Wednesday 31 December 2008

pēdējais '08

Sveiki visi, kas pavada šo jauko brītiņu, kad kāds kaut kur dzer siltu tēju vai izbauda labu diendusu, vai spēlējas ar savu draisko suņuku, lai lasītu šo postu, kas veltīts jums visiem (arī tiem, kas nelasa, bet gan dus) no visas manas sirds. Vecais gads tūliņ, tūliņ dosies prom maziem, siltiem solīšiem atstājot vien kārtējo piedzīvojuma sajūtu vairumā ļaužu siržu. Te pat aiz stūra sēž jaunais gads, tas pats vēl nezin kāds izvērsīsies. Tīri globāli domājot - jācer, ka beigsies ekonomiskā krīze. Te pat pie sevis prātojot, vēlos, lai notiek tikai tas labākais un vairāk vai mazāk iecerētais, bet nevar arī iztikt bez pārsteigumiem. Zinu, ka būs grūti visu piedzīvoti atstāt aiz muguras, (protams es nerunāju par pilnīgi visiem) bet ticu, ka ir vērts pildīt jaunās apņemšanās. Un ja Tev tādu nav (tā pat kā man, vismaz vēl ne), tad vai nu izvelc savu mīļākās krāsas papīra lapiņu un uzraksti, vai ceri, ka jaunais gads būs labs. Bet, ja izvēlies pirmo variantu, iegaumē, ka iecerēm jābūt rakstītām ar roku (nu tas ir nevis ar roku, bet gan rakstāmo), citādi neskaitās.. Izskatās, ka arī manī ir iesēdies neliels prieka stariņš par svētkiem, kas tuvojās.. Tev es novēlu to pašu! Un atceries, ka ne visiem jaunais gads ir tagad! ;)

HINT: Ja nepaspēji izgulēt miegus, vai vēl nez ko, ar manu atļauju Tu drīksti pagarināt savu veco gadu līdz teiksim Ķīniešu jaunajam gadam un, tad sākt 'jauno' gadu ar jauniem spēkiem!





Un pēdējais sauciens: LAIMĪGU JAUNO GADU!!!



Finland – Latvia 5-1

Nu tad tā! Pirms nu jau kāda laiciņa atgriezāmies no spēles. Tik ļoti vairāk nebēdāju, jo galvenais jau ir, ka spēlei nebija ne vainas. Izlase, lai gan zaudēja, nospēlēja godam un fani (ieskaitot mani) palika uzticīgi līdz beigām un ilgāk. Tagad tik jāgaida, kad klāt būs jaunais gads ar jaunām spēlēm un jācer, ka nākamgad Latvija būs starp komandām, kas atkal cīnīsies par U20 labākās komandas titulu. Te ielikšu aprakstus aizgājušajām četrām spēlē, ja nu ir interese (kliko uz rezultātiem):

1. Latvija - Krievija 1:4 (pabrauc zemāk, tur būs apraksts!)
2. Latvija - Slovākija 2:7
3. Latvija - Zviedrija 1:10 (pēc tam kad, skatījos atkārtojumu tv, komentētājs: ''nekad neesu redzējis, ka fani tā priecātos par 1-10 zaudējumu! ^^)
4. Latvija - Somija 1:5

Šodien tā īsāk, jo ārkārtīgi daudz domāju, bet tas, lai paliek manā prātiņa, vismaz šobrīd! ;)

*bildē: spēle pret slovākiju

kārtējais čīkstiens


gribu, lai Tu parādies onlainā!

