Un tu?

Es vēlētos dzīvot pasaku namiņā, kas atrodas meža vidū. Tas iebūvēts zābakā. Jā, zābakā! Kurpju šņores kalpotu kā žalūzijas. Tās dienā varētu atvērt ielaist nelielu saules staru, kas ieceļotu caur koku zariem. Bet naktī aizvērt, lai mēness gaisma nekož caurumus ciešā miega sapņos. Netālu varētu dzirdēt nelielas upes ūdens straumi, kā tas nesas lejā pa ūdens kritumu. Zābaka augšu mēs aizšūtu ciet, lai lietus un sniegs nekrīt uz galvas, un, lai skudras nezog brokastis no galda. Mums būtu nelielas kāpnes, kas vestu līdz guļamistabas logam, lai pēc nakts pastaigām var doties pa taisno uz sapņu zemi. Pirmajā stāvā mums būtu glauna dzīvojamā istaba, kur mēs uzņemtu viesus. Tai būtu aitādas paklājs, lai pēdām allaž silti. Un uz maza galdiņa vienmēr būtu karsta un pilna tējas kanna. Tai blakus nelielas, trauslas porcelāna tasītes, un saldummīļiem, svaigas īrisa konfektes. Mēs klausītos latviešu tautas dziesmas, kas spēlētu vecā radio kastē. Mums būtu iedomīgs kaķis, kas sēdētu istabas stūrī un vērotu visus ar niķīgu skatu. Mēs pa dienu ietu lasīt sēnes un ogas, vakarā dzertu tēju, bet naktī mēs sapņotu par to kā būtu, ja būtu. 

Fata Morgana

It's like in the story of the devil and the boy. They were counting to ten, and before they even begun I could tell you that the devil will cheat and that the boy will lose. But how does it really work? Don't you become the loser the moment you break the rules? How about the unwritten rules? Either way, the boy lost and his soul was probably transferred into devil's account. Not that the kid gave a fuck anyway.

So from here we lose count. It doesn't matter what we were counting, why we were counting, ... All that is just useless background information. It's like a mirage, it's there, but it isn't. It's a fata morgana. Illusions appear in our lives without special invitations, they just come and go as they please. The uncomfortable part is that we don't always know if things are real or not. Mostly we assume that everything is either real (like a young child would), or we assume that everything is fake (like a pessimist would). This brings us to a question - in this story, was the devil real? Or was he real only because the perspective we had was that of a kid. Maybe the devil was never there! (?)

Nenogurt

Kā zvaigžņota lupata man virs galvas plešas debesu valstība. Es esmu aizkustināta. Ir vēss, piebrieduši krūšu gali un es viegli, jo viegli teku pār lauku. Kājas basas, rasa dzeļ pēdās, bet es tik gaisīgi nesos, gandrīz kā lidojumā. Man nav kurp skriet, nav laika, sen iztecējis, vai varbūt nekad tāds nemaz nav bijis. Es esmu vienīgā dambretes dāma - karaliene pati savā pļavā, un neviens man pāri nodarīt nevar. Es elsoju klusi, jo klusi; ir nogurums no nemitīgās dancošanas, bet es nevaru stāties. Es negribu stāties. Man uzsmaida mēness gaišā puse, vai tas ņirgājās, vai patiesi smaida, nezinu. Bet ko gan tas maina? Es esmu karaliene pati savā pļavā. Ir robežas, sēta laikam arī kaut kur ir, bet es nezinu cik tālu. Bieži šķiet, ka teku pa pļavu, kas ir apaļa kā lode, bez malām, bez gala.

"Jāj pa ceļu pasaciņa."

Pastāsti lūdzu man pasaciņu par ziliem ziloņiem, brēcošām govīm un uzzīmētiem kaķēniem. Esmu vēl bērns, tā kā raugi, lai pasaks beigas ir gaišas.

...

Pasakas beigas.

Nu pietiek.

