Slīkoņi

Mākoņi sakrīt jūrā; gluži kā sapņi, kas izslīd no veselā saprāta. Nepaliek ne laika, ne mūžības. Zem okeāna dzīlēm slēpjas ekstravaganti vaļi, kas sen izmiruši. Iznīkuši, vairs neeksistē. Mēs tos esam nopirkuši, tad izmetuši. Aizmirsuši. Atvadu skūpsts vēl paliek pie stikla lapas pielāpīts. Mēs plīstam. Mēs plīstam kā vārgi bērni, kas izsalkuši maizi zog. Logiem aizsalušas rūtis, pasaule paliek gluži balta - gluži neredzama. Pagalmā spalgā balsī tiek karinātas nošu zīmes un pamācošas melodijas. Mēs dungojam no priekiem, ka rītdiena var nepienākt. Sameklēsim izdzisušo pīpi un to iekursim no jauna. Nodedzināsim savus mežus, savas mājas. Tapsim miruši, un eksistēsim savu iedomu parodijās. Eksistēsim tāpēc kā tā ir vieglāk nekā dzīvot. Būsim bezalgas putni ar vistu spārniem. Apmaldīsimies un nemūžam mums nebūs uzzināt pareizo ceļu. Tu tik dziedi tās skaistās dziesmas, jo rītdiena tiešām var nepienākt. Lai mūžīgi līst remdenas lāses, lai krīt no beztermiņa mākoņiem. Lai loka pasauli savās kontūrās. Mēs iesim peldēt, mēs iesm slīkt.

Disgust

I am your child, for reality does not exist any more. I am a child of the wild when yet another world war is about to embark. I am an evil astronaut in a sky that will never forgive our sins. I will never let them take that what is mine, for there is already more injustice in the world than there is food on our tables. We believe in ghost stories and fairy-tales. We are monsters of the sea. You got it all wrong child. They are the ones who are hiding from us. We are stuck in simple, vulgar closets, unable to free our souls. We can not escape, trapped forever. Volcanoes burst into tears. The earth splits into several pieces. We have never been united. We have never been true and honest. Why do we even have these words? Why do we have symbols for things that do not exist? Why bother? Does it not make you sensible to see how things could be? Should-a, could-a, would-a.
You make me sick to my core. Every molecule of yours is filled with betrayal. You are an ogre. You disgust me. You make me want to vomit. I can feel my breath speeding up, my heart rate rising. I can sense my face filled with anger and fear. There will be no answers, there never were real questions. No one cares; you are disgraceful animals.

Now Playing: Jesca Hoop - Born To 

All this is mine

Every time I come in my room, I get a weird feeling. I think to my self: "All this stuff is mine." That's my bicycle standing right across of me. I have my laptop, my camera. I've got an exercise ball that I almost never use. That I almost never use. Most of the stuff that I have is things that I simply own, I just have them. I have books that I haven't even read. I have clothes that I have not worn in months. There's just too much  of everything. Too much. What for? What is stuff for? It makes me sick. It makes me sick to every pore of my body. I get goosebumps when thinking of this. What makes it even worse is that I can't throw things away. A part of me says that I will need this again some day. And, to be fair, I'm probably right. But who knows when that day will come. I have things. It makes me sick. I don't need most of them. What makes me sick even more is that there's people who haven't got a thing. There's people who wish they had a bed and clean bed sheets to sleep at night. There's pretty little girls and women in the world that would die to have at least one piece of jewellery, so that they could wear it to feel special. But do they need it? No. It is not a live-or-die necessity. Do they feel special anyway? What makes them feel special? Family? God? Religion? Traditions? Children? Money? Job? What makes YOU feel special? When was the last time you felt special?

I wish I had more. Not stuff, but wisdom. I wish I had the strength to be who I could be.

Not sure where I was going with this. Basically, I want to be able to stop buying material things.





All that aside, I believe I have decided what I want to do for my one-a-moth thing for June. The idea is to buy a big canvas, or just a simple BIG piece of paper (big meaning something like 2-3 m squared). Then buy some paint, some cheap stuff. AND then paint this big piece of space by using feet and hands. You know, kind of like letting things out of my system in a creative sort of way. Then I could stick this thing to a wall, or to the ceiling in my room. Or toss it out. It is the process that will matter. In most things in life the process is more important than the actual final result. Just something I like to think about.


