living it - could be a radio report

This is how the world should be:

• people have certain number of needs
• the needs are: home (an apartment, so less surface is used), work (close to home), shopping place (preferably grocery store, or even better, a mall), park place (or something as such), education (school and collage (or university)), security (police, fire department, hospital or walk in clinic etc), energy (better if electricity, not gas), water (clean and filtered), and a disposal system (such as landfill, or better, a recycling system, where everything gets recycled. (Who cares about pollution?(!)))
• every single being can live with out one, would not be entirely happy, but would be sorta OK
• everything should be maintained in a certain balance
• one person (we would call him/her a dictator or a royalty (not in nowadays meaning))would be the head of all the systems in place, so if an individual is not entirely happy, he/she would go to this person in charge and say what ever his/her concern is
• the dictator person would then see if if this person is not the only one with such concerns, if is, then WHAT EVER, but if not, then do something to change the situation. this can be either radical change, such as killing spree (ex. blowing up an apartment building) or building a new place (ex. park, police station, subway), to ensure that such concerns are present anymore.

One could say that that already is how the world functions. I say it is not. There is such a thing as feelings and more deeper concerns that can not be fixed by some dictator. We all are human beings and no matter how badly one might deny this, we all need love. It can be any kind of love, love from one significant other, parent - child love, sibling and relative love, love of god, love from a team or a club, love of nature, love of wellbeing, love of money and power, love of memories, love of forgiveness, love of understanding, love of stuff, love of food, love of order and chaos, love of passion, physical love, love of peace, love of reliability, love of night life, love of a close neighbour... LOVE.

Blah, blah, blah. I know that there are people who say that love of a person, one single person is not the same as loving chocolate. And that is absolutely right. True love between two (or more for that matter) individuals can give a better, deeper satisfaction then love of chocolate. But both kinds of love give you some level of satisfaction.

And that, my friends, is what matters the most, if we have what we need AND an emotional satisfaction then we are happy!!

♪♪♪
start off with something VERY steamy and jazzy
Zooey Deschanel - Dream a Little Dream of Me
following by the Good Old nostalgic band
The Beatles - It's Getting Better All the Time
next up,a song that can be liked
Basement Jaxx Feat. Lisa Kekaula - Good Luck
ending with a hot chilly that is very well known
Red Hot Chilly Peppers - Scar Tissue
♪♪♪

Thank You for listening and we shall meet next time when we return with other life realities that brake stereotypes and all the other pain causing matters, so we can all live more fulfilling lives.

2010.gada apņemšanās (t.b.e.)

• uzlabot atzīmes skolā
• tikt universitātē
• nomest 10kg
• Sarakstīt visus dzejoļus TTT
• turpināt/sākt mācīties kādu svešvalodu valodu
• iemācīties latīņu alfabētu
• iemācīties vismaz 10 jaunas lietas
• neskatīties pulkstenī 10 dienas (ne pēc kārtas)
• 5 reizes noziedot naudu (kaut nedaudz)
• 10 vietās brīvprātīgi kaut ko padarīt
• izlasīt 5 IZCILAS grāmatas
• izdarīt 25 lietas, kas ir labas dabai
• apmeklēt operu/teātri 5 reizes
• aizbraukt vismaz uz 2 valstīm, kur iepriekš neesmu bijusi
• manīt 3 krītošas zvaigznes
• izmēģināt 20 jaunas receptes
• apmeklēt vismaz 1 koncertu
• apmeklēt 5 festivālus
• iegādāties savu datoru vai fočuku
• izdarīt visu, kas šeit rakstīts

...

An open pore. An open soul for You to stomp and kill. All Yours, there in Your palms. You stabbed me before, so i suppose now again it should be like a hard job made easy. I gave You all and more. I gave You my own little soul as an amulet to keep in the chest pocket, to keep You warm on days when it was an unbearably cold. On days when You needed a pal to tell all You needed to say, to feel like a human again. On days when rain was too tough to take and it caused tears in Your eyes because of sorrowful memories that'd past. On days when nothing was right, You had me there right beside You. I was there to catch You when You would fall. I was there to fix problems that seemed endless. I kept Your soul clean and ready to attack again. You where always ready, and only thanks to me.

Sometimes i wounder how You are doing with out your amulet. Do you often remember those days when you had everything? You had all the world in front of You, but all You could think about was losing the only thing You really had.
I yelled. I screamed. I told you many times. You never listened to me. You through me out like old socks that could be replaced with any other inhumane object. You were wrong. Like any other time when i kept You in safety thought i knew You had done the wrong things. I was always there for You. Your personal saviour. Your guarding angel.

Now it is You. It always haS been You. Once again You have another victim in Your arms. An almost dead soul that has been half murdered by Your own hand already once. I sit here, helpless, as i always have been. I am not begging You. I don't need You to spare my soul, because without You a part of me dies every day. Every single second i scream for Your love. I just wanted You to be there when i fell. ..but You weren't. You let me fall right down on my face.

So now, kill me if You must. Don't leave me half dead one more time. I better die now by my own traitor's hand then later by the deadly sorrows that will murder me because You will not be there to catch the poorly beating heart when it again will almost stop tracking its own blood stream.

par visu to

Ziemassvētku jau nu atkal aizskrējuši. Ja atklāti, dikti gribās kārtējo reizi kaut ko ārprātīgi depresīvu saskribelēt uz uzsist pa Publish Post un tad Sign Out, un drīz vien pazust vai nu zem segas savā bardaka pilnajā istabā, vai iegrimt kāda nebūt formālā forumā kur spriež par lietām kuras tā pat līdz galam nekad neesmu izpratusi. Un, lai gan, ja atklāti daļēji nemaz, nemaz negribas tā darīt. Ir svētku laiks un jābūt taču kā dziemā: "actiņās prieks, satraukta sirds", bet nav. Kārtējās sveces egles zaros jau izdegušas, lai gan šeit tas nemaz nav atļauts. Galdu klāj pārpalikušās galerta šķēles un ciemiņu nestās bombongas, un tamlīdzīgi gardumi. Diena pagāja labi. Un tā tiešām bija. Pat neraugoties uz to, ka Hokeja Fanu tusiņš tika zināmā mērā sagrauts, jo spēlē viesiem izvērtās ļoti nesekmīga un neraisīja nekādas cerības, ka varētu kaut ko labu panākt spēles gaitā. Spēlē beidzās ar patiesi skumju rezultātu 0:16. Čempionāts tā pat kā pagājušajā gadā norisinās Kanādā, tikai šogad mēs nebraucām skatīties spēlēs, pārāk tālu un naudas arī nav.

Esmu kļuvusi nedaudz atvērtāka. Redz es (jā, jā es) sāku nedaudz pakļauties svētku aurai, kas tipa liek cilvēkiem būt gaišākiem (ne velti visai bieži ļaudis vēl ne vien priecīgus, bet arī gaišus Ziemassvētkus). Mēģinu būt iecietīgāka un izdarīt kaut ko tikai tāpēc vien, ka tas varētu kaut nedaudz iepriecināt citu. Nav jau tā, ka līdz šim esmu bijusi cietsirdīga ciniķe un to vien darījusi kā ''kakājusi uz galvas'', (nekāds eņģelis es ar nekad neesmu bijusi (tagad ar neesmu!!)), bet ja es kādreiz kaut ko darīju es ļoti reti meklēju vairāk kā vienu iemeslu kāpēc to biju veikusi. Eh.. fuckin atklāsmes.

Esmu sasodītu noslēgta maita un nekad un nevienam nesaku kā jūtos un kā domāju. Esmu tizla. Man sevis žēl (?), jo man TIK ĻOTI gribās tikt universitātē, bet es neko nemācos. Esmu tik sasodīti dusmīga uz sevi!! Manas atzīmes kopš devītās klases ir apmēram pa 40% zemākas. Es nevaru saņemties. Un par spīti visam, kas noticis esmu tur pat kur biju oktobra vidū. Motivācija noskalota ar tējas biezumiem pilsētas kanalizācijas trubās un nespēju aizdzīt prom slinkumu, to slepkavu slinkumu.

help

Kleopatra un ne pavisam.

Ārā gar logu glīti snieg pārslas un zem vilnas zeķēm paslēpušies visi nervu gali. Man šodien ir nedaudz, pavisam nedaudz silti. Paplakusi ir pašas sirds un prātu moka sabiedriskas raizes, personīgās jau sen noskalotas un atrodas jau tur kur ūdeni laiž uz otro pusi.
Labvakar vai labrīt nodzied panīkum putni. Vai tā tam ir jābūt?

Piektdiena. Pēdējā skolas diena pirms brīvlaika. Nē, nu labi, rīt ir sestdienas skola, bet tik un tā.
Ar dunci rokā es kā maniaks brutāli nogalēju savas brīvdienas.
FUCK IT!

Nu labi, lai jau. Eju nedaudz pagulēt tad uz skolu.
Ir nakts vidus.
3 no rīta.

Es gribu mācēt pasmaidīt, kaut nedaudz.

Elektriski..(?)

Es nezinu kā to visu sauc. Par marasmu vai neprātu vai gluži vienkārši par mākslīgu elekrtisku enerģiju, kas negribīgi dzen uz priekšu, bet tā, kā nekur netiek; vismaz uz priekšu ne. Paslēpties ir pavisam vienkārši, bet izlīst ārā, kad spēle jau galā gan nav tik viegli.
Pirmdien uzmeistaroju pirmo kūku savā dzīvē. Nē, nu kaut kādas jau es biju cepusi, bet šī ir kārtainā. Mammai bija dzimšanas diena.
Vēl nav izdevies to nogaršot.

Pavisam nelaicīgi nāk sasmērētais sviest, kas visu tikai vairāk un vairāk sanes dēli.

Esmu atsākusi runāt ar Plakni, pagaidām gan tikai Facebooka līmenī, bet tomēr, es domāju, ka tas skaitās. Pavisam drīz (cerams) arī skaips leks no biksēm ārā ar dīvainām sejiņām un absolūti tukšām sarunām.

Zābaks tik pat sarkans. Pirms neilga laika zem milzīgā uzraksta parādījās "I would cry if my tears weren't frozen". Nē, tas laikam nu jau ilgāk ne neilgi.

TTT (for those who don't remember TTT = Tavas Tintes Traips) pēdēja laikā nav bijis dāsni apdāvināts, bet kam gan ir laika? Nekam!

