, lai pierunātu mani, ka es tomēr gribu atpakaļ. Gluži kā jebkuram citam nožēlojamam pasaules iedzīvotājam man pietrūkst ikdienas rutīnas.
Un re, man pietrūkst pamosties manas istabas četrās sienās. Man pietrūkst steiga, kas dzina uz skolu. Man pietrūkst sajūta, ka var būt labāk, lai gan ir jau gana labi. Man gribās, lai 12. klase ātrāk sākās, lai tā varētu ātrāk beigties.

Un nav tā, ka tur būtu kā mājās. Es gan te, Rīgā, gan tur, pārnākot mājās sev dažkārt saku, ka gribu mājās. Lai gan zinu, ka atbilde ir, ka īstas mājas nav un viss, es tik un tā gribu, bet pārdomājot visu ciemos ir pienākusi skaidrība. Es nemaz negribu ilgoties pēc tādām vienām mājām. Man patīk būt ceļotājam, kas par mājām nesauc kādu konkrētu stūrīti.. Man mājas ir Rīga, mana Rīga. Visa pilsēta ir mans sapņu būris, te es varu atgriezties, kad tīk un justies labi. Lai arī kur es šajā pilsētā būšu, es jutīšos kā mājās.

Viss... es te jau aizšļūcu nez kur. Jauku jums dienu.

Dziesmas (tādas kopā salikt drīkstu tikai es):
Aerosmith - Crazy
*The Puppy Song


_________________

.

Wednesday 19 August 2009

teātrisks noskaņojums

Nu tad beidzot.
Biju nolēmusi, ka lielā domāšana par to, ko darīšu pēc pēdēja vidusskolas gada tiks veikta septembrī. Līdz ar to arī mācību iestādes meklētu tad.

Bet man vakar uznāca, un tad nu bija lielā sērčošana. Sākumā spriedelēju par to ko pēc 12. klases nobeigšanas gribēšu darīt. Kā jau iespējams esat manījuši man nav tāda viena sirdslieta un viss. Nē, nē, nē, tas nekad nav bijis tik vienkārši.
Man patīk teātris, vairākkārt esmu vēlējusies kļūt par režisoru vai režisora palīgu. Vakar, kad sāku meklēt, t.i. ierakstīju mīļajā googlā stage manager bachelaur un vēru vaļā rezultātus, meklēju tā un šitā.. un nezinu kāpēc es atskārtu, ka visu dzīvi es laikam negribu būt 'vienā vietā' - teātrī. (Lai gan man no tiesas teātris šausmīgi patīk.)
Tālāk. Fotogrāfēt. Māksla. Kaifs. Bauda. Fotogrāfēšana ne vien palīdz domāt, bet arī izpausties savādāk. Bez maz vai ikkatra bilde ir taču fotogrāfa spogulis. Jāatzīst, ka šis mākslas veids arī liek raudzīties uz pasauli savādāk. It kā plašāk pavērtām acīm. Un tomēr, mani attur vairākas lietas. Pirmkārt man nav nepieciešamā tehnoloģija, lai uzņemtu gana kvalitatīvas bildes un, lai izpaustos tik tāl cik gribētos. Jā, var jau krāt un pirkt, bet kas te es par naudas krājkasi?!? Otrkārt man trūks pieredzes, lai ar to nodarbotos profesionālā līmenī. Līdz šim esmu tikai fotogrāfējusi savam priekam. Treškārt, manī māc šaubas vai esmu maz mākslas cilvēks. Un es uzdodu sev jautājumu vai gribu būt mākslas 'telpā' iekšā ar visām četrām. Amatiera līmenī var tā teikt, gurķoties, varbūt pat var atļauties būt nedaudz melīgam. Būtībā atbrīvošanās no dziļākām saistībām. Varbūt esmu pārāk vieglprātīga? Nu nez. Bet fotogrāfēšanu pavisam noteikti malā nemetīšu, jo kā jau teicu - bauda!
Nu tā. Sekojošais. Kaut, kas ko pat nemeklēju. Man patīk rakstīt. Man ĻOTI patīk rakstīt. Tas jau nekas, ka viss ir tāds vājprātīgs un pa gaisu vien, pa gaisu vien. Man patīk rakstīt tā patās un dzeju ar šad tad. Un, lai gan viss tā pavisam nenopietni, man kādreiz bij ideja kļūt par žurnālistu. Bet tad sākās problēmas, vispār jau tāda tikai viena - latviešu valoda, precīzāk gramatika. Esmu zināmā mērā patriote un domāju, ka strādāšu latvijā. Bet, žurnālistam vajag labas latviešu valodas zināšanas, un, lai cik ļoti es negribētu mans valodas līmenis ir iestrēdzis starp septīto un astoto klasi. Protams, pati varēju mācīties .. bla, bla, bla. Bet kur ta nu es. Jā, iepriekš es sev meloju, ka gan jau kaut kad saņemšos. Bet nu jau esmu sapratusi, ka tā viss tas nenotiks. Nu jā, šī iemesla dēļ arī atturos no nākotnes tulkošanā vai citur, kur nepieciešamas vismaz divas svešvalodas. ..next.
Pēdējā pietura. Vismaz šobrīd. Nu jau vairāk kā gadu mani ir aizrāvusi sabiedriskā zinātne psiholoģija. Aizsākās ar to, ka 10. klasē man bija kurss ASP: introduction to anthropology, sociology and psychology (ievads antropoloģijā, socioloģija un psiholoģijā). Pasniedzējs bija ārkārtīgi labs un kursa programma ievilka mani tajā visā līdz ausīm un tālāk. Tieši psiholoģija bija pie vainas. Pirmkārt jau ir vieglāk izsprast sevi. Otrkārt var zināmā mērā izprast citus; domāt līdzi sadzīves situācijās kāpēc cilvēks dara, ko viņš dara; kas viņu pamudināja; kurš dara tā, un kurš dara šitā, kāpēc...u.t.t. Nu principā, kāpēc darām to ko darām un nevis savādāk. Un visi tie jautājumi mani zināmā mērā neliek mierā. Jā, ziņkārība, bet ne tā, precīzāk - zināt kāre. Tieksme izprast apkārt notiekošo dziļākā kontekstā. Tad nu 'mans mīļais googls' vakarnakt bija aizņemts meklējot universitātes, mācību iestādes, kur var studēt bakalaura grādu psiholoģijā. Sākumā meklēju kaut ko Latvijas robežās. Atradu LU (Latvijas Universitātē) un RPIVA (Rīgas Pedagoģijas un Izglītības Vadības Akadēmija). Nu jā. Meklēju vēl Eiropas augstskolās psiholoģijas progrmamas angļu valodā. Vairākās universitātēs atradu, kas bija Anglijā. Viena bij arī Holandē, un tur vēl kaut kur. Pētot šā un tā sapratu, ka principā ir izvēlē studēt BA (Bachalaur in Arts) vai BSc (Bachalaur in Science) .. Kārtējā izvēle. Šobrīd tā kā sliecos uz psiholoģijas zinātni, bet cik noprotu Latvijā tā nemaz neiedala. (..es gan nezinu)
Nu jā. Tas tā pagaidām, tad jau redzēs. Tālāk, ja studēšu Latvijā vajadzēs kārtot latviešu valodas eksāmenu, bet, ja vēlēšos studēt kādā no anļu valodas programām, tad man būs jānokārto zināmā līmenī starptautiski atzīts angļu valodas eksāmens. Un es jau tā veikli iečekoju googlā, ka Otavā tās pieejams ir, protams, par zināmu samaksu.
Visas programmas, kuras meklēju pa universitātēm apkopoju un nosūtīju pati sev vēstulē..