Lately I've been thinking too much, again. About so many things that it would be even impossible to write it all down, not even in point form. Yeah.. So many things racing through my head all the time. I'm morally tired.

no wonder people believe in the story of God

Hi my fellow worriers.
Life is life and it is so hard to realize that millions of lives can be in the hands of one single person.

A few days ago i went through my biggest "box of memories". It is nothing special, just a shoebox filled with little things (like tiny notebooks, CDs, floppy disks, pins, buttons, name tags, beer caps, etc). Each of these has a shorter or longer story behind it. This post is going to be about a CD that I have from my photography class that I took at the School of the Photographic Arts: Ottawa, the class was called "Youth Perspective". The CD was given to each of the students by the teacher. In there are pictures that changed the world, or pictures that teach a good lesson, or pictures that teach tips and tricks about photography. There is a Power Point presentation that teaches that Plastic Bags are bad and damage the world. There also were a few songs, and also a few links that either teach photography, or have some amazing photographies, or are simply good, there is other stuff too, but I haven't got to that yet. I needed to share this with You!

What I did was I marked all the files in there and pressed "open". Of course the computer was a little upset that it needed to open 74 items all at once, and so was I, but we got through it. At start it launched the Power Point presentation. Pretty impressive, quotes, and, of course, images. Powerful. Then i begun going through the links that opened up. Ok, i'll just add a list of them here. (Not all, since some were NOT FOUND)

• New Internationalist
• New Internationalist - A photographer's code
• Guidelines for Better Photographic Composition
• Edward Burtynsky - Photographic Works
• Photo Composition Articles - Guidelines for Better Photographic Composition
• Itchy Animation - Digital paint - LIGHT
• Amazonas Images
• Adbusters
• Lauren Greenfield - Photography
• Rabble.ca

These are in no order, but You should be able to tell which one is a teaching site and which one is a COOL site to look at (they all are but anyway..).

The one in bold is where i found a video. This video is really heart wrenching and I feel like I need to share with it. Everyone in the world should see this video. (It is a flagged video, so You have to be 18+ to view it, just saying)



It is painful to watch and personally makes me extremely mad!

Referring to the title, it comes to the fact that our lives depend on so much that i start to have a better view on people who believe in a higher power. I don't want to fall there. So I say as long as I have some control over what I do, I will do what ever I can to make this world a better place.

Thank You!

turns out

A few days ago i was viewing my blog from a different computer and i found out that there are people out there who can not see the third column of my blog. Lame. But i figured that i will not change anything, because after all i write for myself not for people with old computers!

But really, if You are one of them, i am very sorry, but i can assure You that You are not missing out on much!

This morning i woke up coughing and i still feel sick. I will be drinking tea all day and i shall be ready to party when the sun will go down! God dammit, i brought a new dress just so i can go.

My bro has been writing an essay for his science class proving that global warming is not affected by people. He then states that the planet earth is in a cycle (well i love cycles, i do believe that everything in bigger and smaller scale is just repeating, i mean now i am here, again..) where it gets colder, then hot again. Of course this is big time scale like millions of years. And now we are in the warm part of the cycle. He says that what human species does affects very little, that there are natural gasses that form the greenhouse effect and that how much we drive our cars and how much we burn fossil fuels will not affect anything on the bigger scale.
Just something to think about. I mean the cycle part! I think about it a lot. That's why i love the book Waiting for Godot by Samuel Beckett.