Neprātīgā ātrumā tuvojās Ziemassvētki. Es neesmu gatava. Man labāk patīk iesaiņot dāvanas nekā tās gādāt. Smieklīgi bija tas, ka vienai dāvanai (draudzenei bija dzimšanas diena) man bija uzmeistarots gaumīgs auduma maisiņš, kur dāvanu ielikt PIRMS man vispār bija pati dāvana. Dāvanas vispār ir jēla lieta, bet man tik un tā patīk, gans saņemt, gan dot. Tas rada prieku. Kā jau pie svētkiem arī šajā kaktā katru svētdienu paštaisītā adventes vainagā iedegās liesmiņas. Un pavisam nesen tika ceptas arī šīs sezonas pirmās piparkūkas. Pie durvīm ir piekārts skuju vainags. Atliek vien savārīt zirņus un visus pārējos gardumus, iegādāt egli, sapirkt + sasaiņot dāvanas, nopirkt mandarīnus (manu prāt izcila Ziemassvētku sastāvdaļa), brīnumsvecītes utt un Svētki jau būs pie durvīm pieklauvējuši.
Dzirdēju, ka LV šogad zemu grādi nokrituši. Tas labi, man prieks. Citādi jau kāre aizsūtīt sniegu. Šeit tas ir daudz, ļoti daudz.
Autobusu izmantošana ir atkal dzimusi un ritenis drūmi tup garāžā. Nu neko. Auksts.

Now MTP (Major Term Paper)

killer whale

SONG OF THE WEEK

TenMinMix - something i like

I bumped into this song, i don't remember when and where, but then i sorta liked it. So now, a few days later, i have decided to share it with you too!

Enjoy!

Advente

Adventes kalendārs tomēr ir diezgan nožēlojams izgudrojums. Vismaz, kad nonācis manās rokās. Vakar apēdu kādas (tiešām neskaitīju precīzi. kauns? idk) 10 šokolādītes pēc kārtas. Jā desmit. Tagad vairākas dienas būs jāsēž bešā. Adventes vainaga otrā svece otrdien ar tika iedegta neviļus. Īsi pirms divpadsmitiem. "Pareizi, šodien taču svētdiena." Lai gan par aizdecināto svecīšu skaitu es jau aizdomājos no rīta pirms došanās pie datora. ("Kā izskatīsies draugiem.lv ar divām svecītēm 'iedegtām' sākumlapā.") Bet tanī brīdī pas svecīšu iedegšanu nedomāju.

Adventes Ziemassvētku gaidīšanas laiks. Taisnība? Jā, protams, man vienmēr ir taisnība. Domāju, ka vairumam jau tā pat ir zināms, ka es šogad Ziemassvētkus negaidu un negribu. Ziema vispār vairāk nerada jaukas emocijas. Piekāst Ziemu. CANCEL  

Un uz jautājumiem "kāpēc?" neatbildu.

Aizgājušais gads bijis dikti nomācošs un turpina tāds būt. Nav kārē pēc nekāda prieka un dāvanām. Bet ku nu par to?

Sestdien ciemos bija daži draugi. Mans labākais draugs (inCan) ir atradis meiteni, kas viņam šķiet patīk un viņai viņš arī. Man prieks, patiešām. Bija labs vakars. Laikam. Atnāca arī viņš. Jā, draugi. That was the deal. But can I? 

Eh.

Eju gulēt.(?)

PAR SPĪTI. Visam par spīti. Vakar visu nakti mana sirds tupināja pukstēt nomodā. Stunda pēc stundas. Es skaitīju brīžus, kas ritēja kopš brīža, kad šķīrāmies mēs. Bet par spīti visam. Par spīti apskāvieniem tuviem un acu skatiem gausiem es nespēju turpināt tā kā līdz šim. Man sāp, sāpēja un sāpēs. Agri no rīta ar vecu, neizgulētu miegu acīs es pierakstīju, lai atminētos: "..man Tevis pietrūkst. Šodien man Tevis oficiāli pietrūkst." Un viss. Es nespēju vairāk. Nebirt ne asaras žēlas, ne palīgā kliedzieni. Man nav vairs spēka,
jo sāp.
VISS.

Bezmiegā mokās mana miesa. Ko nu? Es zinu ko gribu, bet man pietrūkst spēka. Man nav gana drosmes. Lai cik ļoti es palīgā sauktu, es zinu, ka nenāksi Tu; nenāks neviens. Pārskaitļu pakāpēs mani moka rūgtā sirdsapziņa. Apbērta as saldām cukur lauskām, izkusušām. Nav prieka, nav jēga.
N Ē -
IR. nav. IR. nav. IR. nav. IR. nav. IR. nav.
Kūst viss. Nav spēka. Ko spēju es, kad doma vairs nav tieša. Man atbilde ir, uzrakstīta, bet NAV spēka to nolasīt. Es sameklētu visu. VISU. Bet man vajag, man vajag kā bērnam mātes pienu, man vajag Tavu palīdzību. Vai aļņi ar ragiem vai šallēm. Jā, visam sava vieta.
Tu man tā arī nepasacīji kāpēc!

phone uploads or KILL ME

stolen.

I crumble in my own little shell. Throw out all the left memories and keep my self locked in the blossoms of darkness. In a tiny frame my soul is trapped. I trapped in myself. Cancelled all days and all nights; they are blended together. I would skip all holidays and miss every single celebrating day. This needs to be stopped. Stolen goods from the poor and misread letters from your and mine Buda. Never will i thank You for what you have done. Never again will i be able to appreciate the good things they have done for me.
I don't exist, not in the form that i used to.

words to live by

"No man is worth your tears, and the one who is won't make you cry."

"I Listen to the Wind, to the Wind of My Soul"

“I’m not a good dancer. But hey...what I’ve learned is that no one’s really watching.”

"There is a theory which states that if ever anybody discovers exactly what the Universe is for and why it is here, it will instantly disappear and be replaced by something even more bizarre and inexplicable. There is another theory which states that this has already happened."

“Law students, especially, are very interesting. Because they think that they know everything. It’s like: 'You kids have no idea.'”

“If you really want to do something, I fully believe—and this has been explained to me over and over and over again—that you make time to do it. Things that I really want to do, I make happen.”

“This can be heaven on earth or it can be, you know, hell, no matter how you look at it.”

"Light travels faster than sound. This is why some people appear bright until you hear them speak."

"The journey of a thousand miles begins with a single step."

"Don't be irreplaceable. If you can't be replaced, you can't be promoted."

"Success is getting what you want. Happiness is wanting what you have."

"Sometimes you have to stumble in the dark to find the light."

"A real friend will tell you when you have spinach stuck in your teeth."

"I am a nobody, and nobody is perfect; therefore I am perfect."

"If you lend someone $20 and never see that person again, it was probably worth it."

" There are two theories to arguing with women. Neither one works."

"Junk is something you've kept for years and throw away three weeks before you need it."

"[My] mind not only wanders, it sometime leaves completely."

"Seen it all, done it all...........can't remember most of it."

"Dogs have owners. Cats have staff."

"A real friend is someone who you can sit in complete silence with and still walk away feeling like you just had the best conversation of your life."

"If everything seems under control, you're just not going fast enough."

'I never thought that i could lose one more soul...Nor did i know that i had two.'

"tavas tintes traips"

TAVAS TINTES TRAIPS
(jeb ttt)

Šis ir mans otrais blogs. Iepriekš to sauca "empty for now".
Bet tagad tajā nu jau ir sarakstīti daži dzejoļi. Šeit ar laiku salikšu visus savus dzeļojus. Salasīšu no malu malām un tad visi būs vienu viet. Tas protams nebūs tik ātri. Pirmkārt laika taču nav, otrkārt, man ir diezgan daudz dzejoļi, kas ir rakstīti ar roku.
Blogs ir angļu/latviešu valodā. Tas tāpec, ka nevaru izlemt kādā, tāpēc nolēmu, ka būs abas. Labi jau tas nav, bet man tā gribās un viss. Noņēmu datuma opciju, jo rakstīšu pamazām. Un datumu rakstīšu pati, kā jau to esmu darījusi līdz šim. Un blakus "RIVER OF TAGS" varēs aplūkot gadus, mēnešus un datumus, kā arī citas etiķetes.
Ceru, ka drīz, jo drīz varēšu jau jums lielīties, ka blogā ir salikti visi dzejoļi no malu malām.
Bloga adrese arī ir ļoti vienkārša:
dzejo.blogspot.com

ps. Jauno blogu dēvēšu par ttt

Here You go, pick one.

Today was the last show night! It was great! All the plays were so fabulous..
I sort of want more, but at the same time.. isn't that what makes it special, that it came, and now is over..? Yeah, i think so. It was a unique week and most of the people involved will probably not forget that they participated in this.
Tomorrow we are having a Backstage Party at Zoe's house. Almost all the backstage people are going to be there. Can't wait.

I'm still sick. Its not getting any better and makes me wish i was in coma or something. Plus there is Saturday school. I gotta catch up on some homework. Slacked off all week. Yeah. I do that all the time.

Should i go to the party?

The second choice. It was a friends birthday this Wednesday. He turned 19. Good for him! :D Well first he is going to this awesome hotel party that my friend is having, and then they are going clubbing. I was invited too.

Now I don't know what to do. Two parties one better than the other and vice versa. Or I should just stay home since I am still a little sick?

I don't know.

Songs:
Apocalyptica - Fade to Black
All For You - Janet Jackson
Chris Brown - Run It
Michael Jackson - Man in the Mirror

Tumsa.

Tumsa ārā, tumsa prātā, tumsa draugu lokā. Viss vienā tumsā. Jāraud būtu, bet es neķēzīšu savas asaras štruntiem. Un viņam ar ne. Nav pelnījis. Protams, gribējas, lai viss beidzās, tobiš sākās, pavisam savādāk, bet vienmēr jau nevar gribēt visu. [Cik daudz maz vispār esmu girbējusi, bet nu, lai jau!]

Tagad doms par viņu jāmet pie malas. Nākamā ndeēļa būs ārkārtīgi gara, nogurdinoša, vienā skriešanā, bet beigu beigās viss būs tā vērts. Plaīdzētu, ja nebūtu slima. Atklāti - ar katru dienu paliek ar vien sliktāk un sliktāk. Šo laikam esmu no Tašpuka dabūjusi! o.O Vinš visu nedēļu mājas bija, BET es nevaru atļauties mājas sēdēt, NE nākamnedēļ. Ludziņa ko ar draudzeni režisējam nu jau vairāk kā mēnesi vēl aisgājušās nedēļas saakumā nebija laba, bet pēc piketdienas, (kas bija brīva, stundas nenotika) kad vairākas stundas pavaddijām veicot uzlabojumus šķiet, ka gala rezultāts būs tāds, ka varēs ar lepnumu norādīt un teikt: "Tas mūsu darbs!"
Nākam nedēļ līdz ar citām sešām īsām lugām mūsu ar tiks izrādīta četras (!!) reizes. Pirmizrāde būs otrdien pēc Grad Teache Dinner, un izrādes varēs redzēt līdz piektdienai!