Monday 29 December 2008

hokejīgi

Kārtējais zaudējums. (ne kā saldējums)
Šodien gan izsisto emociju skaits bija manāmi mazāk, lai gan pēdējo divu (?) minūšu laikā sarāvāmies beidzot tā pamatīgi arī vairums sitieni pa vārtiem (no 10, kāds kauns!) tika uzmesti tieši šo pēdējo divu minūšu laikā tik un tā likās, ka latju komanda varēja labāk. 1-10 tomēr ir dikti skumjš rezultāts. Protams nav tik traki kā Kanādas U20 pieveica Kazahstānu (15-0), bet gandrīz pirms pirmā perioda beigām likās, ka būs kaut kas stipri līdzīgs. Protams ir neliels (nu labi, lielāks kā neliels) prieks par to, ka septiņas sekundes pirms pirmā per. beigām Jānis Ozoliņš trāpīja latvijas komandai vienīgos vārtus šajā spēlē. Malacis puika!! Tā kā neesu labs komentētājs, tad es Tev no visas sirds iesaku izlasīt spēles aprakstu !!šeit!!
Bet tiem, kas ir pārāk slinki, lai ieietu un izlasītu, atļāvos iekopēt šo to, lai izlasāt:
It was a one-sided game, and of course the Civic Centre crowd of 9,622 favoured the weaker team. The biggest cheer of the afternoon came after Latvia’s lone goal with seven seconds left in the opening period.

"It may sound
strange, but it was still a difficult game for us," said Svensson-Pääjärvi, who finished the game with four points.
Izcēlu labākos vārdus! ;)

Tas tā, protams. rīt spēle pret somiju, zināmas bailes, ka to arī nevinnēsim, bet gan jau!
āā, un vēl pirms beidzu, - ļoti, ļoti, ļoti stingrs rokas spiediens Naurim Enkuzenam, kurš godam nostāvējā spēlēs pret Krieviju un Slovākiju (un šodienas spēlē ar) un ieguva labākā spēlētāja titulu divās pirmajās spēlēs.

end the smile

you better tell me when you smile
i scream back as if you would be killin' me.
i know its hard to understand, but when ever you are
..when ever you are near me its seems to be
..like you should not be here.
smile, one more time
..and there is never gonna be such thing as us.
you don't even know where the sea meets the horizont,
but yet you get on the top.
corners of your lips are reaching for your ears,
they lie as they always have done.
you are near me and yet too far
i could reach you, but i don't want to..
..you are smiling again
i quit
i quit, cuz its too hard to see the smile
cramped between your yellowish teeth
this is the end,
you are behind the one sided mirror, -
you can't see me
this is where the queensway is cut off
and cut off for good
so there is no new start
..this IS the end
*



*sorry for the mistakes! <3>

Thursday 25 December 2008

..bija tā

Es biju ciemos pie tantes, te pat Latvijā, kurzemē, ja atklāti. Patiesībā šogad es nemanot pati sev esmu nozaguzi svētku sajūtu. Tas notika tā nemanot, negaidīti un necerēti. Patiesībā ir neliela dusma.. uz sevi. Vienvārdsakot nogulēju visu Ziemassvētku vakaru un pamodos ap diviem naktī... un gulēt devos septiņos no rīta. nedaudz sačakarēti.. ne? Patiesībā adventes laikā biju vairāk gatava svinēt svētkus nekā tagad - kad tie ir pienākuši. Tas droši vien tā, jo nācās braukt šurp. Tur es jau biju sākusi gatavot dāvanas... ģimenei un draugiem, bet tagad nav ne vienam. man kauns, bet ko darīt?
Kad būšu atpakaļ tur, tad arī dzīve turpināsies. Šis te tik tāds neizdevies sapnis. Tad jau svētki būs atpakaļ maisā un sejā būs kāds viltus prieka smaids, kas tā pat nekad nespīdēs no visas sirds, nekad. Pat ja tam lūgtos. Bet ir labi, ka ir veitas kur var justies labāk, tad var saprast, kas ir un kas nav labs.