Bad Coca-Cola

Have You seen the movie FLOW?
If You havent , then definitely do so!
Basically it is about how clean water is going to be the "new oil", as in, now people, countries, corporations are fighting for water. The winner can be very easily detected because in this system it works very much like in Darwin's Natural Selection. The one who has more power and resistance to todays rules of life will survive. In this case it is the BIG companies, like Coka-Cola, that are stealing from weaker and developing countries in other parts of the world (or as some say, from the third world countries). What these multi-million corporations do is they seek for places where to get clean water; since the pollution has destroyed oceans they have to dig where there is less pollution and where no one (well, they think so) is using the water. They go to small communities in countries in Africa, take the places where international volunteers or the communities themselves have created acceptable clean, drinking water. This results to increased diseases and child death (which also links to overpopulation). It forces people who have no power in their hands to wait for water after walking incredible distances for hours, days, even weeks (and yet they might leave with no fresh water), if they do get water they have to carry it back home. The most convenient way is to put full baskets on head (this is done by women and children). These conditions in many cases leave no other solution then to drink (!!) water from polluted rivers, where companies (with very low security standards) dispose their chemicals, where animals (sometimes sick) swim and drink, where people bathe.
Is that fair?
As individuals we an choose to drink tap water (if You know that it is clean). If You do buy bottled water, then buy LOCAL (My Dear Friends, ALWAYS Buy Local Stuff, ALWAYS) company bottles, before checking that the water they sell is not gained in a very unfair, illegal way. What ever You do, DO NOT BUY COCA-COLA, NESTLE, PEPSI PRODUCTS. If You do then You will be supporting them as they take away water from innocent people, as they destroy lives, as they steal what is not theirs. At least now, that You know, PLEASE!!!
That is what I have decided to do. I will not use these three company products. My morals have drawn a line, and that is where it is!!! I can't use their products knowing that because of that people in a developing country are suffering!! Water is not just for people who can buy it! Everyone has a right to clean water.
You can't make a change, but a group can, You have the choice now to be part of people who agree that CLEAN WATER IS A RIGHT!!

Tik Daudz

Sēžu un mirkšķinu acis kā tikko no ūdens izlīdusi žurka. Kas zin, varbūt esmu arī (te kāds budists varētu iemest, ka iepriekšējā dzīvē arī biju). Pār iemigušo prātu vien skalojās viss tas, kas vēl jāpadara.
Ja man būt spēka, es skaļi, jo skaļi iečukstētu nākamā autobusa šoferim, ka darba laiks beidzies, pilsēta guļ. Šoferis aizdomīgi uz mani noskatītos un pēc tam, kad būtu palūdzis man atstāt braucošo dotos tālāk ceļā, atkārtojumā. Luksofora pievērtās acis sajukumā vairs nerādīs pat pusgaismas, apjuks šoferis, bet turpinās ceļu..
Bet man spēka nav.
Gar tastatūras melnajiem burtiem top mana dzīve. Jau uzrakstīta? Jau kāda cita sacerēta? Viss viens? Viens scenārijs ar vienādu sākumu un galu?
Ekrāns aiz stikla sienas klusē. Klusē. Klusē un neizmoka ne burtu no atbildes, .. jau uzrakstītās.
Noslēgta skaņa, aizslēgtas ausis, aizšūtas lūpu žāvas. Miegā kaut kas nobirst un tas arī viss. Vairāk šodien nepateiks.
Blakus pārrakstītām lapām, citās krāsās, citās formās, citā rokrakstā viens pēc otra autori skrubina domas. Kā nobeigt pasakas tēlu. Kā gaišāk pasacīt. Viss.
Sasiekaloti dzerokļi, dzīvnieki, un visbeidzot, ekrāns. Bet ko tad viņš?
Es jau esmu tā, kas aiz stikla sienas slēpjas!

twenty ten already!

Es, kā jau kārtīga, (un slinka) allaž uz saviem papīriem skolā rakstu datumu. Tas liekās saprātīgi un noderīgi. Šī praktiskā lieta parasti nonāk lapas labajā augšējā stūrī, manā šķībajā rokrakstā. Tas izskatās šādi:

Jan 5/10

Tas tāds ne pārāk labs piemērs, jo gan vakar, gan šodien uz visām (!!) lapām man bija rakstīts:

Jan 5/ 09 10

Laikam nav nemaz tik viegli pierast pie jaunā!