Galva kā ar vati piebāsta saap, šķiet, ka tai vajadzētu sprāgt, bet ir biči aptrūcies šaujampulveris. Šeit tumšs paliek jau piecos! Nevaru ciest, bet es paardzīvošu!

Es visu paārdzīvošu.

ps. Pirmais ceturksnis nu ir galā!!

Dziesma: Tumsa - Lai būtu tā

written in May 2009.

You are an immortal. And somehow you seem to hate everything about yourself, but your mind always lands on this one little hope, - that no matter what, you have your friend there for you. And you just know thet he is going to love you no matter what.

So, if someone who you bearly know tells u that you are an ugly loser who has no life, you seem to not care. Why? Becuase this person doesn't even know you, there for he can't know anything about your life.

But then your only friend, - the one who you trust more then anything in your life, the one who you love no matter what he has done because he has always been with you in those special moments; and he has held your hand when things have been too tough to handle. - Tells you in your face everything that you hate about yourself, in every detail, with endless floods of hate. He tells you how misrable your life is and what a low-life creature you are.

Your brain sudenly loses sence of reality.
You feel like you are in the worst nightmare that has ever been.
And you close down,
you shut up.You have nothing to say back.
Your eyes fill up with tears. There is so much of them that you could drown.

There is this sudden pain (that has not left since) and you cut your self open and you shoot out everything that you can, just to make him feel like you; though there is no pain that could be compared to this.
There, you and your only friend in the middle of the worst fight that no frindship can survive.
The pain is terrible.
It is as if you are the most sensible being in the whole universe and someone is ripping your heart out. But it woun't, the heart just stays inside your chest in an open wound and keeps on beating.
The pain is so bad that you wish you never had a heart, you wish you never had anything.
You wish you were a mortal. The pain is worse then any phisical pain, then any other emotional pain. It is like surviving an earthquake all by yourself. It is like you are the bridge that was built for a purpose, but can't function. You collapse.

But you hope, you think that a "sorry" might fix it all. It is your last hope to end the pain.
But even after the "sorry"s have been said, the pain is still present, it has decided to stay there forever.
It is never visible to others, but it burns inside of you like an olimpic tourch right by your heart, never stops burnung.
Now, whenever someone tells you those things the pain grows, and even if the fiend is someone who does not know you, it still hurts. No, burns.
Why? Because you know that it is true. Deep beneath the surface you scream to your self, that he is right.
And now, you have no friends, because the pain that abids in you does not let you to get close to anyone - ever - because deep inside you don't want the pain to grow - it is just too hard, it's just too hard, unbarable.
But you do talk to people.
You even talk to the one who caused all this pain. Why? Because you are too wounded to relize that the world keeps on turning. You are ready to bear anything..
But every time you see him you remember that time, and that feeling will never let the pain go.
And you feel like a pathetic dog.
You keep hoping, wishing that some day everything will sudenly go good again.
So you stay loyal to you 'good' old friend and every time you do a favour for him, you feel even more pathetic and useless..
This will never end, because there is this hope that is inside.
...and the pain, it subsists in you,
it has no weekends, holydays, celebrating days.
It has you. .. the pain just lives inside and keeps growing bigger and bigger...

..You just wish you could collapse and end it all, but you can't, because you are an immortal.



... ... ... thats what it feels like.

Tā tas ir bijis pirms tam un tā tas būs mūžīgi! :[

treat, and treat only!

Rīt nebūs sestdienas skola! Jebkura sakarīga dvēsele manā situācijā par to būtu stāvā sajūsmā, bet ne es. Skolā man iet satriecoši slikti. Un re, man ir iespēja sestdienā atpūsties. Ideja jau priecē, bet praktiski - nē! MAN PATĪK MĀCĪTIES SPĀŅU VALODU!

Nu labi, lai jau. Rīt 31. datums. Halloween. Ciemos būs daži draugi. Vismaz tāds tas plāns ir, tad jau manīs vai kāds vispār atnāks.. Plānots skatīties kādu šausmeni, pļāpāt, darīt neko, priecāties, un, protams, dot maziem bērniem saldumus. (nav gan vēl iegādātas nekādas konfektes, bet rīt arī diena..)

Nu jā. Vispār rakstu TIKAI UN VIENĪGI, lai sniegtu jums iespēju izlasīt, manu prāt, dienas DOMU:

I am a nobody, and nobody is perfect; therefore I am perfect.

Song of Halloween:
Squirrel Nut Zippers - Hell

life though the 'drama' lens

An other BITCH happened last week. I FAILED at improv. Not failed in its actual meaning, because that would be imposible.
Aparently the last audition for improv was on tuesday, the day when i wasn't in school. It was supposed to be on wednesday, but i couldn't find anyone and the teacher was in a some kind of meeting. And thursday morning when i wanted to go and ask the teacher when is the last audition i saw the list of Group A and Gropu B on his room's door. I wished i could go home. I was so sad and dissapointed!! Fuck!
Now i realize that i hate drama in general and fuck auditions. Im not a drama person, couse i just can't taki it anymore. Hate auditions. Yeah, i know that drama is greatly about rejection, but the percentage is just awful. Don't even want to think about it. If i EVER will be in drama again, then only for directing.. (as i am now, for backstage).

Nedēļas nogale pagāja labi. Sestdien bija dziesmu svētku atskaņa Otavā. Sabrauca cilvēki no malu malām. Bija satriecoši labs vakars. Koklējām, dejojām, pārdevām lotrejas biļetes, vēlāk arī izlozējām 6 (man šķiet) balvas.
Svētdienas vakarā satiku dažus paziņas, lai gan laiku pavadījām bezsakarā, nenožēloju, ka pametu biloģijas nepabeigot mājas darbu! :D

Kārtējā nedēļa.
NO AUDITIONS TODAY!
lol

Michael Jackson - Man in the Mirror

Noslēpums

Dzeltaniem un sārtiem toņiem pats sevi ir iekrāsojis oktobra mēnesis. Dažbrīd gan sejā dzenās dubļi no peļķēm, bet par spīti visam ir jāmāk sameklēt pozitīvais.
Skolā viss kā līdz šim: pakaļā! xD

Pagājušajā nedēļa es čatoju ar svešinieku. Sanāca kolosāla saruna. Es nedaudz izkratīju sirdi par to cik cilvēce ir amorāla un, viss kas notiek notiek uz sliktu. Svešinieks manis sacīto noliedza. Ieteica, lai izlasu grāmatu Noslēpums. Saulainajā nedēļas nogalē tiku pie grāmatas un cenšos atrast pēc iespējas vairāk laiku, lai grāmata būtu izlasīta.

The Secret by Rhonda Byrne

i want

that all that matters.
ps. i never tell the truth!



and where are you?

i want to learn hip hop dance!!! more then anything ever, ever before!
ill keep on hoping, for now thats all i can do.. but maybe ill find some classes in november.. or the second semester..?
i reall hope so!!

my hip hop love: Flo Rida - Low

viss*

Es tevi turētu arī tad, ja kāds ar visiem saviem spēkiem rautu tevi prom.
No pēdu pirkstiem, līdz matu galiem, es raudu. Ikkatra daļiņa no manis sēro. Izraustīti mati, izgudrota jauna dziesma par mīlu, no debesīm krīt vecāki un vecāki nokrišņi. Nespēdami visu saķert savās kārajās rokās; mēs pamazām slīkstam. Pietrūkst tik ļoti vajadzīgais skābeklis un sāk lēnāk pukstēt mūžam tekošā sirds. Divsitienu skaņas nomaina klusuma kāre. Slāpst. Ne uz, ne no sirds plūst saldās asins plūsmas. Rokas negribīgi palaiž brīvu tavu silto pieskārienu vārpas. No tā, kas kādreiz bijis ir palikusi izvazāta sirds, bez barības, bez tā, kam rūp.
Ir palikusi kaila, sausa sirds.

nav savā vietā.

Tukšumā tērpies dievs
nometies ceļos
pie mana nama durvīm.

Pārstāj dziedāt atgādinājumi
agro rītu putnu čīgās.
Aplaimo sen neredzēts klusums.

Galvu nozagt cenšas trīsgalvainais,
par spīti izlasītām lapaspusēm
un noklusētiem mītiem.

Tur mani, kā piesietu,
nevaru atraut vaļā durvis,
lai pasacītu, ka galvas nav savā vietā.

Nabags.

Esmu nabags.
Man kabatā nieka divcentu monēta sildās.
Esmu bez mājas, bez miera.
Nezināms un svešs ikkatram garām gājējam.
Nolaupītas domas,
un izrakti vārdi.

Esmu nekas.
Bikses nes pēc sen puvušām jūtām
un pie pazoles pielipusi veca, pelēcīga mīla.
Sarecējušas asinis sen plēstās rētās.
Plaukstā vēl sēž aizgājušā gadsimta sveiciens.

Nevajadzīgs,
tāds, kas iedzen reibumu virsū krītošiem skatiem.
Bez paša miera, vai pasaules kariem.
Neēdis vairāku dēku garumā,
nedzēris, pat litus ūdeni nesastapis.
Izvairās arī tie, kuriem tas nav bijis atļauts.

Nabags.
Vairs nemeklēju, ne vietu, kur atmest
nedēļām negulēto galvu;
ne sen aizmirsos sapņus,
kas nogrimuši citu rūpju kanālos.
Turos pie savas divcentu monētas.
Nekas cits jau man nav.

pakaļdzīšanās (?)

Sākšu ar to, ka mums ir garā nedēļas nogale. Kanādieši svin pateicības dienu, tāpēc brīva būs pirmdiena. Un piektdien uz skolu nebija jāiet, jo bija PD day (professional development day). Līdz ar to četras dienas prom no skolas telpām. Vakardien kopā ar pāris draugiem biju aizgājusi uz Carleton University day. Minētās universitātes informācijas diena. Biju uz trim sesijām (?). Uz visām trim biju kopā ar vuienu klasesbiedru. Pirmā bij Bioloģija (ne mana interese), otrā- psiholoģija, trešā - socioloģija un anrtopoloģija. Pati ļoti vēlējaos aiziet uz psiholoģiju. Un pēc pēdējās sesjijas (kas bija ļoti slikti prezentēta) izlēmu, ka mani interesē sociālā psiholoģija. BET man interesē praktiskā izpēte, nevis statistiku pētīšana... nē, nē, nē. Pārnāca mājās un veicu savu otro 'universitātes meklējumu' tūri, talkā nāca Mr. Google un, protams, citi saiti, kurus es diemžēl neatminos.