Atkarība.
Vakar satiku. ... darbinieku (tā es viņu tagad saukšu). Neteikšu kur iepazināmies, jo negribu, lai kāds zin kas un kā. Sēdējām līvu laukumā un dzērām alu. Dažbrīd labi nebija. Mož bija par daudz alus, vai kaut kā tā. Ko gan es zinu? Bet bija forši, i think.
Jau trešo dienu uz galda stāv šokolāde, vēl neesmu paņēmusi ne drupačiņas. Es nezinu, kas notiek. Man bail? NEvar būt. Es mīlu šokolādi vairāk kā jebkuru citu našķi.
Vispār es sāku mācēt spekulēt ar savu kāri pēc ..nu teiksim papildus porcijas vai kāda našķa. SestDienā izlasīju par to, ka ir it kā izpētīts, ka cilvēki nemāk pretoties kārdinājumam. Ir morāles principi un tas arī viss. Un tad, kad es tiecos pēc, teiksim, kāda našķa, es sev saku: "nē, marta. TU negribi. Tās ir tavas smadzenes, kas to saka, nevis TU!" Un jāteic, ka lielākajā daļā gadījumu tas nostrādā, protams, spriest gan vēl nevar, jo šo taktiku izdomāju tik pirms pāris dienām.

Nu tad ar to arī beigšu. Vakarā satikšu foršo Radaru, tad vēl vienu cilvēku. Un rīt ar jauko Lāci braukču uz danču nometni. Būs forši. Nu, es ceru, ka būs. Nē, es zinu, ka būs.

Sirsīgas bučas un sveicieni tiem, kam bija pacietība lasīt "Nu tad beidzot."
slinkākajiem bučas nedošu, bet pasveicināt gan neatturēšos! ;)

Paka, pagaidām.




.

Tuesday 18 August 2009

Neparasti

Nav iedomājami pat spārni,
Ne īsti, pat ne tie, kas lieti no vaska;
Klusumā derdzīgi smīni,
Noslēgta avārijas eja.

Pazaudētas pareizās kombinācijas,
Nolauzti spēlmaņu žanri;
Sazarojusi pavēļu galotne,
Lai gan bez atļaujas viss.

Sarauti izkliedētie mati,
Grupās samestas maizes rikas.
Samaksāts par ieeju,
Te pasākums par brīvu.