Gaiss smird nelāgi pēc tikko nodedzinātām brīnumsvecītēm. Vai esi redzējis kā spīd divgadīga bērna acis, kad viņš pirmo reizi redz šo brīnumu? To aprkastīt vārdos ir neiespējami. Goda vārds!! Es gribu, lai tā veinmēr rada brīnumus.
Šodien cepu piparkūkas un nolēmu, ka nākamgad gatavošu pati savu mīklu! Jāpamēģina taču.
Saldu tev dienu, es nu došos krāmēt savas lupatas koferī un klāt grauzīšu nedaudz pieceptās piparkūkas. (šoreiz gan bildes nava! :p)

Priecīgus jums svētkus, ceru, ka nosvinējāt labi un turpināt svinēt. Un gan es vēl jūs pasveicināšu arī jaunajā gadā, bet to pēc tam, ja būsit paklausīgi...

Wednesday 24 December 2008

Tuesday 23 December 2008

sviests, kas nav jālasa!!!




līdz šim

sakod zobus un lasi!..
Jāsak ar to, ka visu labo mūsu dzīvēs mēs pamanām, jo ir ar ko salīdzināt. Tātad, lai ievērotu labo IR nepieciešams, kaut kas, kas ir mazāk labs, vai pat slikts (maigi izsakoties). Nezinu, vai tas ir svarīgi, bet nu esmu dzimusi rīdzieniece. Un lai cik tālu es ceļotu, lai cik bieži es būtu prom, lai cik ilgi esmu ārpus savas mīļās pilsētas es vienmēr palieku uzticīga savai pilsētai. Negribu izklausīties jēli, bet es mīlu Rīgu. Tev tas var patikt, nepatikt, neko daudz tas nemaina. Tas ir kur mans šo Ziemassvētku piedzīvojums sākas, ja tā atklāti. Rīgā būt ir labi. Tas ir nudien milzīgs atvieglojums. Un varbūt tāpēc ir vērts doties kaut kur tālāk, lai ikreiz, kad atgriešos pamanu burvīgo noskaņu, kas valda šjā pilsētā. Es ārā varētu pavadīt dienas, tikai šādā laikā draud nosalšana, tāpēc no šāda piedzīvojuma atsakos, pagaidām. Pēc pāris dienām šis savādais siltums, kas ir apskavis manu sirdi pazudīs, bet es būšu gatava grābt pozitīvās emocijas atkal nākamā gada vasaras beigu pusē. Gaidi mani, Rīga ..... Daļa Rīgas (astro'n'out)

Tas tā..
Tagad, lai saproti par ko runāju:





Vai arī es vienkārši nemāku izteikt vārdos, ne šoreiz!..?

....Nu lūk, pat Ziemassvētki jau klāt! Prieku Tev!