par visu to

Ziemassvētku jau nu atkal aizskrējuši. Ja atklāti, dikti gribās kārtējo reizi kaut ko ārprātīgi depresīvu saskribelēt uz uzsist pa Publish Post un tad Sign Out, un drīz vien pazust vai nu zem segas savā bardaka pilnajā istabā, vai iegrimt kāda nebūt formālā forumā kur spriež par lietām kuras tā pat līdz galam nekad neesmu izpratusi. Un, lai gan, ja atklāti daļēji nemaz, nemaz negribas tā darīt. Ir svētku laiks un jābūt taču kā dziemā: "actiņās prieks, satraukta sirds", bet nav. Kārtējās sveces egles zaros jau izdegušas, lai gan šeit tas nemaz nav atļauts. Galdu klāj pārpalikušās galerta šķēles un ciemiņu nestās bombongas, un tamlīdzīgi gardumi. Diena pagāja labi. Un tā tiešām bija. Pat neraugoties uz to, ka Hokeja Fanu tusiņš tika zināmā mērā sagrauts, jo spēlē viesiem izvērtās ļoti nesekmīga un neraisīja nekādas cerības, ka varētu kaut ko labu panākt spēles gaitā. Spēlē beidzās ar patiesi skumju rezultātu 0:16. Čempionāts tā pat kā pagājušajā gadā norisinās Kanādā, tikai šogad mēs nebraucām skatīties spēlēs, pārāk tālu un naudas arī nav.

Esmu kļuvusi nedaudz atvērtāka. Redz es (jā, jā es) sāku nedaudz pakļauties svētku aurai, kas tipa liek cilvēkiem būt gaišākiem (ne velti visai bieži ļaudis vēl ne vien priecīgus, bet arī gaišus Ziemassvētkus). Mēģinu būt iecietīgāka un izdarīt kaut ko tikai tāpēc vien, ka tas varētu kaut nedaudz iepriecināt citu. Nav jau tā, ka līdz šim esmu bijusi cietsirdīga ciniķe un to vien darījusi kā ''kakājusi uz galvas'', (nekāds eņģelis es ar nekad neesmu bijusi (tagad ar neesmu!!)), bet ja es kādreiz kaut ko darīju es ļoti reti meklēju vairāk kā vienu iemeslu kāpēc to biju veikusi. Eh.. fuckin atklāsmes.

Esmu sasodītu noslēgta maita un nekad un nevienam nesaku kā jūtos un kā domāju. Esmu tizla. Man sevis žēl (?), jo man TIK ĻOTI gribās tikt universitātē, bet es neko nemācos. Esmu tik sasodīti dusmīga uz sevi!! Manas atzīmes kopš devītās klases ir apmēram pa 40% zemākas. Es nevaru saņemties. Un par spīti visam, kas noticis esmu tur pat kur biju oktobra vidū. Motivācija noskalota ar tējas biezumiem pilsētas kanalizācijas trubās un nespēju aizdzīt prom slinkumu, to slepkavu slinkumu.

help

PAR SPĪTI. Visam par spīti. Vakar visu nakti mana sirds tupināja pukstēt nomodā. Stunda pēc stundas. Es skaitīju brīžus, kas ritēja kopš brīža, kad šķīrāmies mēs. Bet par spīti visam. Par spīti apskāvieniem tuviem un acu skatiem gausiem es nespēju turpināt tā kā līdz šim. Man sāp, sāpēja un sāpēs. Agri no rīta ar vecu, neizgulētu miegu acīs es pierakstīju, lai atminētos: "..man Tevis pietrūkst. Šodien man Tevis oficiāli pietrūkst." Un viss. Es nespēju vairāk. Nebirt ne asaras žēlas, ne palīgā kliedzieni. Man nav vairs spēka,
jo sāp.
VISS.

Bezmiegā mokās mana miesa. Ko nu? Es zinu ko gribu, bet man pietrūkst spēka. Man nav gana drosmes. Lai cik ļoti es palīgā sauktu, es zinu, ka nenāksi Tu; nenāks neviens. Pārskaitļu pakāpēs mani moka rūgtā sirdsapziņa. Apbērta as saldām cukur lauskām, izkusušām. Nav prieka, nav jēga.
N Ē -
IR. nav. IR. nav. IR. nav. IR. nav. IR. nav.
Kūst viss. Nav spēka. Ko spēju es, kad doma vairs nav tieša. Man atbilde ir, uzrakstīta, bet NAV spēka to nolasīt. Es sameklētu visu. VISU. Bet man vajag, man vajag kā bērnam mātes pienu, man vajag Tavu palīdzību. Vai aļņi ar ragiem vai šallēm. Jā, visam sava vieta.
Tu man tā arī nepasacīji kāpēc!