Tagad zvaigznes slīgs manā akvārijā, un es neļaušu ne Tev, nedz ar kādam citam tās zagt. Manas zvaigznes, mans pusmēness, viss mans. Un velns ar visiem ārzemniekiem, lai iet, lai dzen, lai bēg. Man vienalga. Uzšauj naglai pa galvu. Jā, pēdējā lode palikusi, tāpēc notēmē labi, pirms tā tiek izsperta. Vai man skaitīt, lai zini, kad šaut? Man vienalga. Šauj kaut tagad, vai arī pagaidi vēl. Jā, man vienalga. Tā pat jau izpļāpājos par daudz. Arī man beidzot vajadzētu iemācīties klusēt, kad jātur mute ciet, bet runāt, kad ir kas jēdzīgs ko teikt.

Tikai retais spētu saprast. Es meloju, neviens nesaprastu. Un kā maz zināt, kad klusēt, kad nē? Kurš gan priekšā pasacīs?

Ārā vēss, vēl agrs pavasaris. Jāuztraucas par draugiem, kas otrā pasaules malā cīnās ar neuzvaramo. Gluži vienkārši jātur īkšķi neko vairāk jau nepadarīsi. Zinātu kā, varbūt palūgtu dievam, lai stāv klāt, bet tas jau sen kādā krogā nodzēries, tā pat nekas nelīdzēs.

Jāpārgriež vadi kamēr šķēres vēl assas. Par daudz mezglu savijušies. Iesaku iegādāties bezvadu telefonu, bezvadu internetu, un bezvadu dzīvi arī. Nav ko ķēpāties ar pelēkiem vadiem.

Visu nobloķējam, lai neviens netiek klāt, un drošības labad, izdzēšam košākās ziņas, noraujam vēl neizliktos plakātus. Kad viss nobeigts, jājam prom baltā zigra sedlos. Princi atstājam grāvmalā, lai iet ar citiem krupjiem draudzēties.

Gana. Es klusēju.

Tu jūti?

Nu un ko. Kolekcionēt ir forši. Es vācu atmiņas mazās kastītēs. Četri reiz četri - kantainās, citas tādas nesimetriskas, citas ar velna raksties virsū. Bet lielākā daļa kārbu noputējušas pagrabu bēniņos stāv.

Vakar uzgleznoju raibu aitu. Nē, es meloju. Bet tik ļoti gribējās man uzgleznot raibu aitu. Ar spodri tīrām stikla ačelēm un mēli izkārtu līdz zāles stiebru saknēm. Zaļa. Ne zāle, bet mēle. Zālei krāsas nebūtu, jo kam tad vairs rūp?

Aplami es muldu. Man patīk muldēt. It sevišķi tad, kad grūti saprast kur pakārts veselais saprāts. Laikam atstāju uz plauktiņa, pirms došanās uz zemes virsu. Ko lai saka? Nemelošu, man te patīk. Un ļoti pietrūks, kad būs jākāpj atpakaļ gaisa kuģī, lai dotos turp, kur palicis veselā prāta pūrs (un tas arī, pieputējis).

Un tad man pēkšņi visi pietrūkst. Tik ļoti, ka elpa aptrūkst un ķermenim par maz skābekļa tiek. Plaušas sāk kost sānos, jo nezin kā strādā bez algas. Sažņaudzās neesošais ādamābols, tādā mezglā, ka pat jūrnieks atsiet nevarētu.

Ne no kā man gribās uz Romu un pie Venēcijas smirdīgajām ielām.

Un gribās man mājas.

Kur ir mājas?

Es vakar uzzīmēju raibu aitu. Tai mēle stiepās pāri ceļu galiem, aplīdusi man apkārt kā pāraugusi sēne. Tā (mēle) līda tālāk un tālāk un es nezinu kur tā stāsies. Pelēka zeme raudzījās manās zaļajās acīs. Spalgi iekliedzās mirstošās vārnas un acu vietā iedzēla plūdi. Aizskaloja manu aitu.


Un tagad bez krāsas, bez mēles, bez prāta, un ar aizelsušos elpu es tupu blakus mirušajām vārnām, jo nekā cita jau man nav.