Sunday 21 December 2008

Zem spārna®

▬▬▬▬▬▬▬▬▬▬▬▬▬▬▬▬▬▬▬▬▬▬▬▬▬▬▬▬▬▬▬▬▬▬▬▬▬▬▬
Ir jau nākamā diena. Tas ir labi. Palicis nedaudz vieglāk. Un tomēr pakrūtē vēl nedaudz griežās. Pietam tā pamatīgi, bet vismaz asas vairs neauļo laukā. Vakardiena:
Ienākot iekšā es viņu redzēju tur guļam. Palika grūti sagromot siekalas. Iekšēji es biju panikā. Redzēju, ka tante saiņo vaļā ziedus un nevarēdama skatīties uz ziedu pārklāto vectēvu devos palīgā tantei. Bija grūtāk kā biju domājusi. Man acis sabrieda, un pēc sekundēm divām man rokā atradās mans dzeltano rožu pušķītis. Es nezinu cik tur šo skaisto ziedu bija, bet varu derēt, ka pāra skaitlis, ne kā citas reizes, kad kādam ko līdzīgu sniedzu. Un tad arī uzpūstās acis sāka laist vaļā lielas, karstas asaras. Jo vairāk raudzījos taisni uz priekšu, jo grūtāk bija paslēpt slapjos draugus. Es apgriezos rinķī un pa taisno izsteidzos laukā no zāles. Cilvēki bija daudz vairāk kā viņu bij sākumā. Man gan bija vienalga. Izsteigusies no telpas es ieskrēju stūrīti, galvu nometusi uz leju vietā, kur divas sienas satikās. Klāt pienāca otras puses onkulis un apņēma mani. Es viņam piekusu klāt un gribēju, lai viņš nekad mūžā nelaistu mani vaļā. Bija tik viegli, kad viņš mani turēja. Lai gan pakrūtē tik un tā dūra kā ar dunci no iekšienes. Kādu labu brīdi viņš itin nekā nesacīja. Drīzi viņš man paskaidroja, ka vectāvs tik un tā vienmēr būs ar mani domās, es to jau zināju, bet bija drošāk, kad viņš man to pateica. Man bija jāpasaka vectēvam visas gaišās domas un jāpalaiž, lai dodas tur, nez kur, kur visi viņi aizvējo. Es saņēmos un piegāju vecamtēvam klāt ar neskaitāmiem labu vēlējumiem un atmiņām, tad noliku dzeltenos ziedus viņam pie sāna un devos blakus vecākajai māsai, kas arī bija apklāta ar asarām. Es mēģināju pasmaidīt, jo vectētim tagad taču ir vieglāk.
Bija sasodīti grūti. Bet kopš tieši tā brīža ar katru aizrietošu sekundi grūtāk vairs nepalika.
Pēc tam visi bija aicināti uz bēru mielastu kafejnīcā/banketu zālē, kas atradās netālu Tēraudlietuves ielā. Visu pēcpusdienu pavadījām edot un dzerot, un atceroties par to cik jauks vecais bija. Mielasts beidzās un atvadoties es atskatījos uz viņa tukšo vietu un uzsmaidīju vececam ardievas. Dienas beigās bija labāk, jo sapratu, ka biju ļāvusi vectēvam doties. Sirdī tik paliek tāds tukšumiņš, jo es zinu, ka vairs nekad viņu nesatikšu.
Tāpēc es lidoju pāri okeānam, un tas pavisam noteikti, bija tā vērts.
▬▬▬▬▬▬▬▬▬▬▬▬▬▬▬▬▬▬▬▬▬▬▬▬▬▬▬▬▬▬▬▬▬▬▬▬▬▬▬
Pieminot vecotēti,
29.09.29 - 15.12.08
▬▬▬▬▬▬▬▬▬▬▬▬▬▬▬▬▬▬▬▬▬▬▬▬▬▬▬▬▬▬▬▬▬▬▬▬▬▬▬

Tuesday 16 December 2008

!

***

Rupjie smaidi noplakuši, svētku sajūta zudusi.
pilsētas vaibstos atgriežas drūmais smakonis.
Smagiem soļiem cauri izcirstajiem mežiem brien tukšums,
ar vien tuvāk un tuvāk pilsētai.

žēlīgās acis noraugās uz bezpersoniskajām būtnēm,
kas vienaldzīgi paslīd garām paša monotona tēlam.
sapampst tik nenozīmīgā pasaule galvas centrā,
gluži kā sasalušas, smadzenes vairs nezin kā strādāt.

ar katru sekundi smaka paliek nepanesamāka.
nodziest kāds siltuma izsalcis zāles stiebrs.
palīdzi man sameklēt ziedošo raizi,
kas liek aizmirst par izsūktajām asarām.

iespiedz man dziestošajā ausī
un sāc griezties ap savu asi, kā nesaprotamā pasaule.
esi tāds pats, bet neaizmirsti par sevi.
izvelc mani no tik saldajiem murgiem.

sūri. Vajag dzīvo atpakaļ.
viegls ziemeļvējš iepūš vēsajās dzīslās.
sīvā pilsēta pamazām atgūst savu stāju,
un kļūst spējīga stāties pretī sniegotajiem saucieniem.