TV

What's wrong with the world? (part I)
♥

Šodien skatījos TV. Un man uznāca biči neskaidrība(?) par to, ko mums rāda.
Tātad,
redz es skatos šo filmu, kur galvenais varonis ir pamatīgs smēķētājs + nerēāli kruts. Un te pēkšņi reklāmas pauze par Nicorette, kas palīdz atmest smēķēšanu...
un, lai gan es, protams zinu, ka pareizi ir nesmēķēt es pieņemu, ka tas viss ir vienkārši smadzeņu skalošana. Apmēram tas pats, kas sen dzirdētā anekdotē "Vecmāmiņa Pēterītim: Tā, tagad atkārtosim tos vārdus, kurus nedrīkst lietot."
Un ar to krāšņie uguņi nebeidzās, reklāmas pauzes ir, kaut kas pie kā ikviens ir pieradis, jo nav vairs neviens, kas par kabelī iekļauto cenu tev rādīs mīļākās filmas un iecienītos šovus vienu pēc otra. (Un tad, kad tu tomēr samaksā to ekstra naudiņu, tu attopies, ka tās reklāmas tomēr ir noderīgas, lai aizietu ieliet piepildīt sulas glāzi, vai, lai paceltu telefonu, vai, lai atbrīvotu pūsli no sakrātā šķidruma. Jā, jā, ir pauzes un stop, un patīšana uz priekšu un atpakaļ, bet tu jau nezini kur ir ainu maiņas, tu nospied, tad, kad ienāk prātā, tad atnāc atpakaļ un vismaz pirmā minūte aiztek vien, lai sapratu, kas un kādēļ notiek.)
Bet ne par to, viena reklāma par jauno fast food restorānu, kur pasniedz īpaši smalkus frī kartupeļus un sulīgu burgeri ar ko vien pats vēlies, un klāt vēl citāts, 'ja tev uzpil kaut kas uz krekla, tad tu to ēd pareizi!'... šajā brīdī es iztēlojos resnu amerikāni, kas sēž savā mājā un bauda šādus burgerus pietam izmantojot brīvo piegādi!!! emmm...emmm... is it just me or there is actualy something wrong with that??????
Nu jā, un nākamā reklāma par jaunāko notievēšanas produktu, kas ir apmierinājis 90% pircēju un starptautiski atzīts (precīzāk, amerikāņi atzinuši!!) un maksā tikai 19.99 katrā no trim maksājumiem, 'un pagaidi, ja tev šķiet, ka piedāvājums nav gana labs, tad visu iedosim dubultā. Jāmaksā vien par pasta izdevumiem, (un tā kā produkts drošivien tiek sūtīts no otras pasaules malas, tad pasta izdevumi sanāk neticami lieli.)'
Un, un.. vispār. Lai tie amerikāņi slīcinās taukos, kas ta man??
āāā, pareizi, es taču te pat blakus dzīvoju... palīgā!!!!!

Secinājus: es skatos par daudz TV!
MUHAHAHA...or maybe you will get my point here!

Dziesma: Black Eyed Peas - Where Is The Love?

P.S. Vārdu maiņa Viola = Lana

Bez maksas.

Lai no cietuma palaiž asākos nažus
un ar dūri pret sāpēm triecas kārtējais naids.

Smaidam zem smaida parādīsies naidīga dvesma,
spekulantus notrieks ar dzelzs kāpurķēdēm apbruņotiem ratiem.

Mirs tikai tie, kas savā arodā vāji,
stiprākiem būs lemts dzīvot un jaunas spekulācijas radīt.

Panīks vasaras svīstošā saule,
un katram melim izgrebts tiks jauns deguns.

Nebūs būtiski, kurš maksājis vairāk un kurš nemaz,
jo barbariskie krāsas atšķirt nemāk tik un tā.

Aplaudēts tiks pēdējā priekšnesumā,
lai gan pats mākslinieks pat zin, ka nav vērts.

Tad kā no pieneņu pūkām aizvērsies priekškars,
zālē iemājos klusums un nokusīs pēdējās gaismas.

Tad arī pelēko mākoņu koris sāks spert,
tik, cik varenās balsis tiem ļaus.