Ja nu gadījumā nezināt, es plānoju studēt Eiropā. Studēt sākšu 2010 gada septembrī, bet kā jau paši saprotat jāpiesakās ir laicīgi.
Pēc vakardienas nolēmu, ka meklēju BSc (Bachelor in science), nevis BA (bachelor in arts). Vienā unviersitātē Glasgowā, Skotijā, atradu programmu BSc (Hons). Kad atvēru vaļā šīs universitātes mājas lapu, man jau likās, ka man patiks. Sameklēju psiholoģijas programu. Viss bija ļoti organizēti aprakstīts un izklāstīt. Atklāti sakot man jau likās, vot ir īstais. Lai gan sākumā pārsteidza drausmīgās cenas, bet kā izrādās tās bija starptaustiskajiem skolēniem, bet man kā no eiropas savienības viss apmēram tā pat kā vietējiem. Protams, noskaidroju, ka pat, ja visusskola nav pabeiga Eiropā, man ir tiesības pieteikties, kā ES skolēnam. Kolosāli. Pati pieteikšanās liekās biedējoša. Sākumā ir jāatrod vēl dažas, kas liek pelēkajām šūniņām teikt, ka ir īstais, tad apspriedīšu lietas ar mammu. Ceru, ka tas viss notiks ne tālā nākotnē, lai pat jau uz pirmā semestra beigām (janvāra beigām) man par to nebūtu jātramda pašai sevi.

Pēc lielās meklēšans gribējās noskatīties kādu filmu. Šoreiz Mr. Google meklēja "movies that inspire". Un atradu 2006. gada filmu The Pursuit of Happiness, jeb Tiekšanās pēc laimes. Stagevu.com ierakstīju nosaukumu, atradu filmu, un to arī noskatījos. Filmas beigās es domāju, ka filma jau nebija par to, ka viņš skrēja pakaļ laimei, bet gan par to, ka nevajag padoties.
Vai tad tas ir viens un tas pats?

life IS a bitch

someone should slap me, atleast ten times!!!!
Please!

I think i should just leave it as it is..
but there is just too much to do. ..
AND
next weekend Canadians have thanksgiving, so its a long weekend + friday is a P.D. day (=no school). So we will have 4 days off. Friday going to Carleton University day, signed up today for some social science workshops. Saturday it is going to Clare's birthday party!!! can't wait. Sunday... hmm.. we shall see about that. And i should find some place to go on thursday after school!! And Today was first day of backstage, tomorrow , second day. But at lunch - first improv meeting of this school year! (hope i can get the lunch time free, so i can go.. i REALLY want to!!!) Wednesday it should be all about singing, but it is not going to be, because we will be deciding on backstage cast. .. I could go ON and ON about how much needs to be done..

Songs:
The Beatles - Blackbird
&
Sting - Fields of Gold


Izmest
Uz baltas papīra lapas
Uztriept paša jūtas.
Bez līnijām vai rūtīm,
Samaksāts par izrādi,
Vēro publika aizvilktos aizkarus.
Slīpāk un slīpāk svītras veido
neizteiksmīgus burtus.

another september gone

video [sick, but cool]

OUT OF TIME from Андрей Скурьят DREE on Vimeo.

what is good for you is good for us!

dsaafvebwgrygdfcxz DSVaegtbgrdvcsxzsadvaertbnrghsdfasvCAxz

multitasking

Nu tā. Orģināli bija domāts, ka 'New Post' būs par to kā labāk un efektivāk darīt vairākas lietas vienlaicīgi. To mūsdienās spēj izdarīt ar vien vairāk un vairāk cilvēki. Šobrīd fonā skan faking Eminems (es tiešām neiznu kāpēc!!), ziņas (vajag priekš World Issues mājas darba), tam paralēli cenšos spēlēt zynga pokeri, runāt pa skype, meklēt info Can Fam projektam un, protams, rakstīt šo te, (tas viss ir neskaitot to, ka blakus stāv vēl dzimšanas dienas kūkas gabaliņš, bet to nedrīkst teikt, jo esmu pie mammas datora).
Manu prāt, labi tas nav, jo akurātāk lietas var izdarīt tikai, tad, ja nokoncetrējās tikai vienai lietai. Un tā visas pēc kārtas. Mans minējums ir, ka gala rezultāts būs daudz, daudz labāks un kvalitatīvāks.

Gribēju vēl šo to raktīt, bet es jau vairs neatminos ko..
Tad nu viss, pagaidām!

Guano Apes - Open Your Eyes

.

not funny!! ..well it is, but...

Rupji

Nav kam iespļaut šķīvī
un nav neviena,
kuram novelt vainu.

Uz sagrauztas cigarešu paciņas
rakstīts:
"need more".

Bez jelkādas pieklājības normas,
bez vajadzīgās naudas blakus,
tam vienkārši vajag.

Un dabūs viņš vai nē,
mēs turpināsim dīkt
katrs pēc savām "cigaretēm".



Alkatība.

Aiz Antarktikas grēdām
slēpjas rijīgs suns.
Mokās pats pie savas zemes,
pielīmēts.


Patiesība.

Precēta vīra rakstīta ziņa:
"Esmu brīvs. Meklēju Tevi."
Nopublicēta.
Pie vārtiem rakstīts,
ka iekšā nikns suns.

Sieva, gar ziņām vecām,
te gar jaunām.
Uzrok svaigu:
"Esmu brīvs. Meklēju Tevi."
Kurš atradīs kuru?

HAPPY BIRTHDAY TO ME!

last day

last day im 17,
just wanted it to be official! :D

(p.s. ha ha, after a class that i had with one of my friends:"bye, c ya latter," and she said, "enyoy ur last day!" i wounder what ppl who heard it where thinking! :D)

Dziesma:

Cyndi Lauper - Girls Just Wanna Have Fun

for you my dear readers!

Tā, kā es zinu, ka jūs visi esat aizrautīgi lasītāji, tad es izgudroju jaunu fīču savam blogam;
tagad zem rakstiem, kas pieejami vienā lapaspusē allaž nopublicēšu pēdējo rakstisko darbu. Kad ko tādu izdarīšu, tad kādā vnk jaunā ziņā pāris vārdos arī izstāstīšu, kas tas ir!

Pirmā:
My two cents,
pagājušajā naktī rakstīts darbs priekš World Issues klases. Uzdevums bija tāds, ka jāapraksta trīs līdz četras galvenās lielās problēmas un jāteic sava nostāja, vai ir iespēja, ka šīs problēmas jebkad atrisināsies. Protams, pasacītais jāpamato ar piemēriem iz dzīves un ziņām.
(Jāatzīst, ka šis darbs netika ne pārlasīts, ne pārlabots, tā kā nebrīnāties, ka ceļā ir kļūdas)

Lai labi lasās!

P.S. šī pasākuma etiķete būs raksts

Dziesma: Piu' bella cosa - Eros Ramazzotti

.

how racist r u(?)

jeb - (bug) :DDD
karoč vnk sviestojos!
fcbkā tests: How racist r u?
ha ha
BAIGAIS PRIKOLS
esmu rasiste
(neesmu, bet nu. lai jau)

(i care)

Tiek krātas negulētas naktis
un domas par Tevi.
Tiek piedots aklajam,
kas pie stūres.
Un vēlreiz pasacīts kurlajam.

Nomazgātas nogurumā
mērcētās rokas.
Zem plikiem saules stariem,
pamazām tiek lūgts
par sapratni.

Neizgudrots drošības vilnis,
aizmirsts par tiem,
kas no augšas vēro.
Piemeklē kašķi un krīzes.
Putekļaini pieminekļi
caur aizlīmētām lūpām
dzied himnu,
par mums
un arī citiem noziedzniekiem.

Sameklēta starta poga,
finiša taisnes priekšā.
Samīta un plēsta.
Nē, es necelšu tevi pie goda.
Nav tīra drāna,
un kaunā noslīkuši stāsti.

Bez vēstures plašās,
un zināšanām gaišām;
steidzam jaunus dūmus pūst,
lai arī citiem
melot nav par grūt.

salsa

(kārtēja VNK ideja)

Uznāca jauna vēlēšanās: gribu mācīties salsu. Šī vēlme patiesībā briest nu jau kādu pusgad.

Dziesmas:
Joey Pastrana- Rumbón Melón
Roberto Roena - Rico Guaguancó
Frankie Morales - Nieve con Sal
Gilberto Santa Rosa - Perdoname
Joe Arroyo - Yamulemau

Vot tā ir, kad kaut kas iepatīkas. Tagad nespēju vien neklausīties spāniskos ritmus!
Nice, nice!

(ta manīs)

o9.o9.o9

(jeb dzimšanas diena pēc 9 dienām!)

Šodien bij gara diena. Bet jāsāk ar vakardienu. Vakarā atradu vēstuli kuri biju rakstījusi pati sev. Tas bija 2007 gada februāri, un uz tās bija rakstīts, ka jāizlasā tā paša gada decembrī! Bet re kā, atradu tikai tagad. To izlasījusi biju nedaudz uz sevi saskaitusies. Bija dažas nelāgas lietas sarakstītas un vsp tajā laikā biju dumjāka kā atminos. Izdomāju, ka jāuzraksta jauna vēstule. Tā arī izdarīju. Pozitīvāku un foršāku! To centīšos lasīt kaut kad jūnijā vai jūlijā. Pēc skolas nopirku ritenim kameru, un jau šodien uz sklou braucu ar velosopēdu. Pirmie desmit metri bija savādi, bet tas bij tāpēc, ka stūre bija šķība. Skolā gāja labi. Visās stundās mācītais ir interesants. Viena stunda (HHS4M) Families and Individuals in Diverse Society ir diezgan aizraujoša. stunda paskrēja nemanot, jo tas ko mācījāmies mani tiešām aizrāva. Rīt no rīta iešu uz Offbeat* tryouts un cerēšu, ka tikšu grupā. Vēl rīt pusdienlaikā mēģināšu pieteikties bakstage par S.T. (stage manager). Un vēl rītā jāiet isniegt, ka vēlos būt Year Book Comitte. Gribās piedalīties gadagrāmatas tapšanā. Nedēļas nogalē varbūt atkal spēlēsim biliardu , bet iespējams, ka vienkārši tusēsim kopā. Nu jā. Daudz mājas darbi, ļoti darbietilpīgi, bet ļoti pārdomāti un interesanti darbi darāmi.
Ar Tašpuku sākām domāt par to kurus cilvēkus aicināsim uz dzimšanas dienas ballīti (kas ļoti cerams būs mājās bez mammas klātbūtnes..ta manīs). Nu jā, man šodien ir labs garīgais un negribās domāt par nelāgām lietām. Domās šaudās dažnedažādas domas par cilvēkiem un aizgājušiem notikumiem.

Labi, man blakus sēdošais telefons sīc, ka bača uz beigu iet. Iešu papildīt kādu mājas darbu. Atkārtošu šo to un tad jau likšos slīpi, jo Offbeat audition ir 7:30 no rīta.

*youtubā - Glebe CI Offbeat, ja ir interese:
1 & 2

nekur

Nozagti tēlainie laika sprīži.
Zem Frankenšteina pirkstiem
maza saspiesta dvēselīte.
Netiek turēta kā nākas,
netiek uzrunāta:
"Labdien," "Uzredzēšanos".