Monday 15 December 2008

the truth

patiesība..
nav tā, ka dzīve ir bezjēdzīga. gluži otrādi, tā ir lieliska (un arī ne vienmēr)
rīt nav skola. Ir, bet ne man. Es legāli bastošu, kas arī īsti nav tiesa.
Gribēju vien pasacīt, ka dzīvē bieži vien notiek kaut kas negaidīts, nevēlams. Un visbiežāk šie notikumi mūs pārsteidz visnepiemērotākajos brīžos. Tu vari strīdēties, un, lai gan neesmu ietiepīgs cilvēks, es tik un tā tev nepiekritīšu. Ne šoreiz.
es došos ceļojumā. Pārsteidzoši? nē!! drūmi - pavisam noteikti.
došos pāri dīķim, pie tevis. Tu tikai nesaki nevienam, tas vēl ir noslēpums, kad stundas tiks skaitītas uz priekšu, tad drīkstēsi kaut kliegt, bet tagad gan ne.
es neesmu gatava vēl doties, bet tas nu nav jautājums, jo ceļojums ir gatavs mani saņemt, lai gan pēdējā brīdī, bet tomēr gatavs.

ovācijas noplaka, un darbīgais mehānisms apstājās, lai gan vēl pirms sekundes tas bija elektronu pilns. vēl viena sirds stājās, bet es nemāku spriest, vai tas ir pareizajā laikā, vai tomēr nē.
puksti pat nenoplaka, tie vienkārši pārtrūka, kā ar šķērēm pārgriezta virve. un viss. iestājās absolūts klusums, šur un tur. Ne skaņas. kārtējā tukšā dvēsele.

Vai vairums cilvēku mirst decembrī, vai tā vienkārši ir nejēdzīga sakritība?

..un tomēr, man netīk beigt ar drūmu spiedzienu, tāpēc iesaku pasmaidīt, pat tad, ja ir nežēlīgi grūti iespiest pat mazāko smaidu stingrajos vaigos.
smaids zin kā izkausēt bēdas!

Bilde izveidota, lai uz to skatītos.
*izmantoju google.ca

Sunday 14 December 2008

eglīte

mazs bērns ar spožu pēri acī raugās salatēva draudzīgajā ģīmi. Lai cik ļoti neorģināli tas būtu, tā ir taisnība. Kauns teikt, bet sirds iedegās, kad raugās uz šo prieka pilno būtni. Kāpēc tikai bērnam sirds prieku var iedzīt pat ar vismazāko sīkumu. Vai paliekot vecākiem mēs aizmirstam savas dzīves vērības. Zinu, tas nav vairs salātētis. Bet kaut kas taču ikkatram no mums ir? ir? nevaru beigt par to domāt. Negribu tecēt, ka mēs vienkārši neuzskatam dzīve svarīgu neko. Un pat, ja ir kaut, kas kas šķiet svarīgs, mēs grūžam tālāk, līdz vairs vēl tālāk nevar. Vai tiešām vairums cilvēku šajā pasaulē ir neīsti. Kā lelles, kuras būs ar smaidu sejā vienalga kad.

Es Tev nepavēlu, bet gan lūdzu. Padomā par to, kas Tev, tieši Tev varētu likt no visas sirds smaidīt kau tikai uz mirkli.

Nu jā, tikko atgriezot no latviešu skolas eglītes. Es apsolījos nākam gan neko tur vairs nemācīt, jo mazie šo pasākumu sāk uztvert visai vienaldzīgi. (un piektdienas vakaros, nu taču, nu!!!) Bet tas gan ir cits stāsts. Šodien ir svētdiena. Rīt uz skolu. Tu tik nevienam nesaki, bet pagāšnedēļ es tā arī līdz skolai netiku. Es negribēju!! tad nu tagad ir daudz darba. Es nevaru sagaidīt brīvlaiku.


Šodien arī mājās pārnāks mūsu pašu eglīte. Varbūt, ka palīdzēšu rotāt. Vēl nezinu. Bet nu es dodos! Gaišu atventi jums visiem.

