Wednesday 30 December 2009

living it - could be a radio report

This is how the world should be:
  • people have certain number of needs
  • the needs are: home (an apartment, so less surface is used), work (close to home), shopping place (preferably grocery store, or even better, a mall), park place (or something as such), education (school and collage (or university)), security (police, fire department, hospital or walk in clinic etc), energy (better if electricity, not gas), water (clean and filtered), and a disposal system (such as landfill, or better, a recycling system, where everything gets recycled. (Who cares about pollution?(!)))
  • every single being can live with out one, would not be entirely happy, but would be sorta OK
  • everything should be maintained in a certain balance
  • one person (we would call him/her a dictator or a royalty (not in nowadays meaning))would be the head of all the systems in place, so if an individual is not entirely happy, he/she would go to this person in charge and say what ever his/her concern is
  • the dictator person would then see if if this person is not the only one with such concerns, if is, then WHAT EVER, but if not, then do something to change the situation. this can be either radical change, such as killing spree (ex. blowing up an apartment building) or building a new place (ex. park, police station, subway), to ensure that such concerns are present anymore.
One could say that that already is how the world functions. I say it is not. There is such a thing as feelings and more deeper concerns that can not be fixed by some dictator. We all are human beings and no matter how badly one might deny this, we all need love. It can be any kind of love, love from one significant other, parent - child love, sibling and relative love, love of god, love from a team or a club, love of nature, love of wellbeing, love of money and power, love of memories, love of forgiveness, love of understanding, love of stuff, love of food, love of order and chaos, love of passion, physical love, love of peace, love of reliability, love of night life, love of a close neighbour... LOVE.

Blah, blah, blah. I know that there are people who say that love of a person, one single person is not the same as loving chocolate. And that is absolutely right. True love between two (or more for that matter) individuals can give a better, deeper satisfaction then love of chocolate. But both kinds of love give you some level of satisfaction.

And that, my friends, is what matters the most, if we have what we need AND an emotional satisfaction then we are happy!!

♪♪♪
start off with something VERY steamy and jazzy
Zooey Deschanel - Dream a Little Dream of Me
following by the Good Old nostalgic band
The Beatles - It's Getting Better All the Time
next up,a song that can be liked
Basement Jaxx Feat. Lisa Kekaula - Good Luck
ending with a hot chilly that is very well known
Red Hot Chilly Peppers - Scar Tissue
♪♪♪

Thank You for listening and we shall meet next time when we return with other life realities that brake stereotypes and all the other pain causing matters, so we can all live more fulfilling lives.

Sunday 27 December 2009

2010.gada apņemšanās (t.b.e.)

  • uzlabot atzīmes skolā
  • tikt universitātē
  • nomest 10kg
  • Sarakstīt visus dzejoļus TTT
  • turpināt/sākt mācīties kādu svešvalodu valodu
  • iemācīties latīņu alfabētu
  • iemācīties vismaz 10 jaunas lietas
  • neskatīties pulkstenī 10 dienas (ne pēc kārtas)
  • 5 reizes noziedot naudu (kaut nedaudz)
  • 10 vietās brīvprātīgi kaut ko padarīt
  • izlasīt 5 IZCILAS grāmatas
  • izdarīt 25 lietas, kas ir labas dabai
  • apmeklēt operu/teātri 5 reizes
  • aizbraukt vismaz uz 2 valstīm, kur iepriekš neesmu bijusi
  • manīt 3 krītošas zvaigznes
  • izmēģināt 20 jaunas receptes
  • apmeklēt vismaz 1 koncertu
  • apmeklēt 5 festivālus
  • iegādāties savu datoru vai fočuku
  • izdarīt visu, kas šeit rakstīts

...