Iestāsies asiņainas domas mīlnieku prātos
un viens aiz otrā rindā stāvās ļaudis pie karātavām.

Par mums uzņems dokumentālo filmu,
jo citi rindā stāv biļešu kasēs.

Bet šeit un tagad mēs nāvējam par brīvu,
lai nav pašam jācilā savi niecīgie graši.

Jo ikkatrs jau zin, cik lepni mēs esam,
pat par zārkiem jāmaksā nav.

Slinkums ved slinkumā audzētos rudzus,
es tikai nezinu, kas karātavas jaunas auklas sien(?)

dienas dziesma: Sinead O'Connor: Nothing Compares 2 U

man.

i am moving

im not moving. not away from rideau street*. But im moving away from this blog!
..talkin psychology now- i changed the name n language of the blog not because i didnt like it the way it was, but because i was hopin that it would reduce the desire to make a new blog. I want a new blog. Almost like a new start. gues it is because school is almost over. And through out this year i have changed so much! more then i can even imagine!! (more then anyone can)
This year was terrible in some ways, but great and eye opening even more! All i wish right now is that i could start this year (meaning school year) from the beginnig with all the knowledge i have now. ..but i guess that is what ppl call expirience and learning. eh?
So. This is probably not the last post here. Not yet.. but it is coming.. soon you will hear from me no more!
wish me luck for the exams.

p.s. I did great in my last drama presentation yesterday! My partner and I worked well on the dialogue and we presented it even better then in any rehersals. I think that made a nice conclusion to drama this year!! (cuz, as i said before, this year WAS terrible, even in drama for some assignments)..

pps. had a nice walk/ride home, but you will not know what i mean.. ;)

*rideau street- some random street in this city
(i would write mine, but i don't think i should!)

Atkarība

Tu esi mana aromātiskā kafija
es tevi gādīgi apleju un
tad lēni, baudot ik malku es tevi iedzeru
tu esi mana atkarība,
mans kofeīns

Tu man esi steidzīgos rītos
un guruma pilnos vakaros.
Kad nav citi, tad man esi tu
un Tev ir mana uzticība

Ar cieņu - Pircējs.

either way, i like it

Dziesma: Cabas - La Caderona
u might even know why! ;)

eglīte

mazs bērns ar spožu pēri acī raugās salatēva draudzīgajā ģīmi. Lai cik ļoti neorģināli tas būtu, tā ir taisnība. Kauns teikt, bet sirds iedegās, kad raugās uz šo prieka pilno būtni. Kāpēc tikai bērnam sirds prieku var iedzīt pat ar vismazāko sīkumu. Vai paliekot vecākiem mēs aizmirstam savas dzīves vērības. Zinu, tas nav vairs salātētis. Bet kaut kas taču ikkatram no mums ir? ir? nevaru beigt par to domāt. Negribu tecēt, ka mēs vienkārši neuzskatam dzīve svarīgu neko. Un pat, ja ir kaut, kas kas šķiet svarīgs, mēs grūžam tālāk, līdz vairs vēl tālāk nevar. Vai tiešām vairums cilvēku šajā pasaulē ir neīsti. Kā lelles, kuras būs ar smaidu sejā vienalga kad.

Es Tev nepavēlu, bet gan lūdzu. Padomā par to, kas Tev, tieši Tev varētu likt no visas sirds smaidīt kau tikai uz mirkli.

Nu jā, tikko atgriezot no latviešu skolas eglītes. Es apsolījos nākam gan neko tur vairs nemācīt, jo mazie šo pasākumu sāk uztvert visai vienaldzīgi. (un piektdienas vakaros, nu taču, nu!!!) Bet tas gan ir cits stāsts. Šodien ir svētdiena. Rīt uz skolu. Tu tik nevienam nesaki, bet pagāšnedēļ es tā arī līdz skolai netiku. Es negribēju!! tad nu tagad ir daudz darba. Es nevaru sagaidīt brīvlaiku.


Šodien arī mājās pārnāks mūsu pašu eglīte. Varbūt, ka palīdzēšu rotāt. Vēl nezinu. Bet nu es dodos! Gaišu atventi jums visiem.

PS. Visu dienu man gavā bija sarkanā rūķa cepure! :)