PS. Visu dienu man gavā bija sarkanā rūķa cepure! :)

Friday 12 December 2008

follow up


Tātad. Vakardien uzcepu plānoto ābolmaizi (vai ābolkūku, sauc kā vēlies). Šķiet, ka sanāca diezgan garšīga, jo mīklu gatavoju pēc savas receptes, ne pēc mammas. Bildē gan redzēt nevar, bet mammai atnākot mājās, vidū bija iesprausta viena svecīte. Palika četrdesmit, varēju jau nopirkt tās cipara svecītes, bet spriežot pēc filmām sievietēm apaļās dzimšanas dienas nepatīk, jo mainās ne tikai otrais no dieviem cipariem, bet arī pirmais. Bija arī ideja pirkt padsmitnieka svecīti, bet kaut kā negribējās to vakaru saistīt ar kārtējo stulbo joku. tad nu bija viena maza svecīte, simboliski. Protams bija arī dāvana.
Vērtējot ne no malas šķiet, ka man virtuves darbi ne vien patīk, bet arī padodas. Tas tiešām priecē.

___________________________________________________

Thursday 11 December 2008

Izvirtība..

Vai tā ir taisnība, ka brīžos, kad ir pārāk daudz ko darīt tieši tās lietas tiek atstātas pēdējās, bet priekšplānā iznirst impulsīvas idejas, kas tā kā tā nedara neko labu. Dažkārt šīs lietas ir labākas kā pašam šķiet. Ja vien ir kaut kāda sajēga. Es iešu cept ābolkūku. Nē, ātro ābolkūku. Es zinu, ka tu arī labprāt tādu tagad apēstu. Varbūt, ka nosūtīšu kādu gabaliņu. Bet tu jau tā pat zini, ka iznākumā tu nekā nedabūsi. Man ir daudz darāmā, bet viss nemanot paliek neizdarīts. Manot paliek neizdarīts. Dienas beigās vien apmeklē epifānija, ka NAV nekas izdarīts.
Man žēl.

labi, es eju mēģināt izgatavot ābolkūku. Daudz āboli sakrājušies, un tie varētu drīz sākt maitāties. Un to nu gan es negribu. To sauc par gastronomisko izvirtību virtuves apmēros..


Jauku Tev Dienu..

STOP

Lai nu kad, bet nu ne tagad. Patiesībā, es tā nedomāju. Es mīlu autobusu šoferus, kuru streiko. Izvēlējušies perfektu brīdi. Tev nav jāzin itin viss, tāpēc arī nesacīšu. Bet viens ir fakts, ne vakar, ne šodien es skolā nebiju. Jā, tāpēc, ka autobusu šoferi streiko un arī tāpēc, ka nemaz uz skolu negribas iet. Kāpēc, lai es gribētu? drīz būs sudrabotais brīvlaiks, tik sen gaidītais un nepieciešamais. Vajag. ļoti vajag kādu brīvu, ne tikai morāli, bet praktiski brīvu dienu.
Šodien būs gara diena. Vismaz tādai tai vajadzēja būt. Es tik visam uzspļāvu, jo man ir vienalga. Un arī ne viss. Mammai šodien dzimšanas diena. Viņa ir pelnījusi buču, nē ļoti daudz bučas! Vēlāk vajadzētu tikt līdz skolai, bet man rokas neceļas, es nevaru tā vnk aiziet uz skolu. Nevēlies aiziet manā vietā. Pulkstenis tikšķ uz piriekšu. Ne vien minūtes sakitīdams, bet arī stundas un dienas. Stājies.
Tātad esmu pārtraukusi iet uz skolu. Bet tikai šobrīd.