Samaitāti vārdi
Lutina, remdē domu vējus.
Neīsti iemesli, saldētas pēdas,
Izslēgts, sākts viss no jauna.

tonight WAS a good night

i woun't tell You the truth,
tho I know that You have the source.
You know the people
and You are the one
who can.

sometimes even better then me






***un tagad jālamājas krievu valodā!***

Saturday 15 August 2009

yell

šodien izlasīju eclips. Ja tā godīgi, uz baigām jau uznāca slinkums lasīt. Epilogs gan laikam ir labs ievads ceturtajai grāmatai.

Bet šodienas tēma:
NErunā!
Ideja tāda, ka šķiet, ka tagad, kad esmu Latvijā, es mazāk domāju par to ko saku.
Tas ir labi, jo jūtos brīvāka.
Nav labi, jo es nezinu, vai esmu pasacījusi kaut ko, ko nevajadzēja.

domāt ir labi, bet kā jau esmu minējusi iepriekš - es dažkārt domāju par daudz. Un tas ir pavisam nevajadzīgi. ...

viss, pietiek.

citādi mani sāk mosties domas, idejas un vājprāti!

paka

Wednesday 5 August 2009

Zombie

Esmu ievērojusi, ka pēdējā laikā diezgan bieži atceros savus sapņus. Tas varbūt tāpēc, ka ikdienā saskaros ar krietni mazāk uztraukumu, raizēm un stresu. Skola nav. Lai gan, protams, ir lietas, kas liek pulsam sākt skriet straujāk un lietas, kas nodarbina galvu vairāk kā citas un arī konstanti.
Šorīt pamodos ar savādu jušķu pakrūtē. Sapnī bija zombiji. Un nejau kaut kādi, bet gan cilvēki, kas man pazīstami ir dažnedažādākos veidos miruši, bet nu mostās, lai ar mani aprunātos. Un vēl, vairums no viņiem mira tāpēc, ka bija darījuši kādu sliktu lietu, precīzāk - noziegumu. Šeit jau viss plūda tik tālu cik mana fantāzija. grrr

Šodien brauksim atpakaļ uz Rīgu.
Viss, man pārgāja rakstāmais..

Atā, pagaidām.

dziesma: The Cranberries - Zombie
(kad pamodos noklausījos dziesmu trīs reizes pēc kārtas; spilvens bija virs galvas)


.

Sunday 2 August 2009

Spirāle

Šodien oficiāli nosaucu savu blociņu par spirāli! :)
[Just for information, iepriekšējais bija Lapsa.]

te arī šodienas veikums:


VecRīga

Klaigā izpūrušie baloži.
Pamestas sirdis mēģina atkopties
kanāla malā.
Un aiz paviljona smakām
slēpjās iemigusī Rīga.

It kā dzīva;
cilvēku kņadas origo.
Sarunu uzklausītāja;
bez ausīm un vēlmes dzirdēt-
zin visus Tavus noslēpumus.

Peļķē izmērcēti meli
karājās laternu stabos-
spīd un apgaismo,
skrienošos un bruģi,
kas nenogurst.

Nesteidzīgie dažkārt ievēro
zaļo, nedrošo ainavu
nemainīgā vēja mainīgos mākoņus,
un neīsto mūri, kas tur no tiesas ir,
neredzams, - tur, kur vecā pilsēta beidzas.

Galvaspilsēta, noslēpumu vieta;
klusē sirds draugs
un mānās pārdevējs.
Lai gan nedaudz melos tīta,
tā ir mūsu vecā Rīga.



āā', nomainīju arī laiku savā pulkstenī,
tagad rāda Rīgas laiku! :)
(skatīt pa labi, tas, kur pasaule redzama)

Saturday 1 August 2009

pirmais augusts

laba diena.
forša diena.
tumšas ielas, bet es izdzīvoju.
labas sarunas.
ar radaru.
un ar plakni.
viņš ir atpakaļ.
tas labi.
aprunājāmies sakarīgi, līdz viņš pēkšņi pazuda,
bet tas tā bieži notiek.. un es zinu, ka tas nav tāpēc,
ka viņš negrib ar mani runāt. :)

rīt uz alfu.
ceru, ka būs tik pat forši kā cīlī picā! ;)

bučas pinkainajam.
gaidu tevi! ;*


***

nav lemts.

mēs nesatiksimies rīt.
lai gan sarunāta vieta un laiks.
es parūpēšos par plānu maiņu.

manā pusē uzlīs lietus lāses,
bet blakus tavam acu manām
nories glauns pērkons.

aklie ieraudzīs dienas,
kas ritējušas vēl nav.
un notiesās uz nāvi vainīgo.

un mēs nesatiksimies,
jo nav atrasts vainīgais.
un aklo ar vairāk nav.

novērsti draudi
uz lieveņa bijām,
baudījām tos brīžus.

mēs sajauksim vietu,
apstāsies laiks,
mēs negribēsim kā iepriekš

un man skaudīs,
jo tu būsi pērkonam,
ne man.

balādes nodzisīs.
viss, kā iepriekš,
tikai bez skaņas.

aklajiem nebūs lemts
atrast vietas,
kur reiz tikāmies mēs.

man tevis pietrūkst.
tavi pieskārieni,-
nav degvielas vairs.

sapnis pēc sapņa
izgaist aiz klāja,
izsalcis pērkons, tas viss.