Pašas plaukstā sava bēda,
miris drauga rads.
Izsmiets bērnu leļļu scēnās,
sīcošas lustras lielceļa malā.
Uz atgriešanos pamesta sirds,
bet atpakaļ biļetei grašu par maz.

Pazūd laika gaitā tītās sēras,
sasmelti asaru kalni.
Viss vien mirkļa sajūtām,
bet tagad-
miljonārs bez naudas.
Pats savā kastē, bezizejā.

personality & career

Izrādās, ka esmu ideāliste.

Idealists, as a temperament, are passionately concerned with personal growth and development. Idealists strive to discover who they are and how they can become their best possible self -- always this quest for self-knowledge and self-improvement drives their imagination. And they want to help others make the journey. Idealists are naturally drawn to working with people, and whether in education or counseling, in social services or personnel work, in journalism or the ministry, they are gifted at helping others find their way in life, often inspiring them to grow as individuals and to fulfill their potentials. Idealists are sure that friendly cooperation is the best way for people to achieve their goals. Conflict and confrontation upset them because they seem to put up angry barriers between people. Idealists dream of creating harmonious, even caring personal relations, and they have a unique talent for helping people get along with each other and work together for the good of all. Such interpersonal harmony might be a romantic ideal, but then Idealists are incurable romantics who prefer to focus on what might be, rather than what is. The real, practical world is only a starting place for Idealists; they believe that life is filled with possibilities waiting to be realized, rich with meanings calling out to be understood. This idea of a mystical or spiritual dimension to life, the "not visible" or the "not yet" that can only be known through intuition or by a leap of faith, is far more important to Idealists than the world of material things. Highly ethical in their actions, Idealists hold themselves to a strict standard of personal integrity. They must be true to themselves and to others, and they can be quite hard on themselves when they are dishonest, or when they are false or insincere. More often, however, Idealists are the very soul of kindness. Particularly in their personal relationships, Idealists are without question filled with love and good will. They believe in giving of themselves to help others; they cherish a few warm, sensitive friendships; they strive for a special rapport with their children; and in marriage they wish to find a "soulmate," someone with whom they can bond emotionally and spiritually, sharing their deepest feelings and their complex inner worlds. Idealists are relatively rare, making up no more than 15 to 20 percent of the population. But their ability to inspire people with their enthusiasm and their idealism has given them influence far beyond their numbers. Idealists at Work Idealists, as a temperament, are passionately concerned with personal growth and development. They are naturally drawn to working with people and are gifted with helping others find their way in life, often inspiring them to grow as individuals and to fulfill their potential both on, and off, the job. Conscience looms large for you; in almost any situation, you feel compelled to measure yourself, other people, and the conditions of the environment against your personal morality. You have a tendency to perceive questions of meaning in even trivial matters and to worry about far-flung consequences of your actions. In your ideal job, you are free to pursue depth rather than breadth and quality rather than quantity. You feel rewarded when your projects and daily tasks allow you to immerse yourself in your process as deeply as you "need to" in order to satisfy your inner standards of quality. You are uncomfortable with the notion of authority per se and may avoid leading, as well as being led, either consciously or unconsciously. As you experience them, adhering to fixed roles and rules amounts to an abdication of your responsibility to exercise your conscience.

Savukārt cits personības tests sacīja, ka man vajadzētu strādāt darbā, kur cilvēkiem nākas uz mani paļauties un, kur spēju būt izpalīdzīga, jo tas ir laikam, tas, kas man patīk. No apmēram desmit izmestajām profesijām, visvairāk mani piesaistīja assistant director un stage manegment. Jo teātris viennozīmīgi ir man mīļa lieta.

Tad kāda citā mājaslapas career test rezultāti vēstīja, ka "Career choice often are: Editor, Journalist, Teacher, Strategic Planner, Consultant, Performing Arts, Marketing, Communications, Research and Development." Un skaitos, ka cilvēks plānotājs.

Vēl career planner apgalvo, ka esmu INTP. Nezinu īsti, kas tas ir, bet ieliku aprakstu. (Kā piemēri tika minēti Einšteins un Ņūtons. /chuckle/)

INTP's are described as:
Introverted and reserved.
Enjoys spending time alone more than meeting new people.
Prefers to have a few close friends rather than a large number of friends.
In a room full of strangers will tend to be more quiet.
Typically avoids being the center of attention.
Hard to know what they are thinking. You will have to ask them what they are thinking.
Intuitive and imaginative.
Big picture oriented, does not enjoy details.
Prefers dealing with theory, concepts and the abstract.
Tends to focus on the future and what is in their minds rather than what is happening around them in the present.
Typically does not pay much attention to what their five senses are telling them i.e. hearing, seeing etc.
Likes to see patterns and the underlying meaning of things.
Enjoys mental and cerebrial activities over physical activites.
Good memory for concepts and theories but not good at remembering details and numbers.
Thrives on ambiguity and the unknown.
Objective, logical and analytical.
Can be impersonal at times, can appear cold and uncaring.
Thick-skinned, not very sensitive.
May be hard to get to know.
More concerned that things make logical, objective sense than what other people think.
More concerned with logic and what makes sense than what people say is right or wrong.
Being organized is not all that important.
Experiencing as many things a possible is extremely important.
Plans, schedules and goals are sometimes useful but not critical for enjoying life.
Being flexible and adaptable is critical to enjoying life.
With so many things to do, projects usually don't get finished until the last minute.
Life is a continuos, flowing process.
Description of INTP's:
INTP's are known as the "Engineers" or the "Architects" of the 16 personality types
They live in the world of theoretical possibilities. They see everything in terms of how it could be improved, or what it could be turned into.
They live primarily inside their own minds, having the ability to analyze difficult problems, identify patterns, and come up with logical explanations.
They are easy going, flexible and adaptable.
INTP's usually prefer not to have to lead or manage people.
INTP's thrive when there are few rules, guidelines and restrictions. They need freedom.
Their internal world is highly structured and logical and does not need structure imposed by the external world.
Being introverted, reserved, objective, and logical, they may appear cold and hard to get to know.
INTP's prefer careers where:
* Management allows people to be self directed.
* There are several opportunities to demonstrate competence.
* The culture appreciates fair but tough decision making.
* The work offers the opportunity to rapidly change direction and to respond to problems as they arise.
* The work is fun and allows for some spontaneity.
* You can apply your natural ability to focus and concentrate, rather than multitasking.
* The environment allows for freedom and flexibility and is loosely structured without too many rules.
* The environment, culture and pace allow you to consider things fully before having to respond.
* The work allows you to work at a careful steady pace.
* The work involves theory and speculation.
* The work allows you adequate private time to work alone and to concentrate.
* The work involves creativity, imagination and a creative approach to problem solving.
* The work involves looking beyond the present i.e. future possibilities, future products, future actions.
* The work is not limited to what exists today but involves "what may be" and "what could be".
* The work allows you to utilize your natural ability to analyze and make objective, logical decisions.
* The work allows you to utilize your natural ability to provide others with direction and supervision.
* The environment is more structured and disciplined, being on time and following procedure is considered important.

Vēl Bez visa tā pēc viena testa viena no ieteicamajām profesijām bija izmeklētājs. (Kad es biju, laikam, piektajā klasē, biju iespiedusi paurī, ka gribu būt izmeklētājs. Tā domāju apēram divus gadus, bet neatminos kāpēc, šī doma tika nolikta maliņā.

Bet, runājot PAVISAM arklāti mana sapņu profesija ir būt spiegam, bet tas laikam nesanāks.

P.S. Liels paldies 'manam mīļajam googlam'

time

itāļi, itālija, māksla, virtuve, mūzika, kultūra

Garā nedēļas nogale! No dzīvojamās istabas klīst čalas un smiekli, kas rit bez stājas. Garlaicības režīmā automātiski ieslēdzās domāšana, kas moka nepārtraukti. Sākās kašķi ar sevi un citiem.. Grrr..
Skolas dienās sāk ost pēc tizlas rutīnas: rīts, steiga, skola, pusdienlaiks bez pusdienām un garlaicīgu kompāniju, skola, mājās, tv un nets un iekošana, mājas darbi, tv, gulēt.. grr.. mož pa vidu sanāks iegrūst kaut ko no tā ko esmu plānojusi, lai šis gads padotos labāk kā pagājušais. bet nez, ta jau manīs.
Šodien domās pamatīgi pielotoju psiholoģijas pamatu zināšanas. Vismaz uz īsu brīdi bija iespēja patēlot gudrīti!
Pa divām dienās izdevās nomest divus kg, bet pēc šodienas itāļu stila vakariņām ir garentēts, ka viss nozaudētais būs atpakaļ!
Visādi citādi iet garlaicīgi un visi, kurus labprāt satiktu ir sasodīti aizņemti!!!
FarmVille aplikācija ir sasidīti kairinoša un negribu vairāk tātā vietā čakarēt laiku.
Tagad, varbūt iešu gulēt, bet laikam tomēr nē. Pameklēšu netā kur un ko varēs studēt pēc 12 klases.

Toto Cutugno - L'italiano

P.S. Apmainīju bloga pulksteni atpakaļ uz EST laika zonu.

.

same place, different view

Back in CA!
School - a lot of homework; have a class with Tašpuks; don't like my biology class; and my online course did not work out because my school board did not offer the course i want..; aside from all the negative, i love the idea that this is the last year, grade 12 (!), can't wait for it to be over. Oh, and i promissed to my self that i would work harder this year (last year i slacked off, and did almost nothing to make everything good).. With the new week im planing to start to go to the fitness club again.
Oh, and we have a long weekend, haven't yet found out why, but im sort of happy, can sleep in and FINALY cleen up my room (it's a mess!!).

Feels great to be a senior student who is in grade 12! (Tho it is sad that many friends who graduated are not around any more.) Feels like the other students respect you (cuz ex. in grade 9 it felt like other students had a laugh at what i was wearing or how i did things..). And people who are your classmates are way more mature then they were, it feels like im a human being, not a kid.

In..14 days im turning 18!

18!!!

nevaru vien sagaidīt! (:

citāts

Izlasīju šodienas citātu, man dikti iepatikās:

A friend is a gift you give yourself.
Robert Louis Stevenson

.

blondais skrienošais

Par nometni nerunāšu!!!

("Signs that said no friends allowed"*)

_________________

Šodien atbraucām no Talsiem! Laiku pavadījām lieliski un Žuža bija ļoti, ļoti viesmīlīga un vispār bija ĻOTI forši! And when i say VERY, then i mean VERY!! Nepārtraukti bija kaut kas ko darīt un kompānija arī bija lieliska. Dažos vārdos: pogas, krāsas, riteņi, bumbieri, kartupeļi, pankūkas, nivea, ugunskurs, desas, brauciens, tornis, pelde, smiekli, skriešana uz busu, upenes, saldie sapnīši...