Monday 8 December 2008

tu

tu pulsē
starp mašīnu izpūtējiem skrien tava sirds
tik prasta un sekla
tā tava sirds, kas neprātā klīst

kā kaila dvēsele
kas maldās dienas vidū pa šaurajām ielām
asinsvadi pietūkuši ar dzīvību
stājies, reiz stājies

tava niknā balss kliedz par skaļu
tu biedē, tavas acis vēsta naidu un dusmas
tavas plaukstas saldē, ne silda
atkāpies, aizgriezies

VAI

tu pulsē
starp mašīnu izpūtējiem skrien tava sirds
tik draiska un spēja
tā tava sirds, kas neprātā klīst

kā saticīgs zvirbulis
vieglie spārni tevi tur gaisā
nekad pa zemes nostūriem
paņem mani līdz

šķidrie spārni nejūt ne vēja, ne sala
harmoniskā balss liek bērnam iemigt
un tavas acis, tajās vienmēr spožums kvēl
dodamies kopā, ceļojumā

Haosā!



es zinu, un Tu vari man uzticēties, sekojošais nav spam*s taa nebūs arī melu pilns, bet vienu es Tev vien piebildīšu: es pati nezinu, kas sekos. Sviesta bumbā ieritināti to vien var vēlēties, ka no tās tikt laukā, bet viņi nekad mūžā neikļūs. Neviss tāpēc, ka viņus tur kāds turētu, bet gan tāpēc, ka viņi nezin, ka tur ir. Ir grūti pasacīt, vai tu esi viens no tiem, ka ir iepīti, bet zinu skaidri, ka pati esmu, es gribu tikt ārā, bet es necenšos, lai tiktu. Šī sviesta bumba veļās un ēd arvien vairāk un vairāk pūļu. Arī tos, kas reiz izkļuvuši ārā. Patiesībā laukā tikt ir iespējams, bet no malas vērot ir gandrīz vai neiespējami, tāpēc viņu tik maz.

Atkāpe. Visiem tādas patīk. Es nerunātu caur puķītēm, ja tātas nebūtu. Ir grūti izteikties tieši tik neprecīzā pasaulē. šodienas avīze, pa ceļam savāktā ir melu pilna, tā vēsta to, kas nav jāzin ne man, ne Tev. Avīzei vajadzētu būt mēmai, bet tā nav. Tā ir harizmātiska. Viņa kož, bet mēs tai tik un tā līpam klāt. Uz pirmās lapas bilde, cilvēki protestē, man nav laika izlasīt kāpēc, bet plakāts, kas sažmiegts starp meitenes nosalušajiem pirksiem vēsta:
We all are leaves
on the same tree

un savelkot kopā, es nevaru nepiekrist!
saudzēsim?!

nu?!

Labi, ka pirmdiena. Lai gan atklāti sakot man riebjas. Ne jau maigās sniega pārslas, kas atsitās pret loga rūti, tad nolaižas pie citām uz palodzes. piebremzē! Tās man neriebjas, bet nedaudz kaitina, būtu labāk lijis, visu dienu un ilgāk. es gribu lietu. nu jā, gribēt nav kaitīgi, bet nedabūt ir. Ziema ir dikti nomācoša, lai gan drīz varēs doties uz kalnu!
Labi, atzīšos, nesanāca.
Uzspļaut!
tā neesmu es, es nemeloju! gv

Sunday 7 December 2008

Wednesday 27 February 2008

all right


everything is cool, with no capitals,
just a small town in the middle of washington..
flood, and everything left as thoe never was here,
nor there..
and in front of your eyes it simply wanished..
you started to wander if there is use to
wonder around in washington at a night time.
No answer and you suddenly don't care about
the result of ur life.
You stop as well as everything around you
except for your heartwoun
it beats

and it will never stop doing so
i woun't let it!

no more si
lly smiles on unlady mona
you painted over her face
nothing was left

after looking up you turn to ur left
the nly thing you have ever realized is that you are
NOT ment to be here

not here with me, but here on the f****** planet
with all the other inhuman beings

we all are mortals

even mona is dead



February 2008