An open pore. An open soul for You to stomp and kill. All Yours, there in Your palms. You stabbed me before, so i suppose now again it should be like a hard job made easy. I gave You all and more. I gave You my own little soul as an amulet to keep in the chest pocket, to keep You warm on days when it was an unbearably cold. On days when You needed a pal to tell all You needed to say, to feel like a human again. On days when rain was too tough to take and it caused tears in Your eyes because of sorrowful memories that'd past. On days when nothing was right, You had me there right beside You. I was there to catch You when You would fall. I was there to fix problems that seemed endless. I kept Your soul clean and ready to attack again. You where always ready, and only thanks to me.

Sometimes i wounder how You are doing with out your amulet. Do you often remember those days when you had everything? You had all the world in front of You, but all You could think about was losing the only thing You really had.
I yelled. I screamed. I told you many times. You never listened to me. You through me out like old socks that could be replaced with any other inhumane object. You were wrong. Like any other time when i kept You in safety thought i knew You had done the wrong things. I was always there for You. Your personal saviour. Your guarding angel.

Now it is You. It always haS been You. Once again You have another victim in Your arms. An almost dead soul that has been half murdered by Your own hand already once. I sit here, helpless, as i always have been. I am not begging You. I don't need You to spare my soul, because without You a part of me dies every day. Every single second i scream for Your love. I just wanted You to be there when i fell. ..but You weren't. You let me fall right down on my face.

So now, kill me if You must. Don't leave me half dead one more time. I better die now by my own traitor's hand then later by the deadly sorrows that will murder me because You will not be there to catch the poorly beating heart when it again will almost stop tracking its own blood stream.

par visu to

Ziemassvētku jau nu atkal aizskrējuši. Ja atklāti, dikti gribās kārtējo reizi kaut ko ārprātīgi depresīvu saskribelēt uz uzsist pa Publish Post un tad Sign Out, un drīz vien pazust vai nu zem segas savā bardaka pilnajā istabā, vai iegrimt kāda nebūt formālā forumā kur spriež par lietām kuras tā pat līdz galam nekad neesmu izpratusi. Un, lai gan, ja atklāti daļēji nemaz, nemaz negribas tā darīt. Ir svētku laiks un jābūt taču kā dziemā: "actiņās prieks, satraukta sirds", bet nav. Kārtējās sveces egles zaros jau izdegušas, lai gan šeit tas nemaz nav atļauts. Galdu klāj pārpalikušās galerta šķēles un ciemiņu nestās bombongas, un tamlīdzīgi gardumi. Diena pagāja labi. Un tā tiešām bija. Pat neraugoties uz to, ka Hokeja Fanu tusiņš tika zināmā mērā sagrauts, jo spēlē viesiem izvērtās ļoti nesekmīga un neraisīja nekādas cerības, ka varētu kaut ko labu panākt spēles gaitā. Spēlē beidzās ar patiesi skumju rezultātu 0:16. Čempionāts tā pat kā pagājušajā gadā norisinās Kanādā, tikai šogad mēs nebraucām skatīties spēlēs, pārāk tālu un naudas arī nav.

Esmu kļuvusi nedaudz atvērtāka. Redz es (jā, jā es) sāku nedaudz pakļauties svētku aurai, kas tipa liek cilvēkiem būt gaišākiem (ne velti visai bieži ļaudis vēl ne vien priecīgus, bet arī gaišus Ziemassvētkus). Mēģinu būt iecietīgāka un izdarīt kaut ko tikai tāpēc vien, ka tas varētu kaut nedaudz iepriecināt citu. Nav jau tā, ka līdz šim esmu bijusi cietsirdīga ciniķe un to vien darījusi kā ''kakājusi uz galvas'', (nekāds eņģelis es ar nekad neesmu bijusi (tagad ar neesmu!!)), bet ja es kādreiz kaut ko darīju es ļoti reti meklēju vairāk kā vienu iemeslu kāpēc to biju veikusi. Eh.. fuckin atklāsmes.