Šodien vakarā bijām uz 'Zilākalna Martu'. Izrāde bija laba. Kopš pati skolā mācos teātri es uz šādiem priekšnesumiem raugos pavisam savādāk. Stāstīt jau varētu, bet nenes. Bet nu aktieru darbs bija profesionāls un šur tur pār maliņām lija Hermaņa izcilā režija.

Latvijā būšu vēl tik dažas dieniņas. Visu laiku līdz šim man nebija vēlme braukt atpakaļ. Vēl ne. Mēnesis taču ir TIK maz. Un tomēr, nav jau gluži izvēle. Laiks ko pavadījām Latvijā bija nedaudz nogurdinošs. Jā, es izbaudīju dažas no savas dzīves labākajām dienām (līdz šim), bet tikai viena diena no visām bija tāda, ka neizgāju vispār no mājas un nebija ieplānots nekas. Tikai viena diena no apm. trīsdesmit. .. Tā ir viennozīmīgi laba statistika.

Šodien ceļā uz mājām iegājām rimītī, tad devāmies mājās. K gan ne. Tad nu mājās čāpotāji bijām trīs. nolēmām, ka svētdien cepsim picas, bet tas ar vēl nav 100%.
Nu jā,...
Ejam, ejam, ejam, ejam.. Nav vēl vēls un cilvēku plūsma ar vēl nav apšņikāta līdz unīkajiem nakts tipiņiem. Ja nebūtu acis tumsā varētu pat šķist, ka ir diena. Garām paskrēja puisis. Viņam mugurā bija vēsi brūna jaka, lai gan vakars bija pārsteidzoši silts. Kājas slēpās gaišās, brīvās džinsās un virs zeķes bija tumsnēji apavi. Mati bija pārsnieguši stadiju, lai sauktu tos par īsiem. Blondi. Likās, ka skrien, lai paspētu uz kādu tūlīt aizbraucošu trolejbusu, lai gan tuvumā nebija manāms neviens sabiedriskais transports. Bet viņš tomēr skrēja, un nebija būtiski uz kurieni. Brīdī, kad viņa ķermenis aizšāvās garām manējām, viņa lūpas bija savilktas. Caur tām ar spēku tika grūsts laukā gaiss, lai nākamajā brīdi atkal ieviltu jaunu elpas vilcienu. Puiša ritmiskā elpošana man atgādināja dienas, kad pati biju skrējusi. Kad bija izdevies kādā agrā rītā uzvarēt slinkumu. Kad par spīti migpilnajām acīm pati cēlos un vilku virsū apavus ar kuriem maigāka skriešana. Tos rītus, kad pēdas godīgi sitās pret rīta klusumā sēdošo asfaltu. Un ar vienu skrienošu blondu puisi pietika, lai pierunātu mani, ka es tomēr gribu atpakaļ. Gluži kā jebkuram citam nožēlojamam pasaules iedzīvotājam man pietrūkst ikdienas rutīnas.
Un re, man pietrūkst pamosties manas istabas četrās sienās. Man pietrūkst steiga, kas dzina uz skolu. Man pietrūkst sajūta, ka var būt labāk, lai gan ir jau gana labi. Man gribās, lai 12. klase ātrāk sākās, lai tā varētu ātrāk beigties.

Un nav tā, ka tur būtu kā mājās. Es gan te, Rīgā, gan tur, pārnākot mājās sev dažkārt saku, ka gribu mājās. Lai gan zinu, ka atbilde ir, ka īstas mājas nav un viss, es tik un tā gribu, bet pārdomājot visu ciemos ir pienākusi skaidrība. Es nemaz negribu ilgoties pēc tādām vienām mājām. Man patīk būt ceļotājam, kas par mājām nesauc kādu konkrētu stūrīti.. Man mājas ir Rīga, mana Rīga. Visa pilsēta ir mans sapņu būris, te es varu atgriezties, kad tīk un justies labi. Lai arī kur es šajā pilsētā būšu, es jutīšos kā mājās.

Viss... es te jau aizšļūcu nez kur. Jauku jums dienu.

Dziesmas (tādas kopā salikt drīkstu tikai es):
Aerosmith - Crazy
*The Puppy Song

_________________

.

teātrisks noskaņojums

Nu tad beidzot.
Biju nolēmusi, ka lielā domāšana par to, ko darīšu pēc pēdēja vidusskolas gada tiks veikta septembrī. Līdz ar to arī mācību iestādes meklētu tad.

Bet man vakar uznāca, un tad nu bija lielā sērčošana. Sākumā spriedelēju par to ko pēc 12. klases nobeigšanas gribēšu darīt. Kā jau iespējams esat manījuši man nav tāda viena sirdslieta un viss. Nē, nē, nē, tas nekad nav bijis tik vienkārši.
Man patīk teātris, vairākkārt esmu vēlējusies kļūt par režisoru vai režisora palīgu. Vakar, kad sāku meklēt, t.i. ierakstīju mīļajā googlā stage manager bachelaur un vēru vaļā rezultātus, meklēju tā un šitā.. un nezinu kāpēc es atskārtu, ka visu dzīvi es laikam negribu būt 'vienā vietā' - teātrī. (Lai gan man no tiesas teātris šausmīgi patīk.)
Tālāk. Fotogrāfēt. Māksla. Kaifs. Bauda. Fotogrāfēšana ne vien palīdz domāt, bet arī izpausties savādāk. Bez maz vai ikkatra bilde ir taču fotogrāfa spogulis. Jāatzīst, ka šis mākslas veids arī liek raudzīties uz pasauli savādāk. It kā plašāk pavērtām acīm. Un tomēr, mani attur vairākas lietas. Pirmkārt man nav nepieciešamā tehnoloģija, lai uzņemtu gana kvalitatīvas bildes un, lai izpaustos tik tāl cik gribētos. Jā, var jau krāt un pirkt, bet kas te es par naudas krājkasi?!? Otrkārt man trūks pieredzes, lai ar to nodarbotos profesionālā līmenī. Līdz šim esmu tikai fotogrāfējusi savam priekam. Treškārt, manī māc šaubas vai esmu maz mākslas cilvēks. Un es uzdodu sev jautājumu vai gribu būt mākslas 'telpā' iekšā ar visām četrām. Amatiera līmenī var tā teikt, gurķoties, varbūt pat var atļauties būt nedaudz melīgam. Būtībā atbrīvošanās no dziļākām saistībām. Varbūt esmu pārāk vieglprātīga? Nu nez. Bet fotogrāfēšanu pavisam noteikti malā nemetīšu, jo kā jau teicu - bauda!
Nu tā. Sekojošais. Kaut, kas ko pat nemeklēju. Man patīk rakstīt. Man ĻOTI patīk rakstīt. Tas jau nekas, ka viss ir tāds vājprātīgs un pa gaisu vien, pa gaisu vien. Man patīk rakstīt tā patās un dzeju ar šad tad. Un, lai gan viss tā pavisam nenopietni, man kādreiz bij ideja kļūt par žurnālistu. Bet tad sākās problēmas, vispār jau tāda tikai viena - latviešu valoda, precīzāk gramatika. Esmu zināmā mērā patriote un domāju, ka strādāšu latvijā. Bet, žurnālistam vajag labas latviešu valodas zināšanas, un, lai cik ļoti es negribētu mans valodas līmenis ir iestrēdzis starp septīto un astoto klasi. Protams, pati varēju mācīties .. bla, bla, bla. Bet kur ta nu es. Jā, iepriekš es sev meloju, ka gan jau kaut kad saņemšos. Bet nu jau esmu sapratusi, ka tā viss tas nenotiks. Nu jā, šī iemesla dēļ arī atturos no nākotnes tulkošanā vai citur, kur nepieciešamas vismaz divas svešvalodas. ..next.
Pēdējā pietura. Vismaz šobrīd. Nu jau vairāk kā gadu mani ir aizrāvusi sabiedriskā zinātne psiholoģija. Aizsākās ar to, ka 10. klasē man bija kurss ASP: introduction to anthropology, sociology and psychology (ievads antropoloģijā, socioloģija un psiholoģijā). Pasniedzējs bija ārkārtīgi labs un kursa programma ievilka mani tajā visā līdz ausīm un tālāk. Tieši psiholoģija bija pie vainas. Pirmkārt jau ir vieglāk izsprast sevi. Otrkārt var zināmā mērā izprast citus; domāt līdzi sadzīves situācijās kāpēc cilvēks dara, ko viņš dara; kas viņu pamudināja; kurš dara tā, un kurš dara šitā, kāpēc...u.t.t. Nu principā, kāpēc darām to ko darām un nevis savādāk. Un visi tie jautājumi mani zināmā mērā neliek mierā. Jā, ziņkārība, bet ne tā, precīzāk - zināt kāre. Tieksme izprast apkārt notiekošo dziļākā kontekstā. Tad nu 'mans mīļais googls' vakarnakt bija aizņemts meklējot universitātes, mācību iestādes, kur var studēt bakalaura grādu psiholoģijā. Sākumā meklēju kaut ko Latvijas robežās. Atradu LU (Latvijas Universitātē) un RPIVA (Rīgas Pedagoģijas un Izglītības Vadības Akadēmija). Nu jā. Meklēju vēl Eiropas augstskolās psiholoģijas progrmamas angļu valodā. Vairākās universitātēs atradu, kas bija Anglijā. Viena bij arī Holandē, un tur vēl kaut kur. Pētot šā un tā sapratu, ka principā ir izvēlē studēt BA (Bachalaur in Arts) vai BSc (Bachalaur in Science) .. Kārtējā izvēle. Šobrīd tā kā sliecos uz psiholoģijas zinātni, bet cik noprotu Latvijā tā nemaz neiedala. (..es gan nezinu)
Nu jā. Tas tā pagaidām, tad jau redzēs. Tālāk, ja studēšu Latvijā vajadzēs kārtot latviešu valodas eksāmenu, bet, ja vēlēšos studēt kādā no anļu valodas programām, tad man būs jānokārto zināmā līmenī starptautiski atzīts angļu valodas eksāmens. Un es jau tā veikli iečekoju googlā, ka Otavā tās pieejams ir, protams, par zināmu samaksu.
Visas programmas, kuras meklēju pa universitātēm apkopoju un nosūtīju pati sev vēstulē..

