Kur paliek tās dvēseles, kas apmaldās?

Šķiet, ka pagājusi mūžības laika tiesa kopš pēdējo reizi te kas rakstīts. Kā gan dzīvē tā gadās, ka neilgā laika posmā viss šķiet pavisam savādāk. Kas tā bija par meiteni, kas te gadiem ilgi bārstija savus domu graudus? Kur gan noklīdusi viņas dvēselīte?

Ir vērtības, kas no tiesas nemainās. Tēja, kā vienmēr, patīk vairāk remdena kā verdoša. Ceļošanai parasti nav nepieciešams nekas daudz vairāk par ērtiem apaviem un pasi. Kaķi ir forši. Mūžīgi mācos.
Bet ir dziļš dvēseles miers, tas Violai, Lolai, Lanai (..) nekad nebija. Viņa nesaprata kā ir, kad ir forši pat tad, kad liekas, ka visa pasaule brūk un jūk. Viņa uztraucās par to zemi zem kājām, kas grima, bet ne par debesu loku, kas pēkšņi pavērās, kad uzplauka spārni. Viņai tie spārni laikam vēl nebija. Tie nāk ar gadiem.
Vienmēr ir tāds nemiers prātā un garā, bet es zinu kur atrodas labie emociju viļņi.