Esmu sasodītu noslēgta maita un nekad un nevienam nesaku kā jūtos un kā domāju. Esmu tizla. Man sevis žēl (?), jo man TIK ĻOTI gribās tikt universitātē, bet es neko nemācos. Esmu tik sasodīti dusmīga uz sevi!! Manas atzīmes kopš devītās klases ir apmēram pa 40% zemākas. Es nevaru saņemties. Un par spīti visam, kas noticis esmu tur pat kur biju oktobra vidū. Motivācija noskalota ar tējas biezumiem pilsētas kanalizācijas trubās un nespēju aizdzīt prom slinkumu, to slepkavu slinkumu.

Saturday 19 December 2009

Kleopatra un ne pavisam.

Ārā gar logu glīti snieg pārslas un zem vilnas zeķēm paslēpušies visi nervu gali. Man šodien ir nedaudz, pavisam nedaudz silti. Paplakusi ir pašas sirds un prātu moka sabiedriskas raizes, personīgās jau sen noskalotas un atrodas jau tur kur ūdeni laiž uz otro pusi.
Labvakar vai labrīt nodzied panīkum putni. Vai tā tam ir jābūt?

Piektdiena. Pēdējā skolas diena pirms brīvlaika. Nē, nu labi, rīt ir sestdienas skola, bet tik un tā.
Ar dunci rokā es kā maniaks brutāli nogalēju savas brīvdienas.
FUCK IT!

Nu labi, lai jau. Eju nedaudz pagulēt tad uz skolu.
Ir nakts vidus.
3 no rīta.

Es gribu mācēt pasmaidīt, kaut nedaudz.

Tuesday 15 December 2009

Elektriski..(?)

Es nezinu kā to visu sauc. Par marasmu vai neprātu vai gluži vienkārši par mākslīgu elekrtisku enerģiju, kas negribīgi dzen uz priekšu, bet tā, kā nekur netiek; vismaz uz priekšu ne. Paslēpties ir pavisam vienkārši, bet izlīst ārā, kad spēle jau galā gan nav tik viegli.
Pirmdien uzmeistaroju pirmo kūku savā dzīvē. Nē, nu kaut kādas jau es biju cepusi, bet šī ir kārtainā. Mammai bija dzimšanas diena.
Vēl nav izdevies to nogaršot.

Pavisam nelaicīgi nāk sasmērētais sviest, kas visu tikai vairāk un vairāk sanes dēli.

Esmu atsākusi runāt ar Plakni, pagaidām gan tikai Facebooka līmenī, bet tomēr, es domāju, ka tas skaitās. Pavisam drīz (cerams) arī skaips leks no biksēm ārā ar dīvainām sejiņām un absolūti tukšām sarunām.

Zābaks tik pat sarkans. Pirms neilga laika zem milzīgā uzraksta parādījās "I would cry if my tears weren't frozen". Nē, tas laikam nu jau ilgāk ne neilgi.

TTT (for those who don't remember TTT = Tavas Tintes Traips) pēdēja laikā nav bijis dāsni apdāvināts, bet kam gan ir laika? Nekam!

Neprātīgā ātrumā tuvojās Ziemassvētki. Es neesmu gatava. Man labāk patīk iesaiņot dāvanas nekā tās gādāt. Smieklīgi bija tas, ka vienai dāvanai (draudzenei bija dzimšanas diena) man bija uzmeistarots gaumīgs auduma maisiņš, kur dāvanu ielikt PIRMS man vispār bija pati dāvana. Dāvanas vispār ir jēla lieta, bet man tik un tā patīk, gans saņemt, gan dot. Tas rada prieku. Kā jau pie svētkiem arī šajā kaktā katru svētdienu paštaisītā adventes vainagā iedegās liesmiņas. Un pavisam nesen tika ceptas arī šīs sezonas pirmās piparkūkas. Pie durvīm ir piekārts skuju vainags. Atliek vien savārīt zirņus un visus pārējos gardumus, iegādāt egli, sapirkt + sasaiņot dāvanas, nopirkt mandarīnus (manu prāt izcila Ziemassvētku sastāvdaļa), brīnumsvecītes utt un Svētki jau būs pie durvīm pieklauvējuši.
Dzirdēju, ka LV šogad zemu grādi nokrituši. Tas labi, man prieks. Citādi jau kāre aizsūtīt sniegu. Šeit tas ir daudz, ļoti daudz.
Autobusu izmantošana ir atkal dzimusi un ritenis drūmi tup garāžā. Nu neko. Auksts.