Atkarība.
Vakar satiku. ... darbinieku (tā es viņu tagad saukšu). Neteikšu kur iepazināmies, jo negribu, lai kāds zin kas un kā. Sēdējām līvu laukumā un dzērām alu. Dažbrīd labi nebija. Mož bija par daudz alus, vai kaut kā tā. Ko gan es zinu? Bet bija forši, i think.
Jau trešo dienu uz galda stāv šokolāde, vēl neesmu paņēmusi ne drupačiņas. Es nezinu, kas notiek. Man bail? NEvar būt. Es mīlu šokolādi vairāk kā jebkuru citu našķi.
Vispār es sāku mācēt spekulēt ar savu kāri pēc ..nu teiksim papildus porcijas vai kāda našķa. SestDienā izlasīju par to, ka ir it kā izpētīts, ka cilvēki nemāk pretoties kārdinājumam. Ir morāles principi un tas arī viss. Un tad, kad es tiecos pēc, teiksim, kāda našķa, es sev saku: "nē, marta. TU negribi. Tās ir tavas smadzenes, kas to saka, nevis TU!" Un jāteic, ka lielākajā daļā gadījumu tas nostrādā, protams, spriest gan vēl nevar, jo šo taktiku izdomāju tik pirms pāris dienām.

Nu tad ar to arī beigšu. Vakarā satikšu foršo Radaru, tad vēl vienu cilvēku. Un rīt ar jauko Lāci braukču uz danču nometni. Būs forši. Nu, es ceru, ka būs. Nē, es zinu, ka būs.

Sirsīgas bučas un sveicieni tiem, kam bija pacietība lasīt "Nu tad beidzot."
slinkākajiem bučas nedošu, bet pasveicināt gan neatturēšos! ;)

Paka, pagaidām.

Aerosmith - I Don't Wanna Miss a Thing
Hoobstank - The Reason

.

Neparasti

Nav iedomājami pat spārni,
Ne īsti, pat ne tie, kas lieti no vaska;
Klusumā derdzīgi smīni,
Noslēgta avārijas eja.

Pazaudētas pareizās kombinācijas,
Nolauzti spēlmaņu žanri;
Sazarojusi pavēļu galotne,
Lai gan bez atļaujas viss.

Sarauti izkliedētie mati,
Grupās samestas maizes rikas.
Samaksāts par ieeju,
Te pasākums par brīvu.

Samaitāti vārdi
Lutina, remdē domu vējus.
Neīsti iemesli, saldētas pēdas,
Izslēgts, sākts viss no jauna.

tonight WAS a good night

i woun't tell You the truth,
tho I know that You have the source.
You know the people
and You are the one
who can.

sometimes even better then me

***un tagad jālamājas krievu valodā!***

yell

šodien izlasīju eclips. Ja tā godīgi, uz baigām jau uznāca slinkums lasīt. Epilogs gan laikam ir labs ievads ceturtajai grāmatai.

Bet šodienas tēma:
NErunā!
Ideja tāda, ka šķiet, ka tagad, kad esmu Latvijā, es mazāk domāju par to ko saku.
Tas ir labi, jo jūtos brīvāka.
Nav labi, jo es nezinu, vai esmu pasacījusi kaut ko, ko nevajadzēja.

domāt ir labi, bet kā jau esmu minējusi iepriekš - es dažkārt domāju par daudz. Un tas ir pavisam nevajadzīgi. ...

viss, pietiek.

citādi mani sāk mosties domas, idejas un vājprāti!

paka

Zombie

Esmu ievērojusi, ka pēdējā laikā diezgan bieži atceros savus sapņus. Tas varbūt tāpēc, ka ikdienā saskaros ar krietni mazāk uztraukumu, raizēm un stresu. Skola nav. Lai gan, protams, ir lietas, kas liek pulsam sākt skriet straujāk un lietas, kas nodarbina galvu vairāk kā citas un arī konstanti.
Šorīt pamodos ar savādu jušķu pakrūtē. Sapnī bija zombiji. Un nejau kaut kādi, bet gan cilvēki, kas man pazīstami ir dažnedažādākos veidos miruši, bet nu mostās, lai ar mani aprunātos. Un vēl, vairums no viņiem mira tāpēc, ka bija darījuši kādu sliktu lietu, precīzāk - noziegumu. Šeit jau viss plūda tik tālu cik mana fantāzija. grrr

Šodien brauksim atpakaļ uz Rīgu.
Viss, man pārgāja rakstāmais..

Atā, pagaidām.

dziesma: The Cranberries - Zombie
(kad pamodos noklausījos dziesmu trīs reizes pēc kārtas; spilvens bija virs galvas)

.

Spirāle

Šodien oficiāli nosaucu savu blociņu par spirāli! :)
[Just for information, iepriekšējais bija Lapsa.]

te arī šodienas veikums:


VecRīga

Klaigā izpūrušie baloži.
Pamestas sirdis mēģina atkopties
kanāla malā.
Un aiz paviljona smakām
slēpjās iemigusī Rīga.

It kā dzīva;
cilvēku kņadas origo.
Sarunu uzklausītāja;
bez ausīm un vēlmes dzirdēt-
zin visus Tavus noslēpumus.

Peļķē izmērcēti meli
karājās laternu stabos-
spīd un apgaismo,
skrienošos un bruģi,
kas nenogurst.

Nesteidzīgie dažkārt ievēro
zaļo, nedrošo ainavu
nemainīgā vēja mainīgos mākoņus,
un neīsto mūri, kas tur no tiesas ir,
neredzams, - tur, kur vecā pilsēta beidzas.

Galvaspilsēta, noslēpumu vieta;
klusē sirds draugs
un mānās pārdevējs.
Lai gan nedaudz melos tīta,
tā ir mūsu vecā Rīga.

āā', nomainīju arī laiku savā pulkstenī,
tagad rāda Rīgas laiku! :)
(skatīt pa labi, tas, kur pasaule redzama)

pirmais augusts

laba diena.
forša diena.
tumšas ielas, bet es izdzīvoju.
labas sarunas.
ar radaru.
un ar plakni.
viņš ir atpakaļ.
tas labi.
aprunājāmies sakarīgi, līdz viņš pēkšņi pazuda,
bet tas tā bieži notiek.. un es zinu, ka tas nav tāpēc,
ka viņš negrib ar mani runāt. :)

rīt uz alfu.
ceru, ka būs tik pat forši kā cīlī picā! ;)

bučas pinkainajam.
gaidu tevi! ;*


***

nav lemts.

mēs nesatiksimies rīt.
lai gan sarunāta vieta un laiks.
es parūpēšos par plānu maiņu.

manā pusē uzlīs lietus lāses,
bet blakus tavam acu manām
nories glauns pērkons.

aklie ieraudzīs dienas,
kas ritējušas vēl nav.
un notiesās uz nāvi vainīgo.

un mēs nesatiksimies,
jo nav atrasts vainīgais.
un aklo ar vairāk nav.

novērsti draudi
uz lieveņa bijām,
baudījām tos brīžus.

mēs sajauksim vietu,
apstāsies laiks,
mēs negribēsim kā iepriekš

un man skaudīs,
jo tu būsi pērkonam,
ne man.

balādes nodzisīs.
viss, kā iepriekš,
tikai bez skaņas.

aklajiem nebūs lemts
atrast vietas,
kur reiz tikāmies mēs.

man tevis pietrūkst.
tavi pieskārieni,-
nav degvielas vairs.

sapnis pēc sapņa
izgaist aiz klāja,
izsalcis pērkons, tas viss.

don't care! but why?

Plāns.

Vakarnakt ilgi nevarēju iemigt. Kāpēc? Laika zona. Jā, tieši tā, esmu vēl nedaudz sviestā. Nu labi, daudz. Es domāju! (ATKAL! Kādam vajadzētu man sadot pa mici ikreiz kad kaut kas līdzīgs domāšanai pienāk pārāk tuvu manām šūniņām!!) Bet tas bija neizbēgami. Ārā diezgan steidzīgi ausas saule un mans prāts nelika mieru. Izdomāju plānu, to, ko darīšu septembrī, kad skola atsāksies! Man ir liels plāns, bet jums sacīt, nesacīšu. Tad jau redzēs, kas un kā man izdosies.

Vakar satiku Radaru! Hi hi. Viss aizritēja tā, kā likās, ka būs. Donalds + kārtis + fun! Šodien gulēju un ar puikām spēlēju pokeri. Visu dienu. Grrr... es varētu sūdzēties, bet es jau tā nedaru. Un leilīties, ar nelielos! un varbūt tomēr... ha ha .. es vinnēju! :DD

Rīt sestdiena. Hmmm.. Tad jau redzēs kā ies. Varbūt ka pasacīšu kā gāja.

Nu jau ilgāku laiku neesmu saņēmusi nekādas ziņas no Plakņa. Arī skaipā nav onlainā brīžos, kad iepriekš vienmēr bijis. Kad pēdējo reizi runājām viņš nesacīja, ka kur dosies. Bet droši vein, ka kautkur ar ģimeni. t.i. es tā ceru!!
Dažbrīd es pati sev vaicāju vai tā tam vajadzētu būt, ka es par vi;nu domāju. Vai viņš par mani ar vismaz šad tad iedomājās??
Bāc, es atkal domāju!!!

Viss, eju ēst zupu! :))

pavisam nedaudz.

cik var??
es jau jūtu, ka bija par daudz.

piektdien - foršs nometnes pēdējais vakars + dancošana un tusēšana
Sestdien - TUSS.
Svētdiena - grrrr
Pirmdien - kolosāla diena pirms braukšanas ar Tašpuku + shopping + vārda diena.
Otrdien - ceļā uz Rīgu!...

uhhh...
nedaudz vajag piemest kaut ko neforšu???
nē.
es vienkārši neesmu pieradusi, ka labas lietas notiek tik lielos daudzumos, bez stājas.
bet man patīk.

bāc.
nevajag pierast..
citādi nāksies vilties.
es jau jūtu!


***
paldies visiem, kas novēlēja labu vārda dienu
un, protams, paldies Tašpukam un nedaudz arī mammai par foršo dienu! :))

***

un buča lācim,
piedo, ka neko neuzrakstīju! :(
bet tu zini, ka esi man ļoti, ļoti mīļa lāča ķepa!! ;)
apsolu, tev būs pirmais šī gada e-pasts no RĪGAS!!

***
eju krāmēties!! :D


***

Nasta par smagu.
Nevar panest vairs patiesos vārdus.
Jāsasmeļ izlietās dienas,
bet ir jau par vēlu.

Paredzami nākotnes vārdi
un lietas, kas jānožēlo būs.
Noslēptas likstas
un īpaši izcelti māni.

Nav nekur rakstīts,
ka akli esam,
nav spalvas un tintes.
Nav papīra lapas.

Nozagtas pienes.
Nav ne vasara
ne pavasaris.
Bet pienes ir.

Pūkā tītas,
izsmērētas gar palātas
stikla logu.
Vai redzi?

Man jāizspļauj atvadu vārdi.
Cik, pēc skaita,
vai kādās krāsās,
kurš zin kā pareizi būtu?