Now MTP (Major Term Paper)

Saturday 12 December 2009

Wednesday 9 December 2009

TenMinMix - something i like

I bumped into this song, i don't remember when and where, but then i sorta liked it. So now, a few days later, i have decided to share it with you too!
Enjoy!

Tuesday 8 December 2009

Advente

Adventes kalendārs tomēr ir diezgan nožēlojams izgudrojums. Vismaz, kad nonācis manās rokās. Vakar apēdu kādas (tiešām neskaitīju precīzi. kauns? idk) 10 šokolādītes pēc kārtas. Jā desmit. Tagad vairākas dienas būs jāsēž bešā. Adventes vainaga otrā svece otrdien ar tika iedegta neviļus. Īsi pirms divpadsmitiem. "Pareizi, šodien taču svētdiena." Lai gan par aizdecināto svecīšu skaitu es jau aizdomājos no rīta pirms došanās pie datora. ("Kā izskatīsies draugiem.lv ar divām svecītēm 'iedegtām' sākumlapā.") Bet tanī brīdī pas svecīšu iedegšanu nedomāju.
Adventes Ziemassvētku gaidīšanas laiks. Taisnība? Jā, protams, man vienmēr ir taisnība. Domāju, ka vairumam jau tā pat ir zināms, ka es šogad Ziemassvētkus negaidu un negribu. Ziema vispār vairāk nerada jaukas emocijas. Piekāst Ziemu. CANCEL  
Un uz jautājumiem "kāpēc?" neatbildu.
Aizgājušais gads bijis dikti nomācošs un turpina tāds būt. Nav kārē pēc nekāda prieka un dāvanām. Bet ku nu par to?
Sestdien ciemos bija daži draugi. Mans labākais draugs (inCan) ir atradis meiteni, kas viņam šķiet patīk un viņai viņš arī. Man prieks, patiešām. Bija labs vakars. Laikam. Atnāca arī viņš. Jā, draugi. That was the deal. But can I? 
Eh.
Eju gulēt.(?)

Monday 7 December 2009

PAR SPĪTI. Visam par spīti. Vakar visu nakti mana sirds tupināja pukstēt nomodā. Stunda pēc stundas. Es skaitīju brīžus, kas ritēja kopš brīža, kad šķīrāmies mēs. Bet par spīti visam. Par spīti apskāvieniem tuviem un acu skatiem gausiem es nespēju turpināt tā kā līdz šim. Man sāp, sāpēja un sāpēs. Agri no rīta ar vecu, neizgulētu miegu acīs es pierakstīju, lai atminētos: "..man Tevis pietrūkst. Šodien man Tevis oficiāli pietrūkst." Un viss. Es nespēju vairāk. Nebirt ne asaras žēlas, ne palīgā kliedzieni. Man nav vairs spēka,
jo sāp.
VISS.

Bezmiegā mokās mana miesa. Ko nu? Es zinu ko gribu, bet man pietrūkst spēka. Man nav gana drosmes. Lai cik ļoti es palīgā sauktu, es zinu, ka nenāksi Tu; nenāks neviens. Pārskaitļu pakāpēs mani moka rūgtā sirdsapziņa. Apbērta as saldām cukur lauskām, izkusušām. Nav prieka, nav jēga.
N Ē -
IR. nav. IR. nav. IR. nav. IR. nav. IR. nav.
Kūst viss. Nav spēka. Ko spēju es, kad doma vairs nav tieša. Man atbilde ir, uzrakstīta, bet NAV spēka to nolasīt. Es sameklētu visu. VISU. Bet man vajag, man vajag kā bērnam mātes pienu, man vajag Tavu palīdzību. Vai aļņi ar ragiem vai šallēm. Jā, visam sava vieta.
Tu man tā arī nepasacīji kāpēc!