Plaksti par smagu,
mute neveras ciet.
Aust nākamā rīta saule.
Bez vārdiem atvadamies mēs.

Izrautas papīra lapas.
Nenobeigta vēstule man.
Mēs zinām, ka tikai zābaks
spēj runāt, kad jārunā nav.

Paklusē.
Paklusē šodien mans draugs,
Jo tā pat neviens
neredz to, kas ir ļauts.


***

Bez stājas.

Agresīvi dauzās mana sirds.
Bez stājas, bet cītīgi.
Sirds sit pulsu,
bez stājas.

Grieķu pasaku tēli
kāpj pār glāzes malu.
Ir par daudz,
bet turpinās bez stājas.

Mirst drauga drauga
iedomu draugs.
Mēs esam mānīgā aplī,
kas rit bez stājas.

Ar gaisa vadiem
pūsta strāva.
Mūk domas par Tevi,
Bez stājas.

Un turpina pukstēt sirds,
nemierīgi sit pulsu.
Domās slīgstu. Par Tevi.
Bez stājas.

Zvans zvanīja dziesmu.

Un es jūtos it kā būtu kur citur,
lai gan nomierinošā dvaša liek justies kā mājās,
es spēju sev melot, kad meli ir lieki.

Sasmelti laimes spaiņi karājās atkarības galā.
Paglābt nevar neviens
un arī pa rokai nav glābšanas riņķa.

Piepūsti domu maisi salikti plauktos,
aizvilkti aizkari un izšautas spuldzes,
ausīm pazūd bērnu klaigas.

Izdzēsts un labots, un pārrakstīts.
Mēs visi esam melnrakstā ar melnas tintes pleķiem
uz skrandām triepti.

Cits ar kļūdām, nelabojamām, neciešamām,
bet cits spēj paslēpt visu smacējošo
zem vārdu krītošajām ēnām.

Piepcelts nepareizi izgrieztais karogs,
paslēpti patiesības dzinumi,
es esmu tur, kur tu mani ved.

***
čau, esmu atpakaļ no Tērvetes. Un man vēl pirms nepilna brīža bija TIK daudz ko stāstīt, bet es pārdomāju. Gandrīz. Bet tādos īsos, aklos vilcienos jau var..

Sākumā likās, ka aiz garlaicības nosprāgšu un divas nedēļas mana sabiedrības kārā dzīvība neizturēs. Lasīju. Lasīju daudz. Pabeidzu grāmatu, kuru iesāku pirms mēnešiem dieviem un vēlāk arī grāmatu, kuru biju iesākusi lasīt pirms kādiem diviem gadiem. Sāku lasīt trešo grāmatu. Vienīga sakarīgā grāmata, kas tur uz vietas bija atrodama: "Eņģeļi un dēmoni." Īsi pirms došanās uz nometni redzēju grāmatas ekranizāciju. Filma bija .. hmm... nu jā. Rasmai taisnība viss tas sižets, kā grāmatā tā filmā ir dikti pārspīlēts. Bet nu ne par to šoreiz runa. Pirmā nedēļa aizritēja pārlieku mokošā domāšanā un lasīšanā, un nedaudz zīmēšanā, un un... nu jā, ar dažiem aprunājos un tml, bet (āā, starpcitu, mans darbs nometnē - mazgāt trukus, saklāt galdu pirms ēdienreizēm un tml. sīki uzdevumi, un palīdzēt, un nu jā...)...Vispār jautri nebija.. Otrajā nedēļā no nenokā kļuvu 'populāra', gandrīz vai vārdu tiešajā nozīmē. Viss sākās ar to, ka Mācītājs un Smalkais (vārdi, protams, mainīti) sāka mani sveicināt joka pēcs. "Čau Marta!" To es dzirdēju vismaz piecpadsmit reizes dienā, no katra un tas tikai sākumā. (āā, un viņi mani mēģināja iemest upē, bet es tā saķu spārdīties, ka viņiem nācās mani laist vaļā :D) Nākamajā dienā arī citi audzinātāji mani sāka sveicināt. Un sekojošajās dienās arī vairums nometņotāji bija iekrituši 'Martas sveicināšanas' azartā. Sāku mazāk pievērs uzmanību neizgulētajam meigam, bet gan vairāk skatīt ko dara bērni un šur tur kaut ko padarīt. Apmēram otrās nedēļas vidū dažiem no audzinātājeim ļāvu uzzināt par to, ka zīmēju. Cik noprotu, viņiem bija (un ir vēljoprojām) vienalga. Vispār, kā izrādās, diezgan daudzi no vieņiem zīmē. Gandrīz puse. Anyways. Tajā vakarā arī piedalījos tusiņā un viss bija ok!. Lai gan nākamajā rītā pamodos pusbeigta, es pamanījos dienai izsprukt cauri dzīva. (Mana recepte: Pamodos sešos, gāju skriet, lai gan lija lietus (man tač patīk, kad līst), ielīdu upē, iegāju dušā un biju darbspējīga.) Tajā dienā gan pēc brokastīm, gan pēc pusdienām devos gulēt. Vajadzēja. Vienkārši vajadzēja. Nu jā, pēdējās dienas bija foršas. Nedaudz palīdzēju dekorēt ēdamzāli priekš Sirsniņballes un nu jau man bija cilvēki ar ko parunāt nedaudz sakarīgākas sarunas par, teiksim: "Ko tu gribi? Pa purnu dabūsi?" (Tas man un Mācītājām, un Smalkajam bij tāds prikols...) Nu jā.. Nometne beidzās sestdien. Vakrā tusējām kā nelabi. Dzērām, maisījām dzēroienus = preparējām burku, dejojām (daudz dejojām), dziedājām līdzi dziesmām, zīmējām, ēdām saldējumu, vēlāk dalījām burku. (es gan dalīšanā nepiedalījos zināmu iemeslu dēļ). Mēs staigājām apkārt pa nometnes teritoriju ar savām glāzēm/pudelēm/burkām un... pļāpājām gan savā starpā, gan ar citiem (aāā, mēs Valdi ar uzmodinājām (vārds nav mainīts)) :D tas bija jautri. Galvenais, ka mums bij vienalga. Viņš uz Latviju došoties kaut kad novembrī. Bet nu jā, nav būtiski. Nu jā, mēs šur tur arī padziedājām. Tad Garais (vārds mainīts) dabūja par mani pasmieties. Strādniece (mainīts vārds) pazaudēja savus zīmuļus un savu victorinox nazi.. Un es pamanījos novelties veinā no pasatigām, bij slidena zāle, slīpums, kāja neveiksmīgi paslīdēja un skaidrais dzēriens manā glāzē nonāca uz manām biksēm. Kad mana pudele tika brālīgi iztukšota un burka tika vairākkārt nogaršota, un kāda aliņš tika nelāgā kārtā izdzerts, es sapratu, ka vajadzētu dzert ūdeni, ja vien pasākumu nevēlējos nobeigt nepatīkamā veidā. ...
Bija apmēram piecu un galva jau šķita, ka ir skaidra, vismaz gana, jo es sapratu, ka jāsakarto ēdamzāle un virtuve. Strādiene un pārējie aizgāja gulēt. Es savācu, izslaucīju, satīrīju abas telpas un nomazgāju traukus Prāta Vētras mūzikas pavadībā! [ :) ] Tad devos gulēt un plkst. radīja īsi pirms sešiem, kad beidzot iemigu pidžammā, savā guļammaisā vietā, kur orģināli bija paredzēts čučēt. Nākamajā rītā (tobiš pēc dažām stundām) man bija jābūt virtuvē gatavai palīdzēt visu savākt, samazgāt pēdējos traukus, sakārtot, lai virtuve ir gatava nākamā gada nometnei, bet lai pirms tam visus traukus neapķēza kādas žurkas vai vēl nezkādi bezkaunīgi zvēri. Pēdējos pārtikas krājumus pārdeva tiem, kas vēlējās tos iegādāties. Man bija jāpalīdz satīt traukus un, protams, nomazgāt tis, kas ir netīri. Bija plkst. viens. Mamma bij ienājusi sacīja, ka divos nobrauks gar leilo māju, lai var savākt manas mantas, lai varam doties mājās. MāJāS??? Savācu savas mantas un nonesu lejā. lasīju, aizmigu. Biju pāgurusi. Mani uzmodināja mamma un tad Tašpuks man palīdzēja aiznest mantas uz auto. Vistuvē bija Valdis. He he he. Sarunu nesāku. Pateicu vien diezgan neizteiksmīgu 'čau'. Bet vēlāk, kad ienācu atpakaļ lielajā māja viņš apvaicājās kā mums vakar gājis. teicu, ka bija labi un, ka atvainojos par negaidīto uzmodināšanu.. Tas esot bijis ap pisdieviem un mēs esot sacījušas, ka nāksim ciemos vēl trijos. Bet neviena no mums to neatcerējās, un labi vien bija. :DD Novēlēju viņam patīkamu palikšanu un devos uz mašīnu. Ceļā nedaudz sanāca pagulēt, lai gan Tašpuks nedaudz iedeva paklausīties dažas dziesmas, (kas, starpcitu, atgādināja vakardienu).. Bet es domāju par otrdienu. Par kārtējo lidojumu pāri lielajām dīķim un Rīgas gaisa baudīšanu, un draugu satikšanu. .. Un Un Un.. galvenais, ka prom no MaJāM. Tagad tik vēl jāsakārto drēbas un mantas, kas vajadzīgas būs un un un ... man nāk miegs. Ir gandrīz viens. Vispār bija laba sajūta tikt pie neta! Divas nedēļas tomēr ir diezgan daudz. It sevišķi vasarā. Un, protams, Liels padlies visiem, kas padarīja šīs divas nedēļas tik foršas (es vārdus nemainīšu, lai pati atcerētos): Dāvids, Dāgs, Inga, Aija, Lāsma, Andra, Jānis, Ingrīda, Lauma, Inta, Daina, Edis, Pēteris, Ināra, Aldis, Ēriks, Dārija, Edijs, Valdis, Ernijs, Viktors, Ilze, Tomas, Selga, daži nometņotāji: Laura, Dārija, Aleks B, Dainis, Zintis, Daila, Emīls, Aleks, Matīs, Marta, Līva, Ariana, Aldis, Paulis, Andris, un pusītis, kura vārdu neatminos, un, un, un,... tā es varētu turpināt un turpināt, bet es tomēr apstāšos ...

Tātad, tagad mans vārds ir mans vārds, tiem, kas nezin, tas ir marta. un man ir vārda diena tagad, tā kā sveicat mani, dodat daudz bučas un "kontrobandu". ;)


***
Sestdienas dziesmu tops:
1. Black Eyed Peas - I Gotta a Feeling
2. Flo Rida -Right Round
3. R.E.M. - Nightswimming

***

Tiekamies Rīgā!..