"I'll Miss You! ♥"

I'm too lazy to search for a quotation that would say something about time, but You can just imagine I have a quotation here to start of my today's writing. I do realize that I have been writing about time too much, but it is something that I don't get enough of. Alright, instead of writing a quotation about time, I can insert a quotation about friendship. Ok? Sounds better already, doesn't it?

It takes a long time to grow an old friend.
/John Leonard/

I'm leaving the following Thursday. I am happy because I will see my friends and relatives in Latvia, but I am sad because I have to say goodbye to all my friends here. I still can not swallow the fact that I will most likely never see my Canada friends ever again. I can not imagine a day when I would want to chill with them and would not be able to meet up in a few hours. I can't believe there will no more be drunken nights with tons of booze and ridiculous conversations that somehow end up involving my boobs (don't ask :D) or other just as random topic. I refuse to accept that there will no more be emotional dramas and fake meanassness, lateness and evil prank calls, and other even more unforgivable actions. I simply can't imagine not tweeting about how I feel when with them. So there will no more be greedy eye glazes, and fighting about things I should be thankful existed. No more dancing at clubs where all you hear is the TOP 50 chart songs and so are able to sing along to every song, no scratch that, yell along to every song. There will not be any "mystery guests" at parties, and no more dares like making a girl turn on a gay guy. There will never be a group of people who comprehend jewish and black, and communist jokes on the level that we do,  nor will there be any new retarded inside jokes (I guess this is where the boob thing comes in).

This is THE END to an era, but as the old times go, new ones are about to unfold. And even though it is extremely sad to leave everything behind and move on, I am looking forward to the future.

But for now, let's forget about the past or the future. I adore this moment and there is no way I will give it away. so... LET'S LIVE IT UP!!

OMG

pēc kā tāda vnk vairs negribās domāt.. nekad, nekad...

viss*

mamma šodien ielido. un ar to arī vairums lietu tiek noliktas maliņā. arī šis brīnums. viss. bet sestdien mēs atkal ejam tusēt. mazmazītiņš smaids. vairāk gan neko nezinu.

nu labi - dziesma: Wintersleep - Weighty Ghost

"republic of china land" *

*Citāts no Tašpuka otrdienas.

Man vajadzētu izgudrot stratēģiju kā nokļūt atpakaļ uz pekām. Kā devītās klases sākumā, kad tika pildīti visi mājas darbi un nevis tāpēc, ka bija jāpilda, bet tāpēc, ka gribējās pildīt. Bija kāre iegūt jaunas zināšanas un vēlme kaut ko darīt. Tagad ir tikai kāre pēc zināšanām, bet klāt pielipis slinkums. Pieņemu, ka tas tāpēc, ka nespēju saņemties. Ja uz klik pēkšņi viss, kas līdz šim ir neizdarīts pēkšņi būtu padarīts, tad būtu savādāk. Atriešoties pie stratēģijas. Man ir jāmāk savākt savu laiku tā, ka tiek izdarīts viss, kas jādara:

• Visi nepadarītie skolas darbi
• Skola
• Mājas darbi
• Mājas darbi (iknedēļas mājas kārtošana)
• Atpūta
• Draugi
• Ģimene
  
• Svētdienas vakari
• Intereses
• Sports/Notievināšana

Tā ir izlase, nē, galvenās kategorijas, zem tām sakrīt VISS! Sākotnēji domāju izstrādāt dienas plānu katrai dienai. Bet nekas nesanāca, jo nespēju sekot līdzi tam, ko biju saplānojusi.
Tagad domāju, jāatsakās no TV un pēc iespējas mazāk laiks jāpavada pie datora. Tas gan izklausās kā klišē. Jo ķipa tā IR problēma visiem jauniešiem. Bet man kaut kā nav pavisam. Es cauru dienu skatos Cosmo TV kaut kādu sviestu. Un, ja ne to, tad sēžu pie kompja, kaut ko rakstu vai spēlēju Pokeri. Dzīve iet sviestā, bet tas tāpēc, ka man pietrūks spēka atsākt normālu dzīvi. Man nav nekādas iekšējās motivācijas. Nekādas. Pat ne mazākās drumstaliņas. Un, ja ir, tad nav nekas, kas spētu kaut ko virzīt uz priekšu. Vajag plānu, stratēģiju, kas man liktu ne tikai saprast, ka ir problēma, bet arī rīkoties, lai tā tiku risināta..
```un es nezinu kāpēc, bet liekās, ka es šad tad pārspīlēju. Hmm.. man vajadzētu uzrakstīt uz lapas (lapām) visu, kas man IR jāizdara, lai redzu visu tā teikt, the big picture.
citādi esmu apmaldījusies...



Par sestdienu un svētdienu. Kopumā ņemot tuss bija OK! :) Lai gan pēc iepriekšējā rkasta tā nevarēja spriest. Sestdien izstāstīju Mantijai, ka man patīk Rieksts. Kad meitene aizbrauca es neatminos kāpēc, bet arī Karijai izstāstīju par ieķeršanos puisī. Tagad tas vairs nav noslēpums. Ap sešiem no rīta (svētdien) atkal atnāca Mantija. Ar kājām esot stundu nākusi. Es pamodos ap pus 9. Pusstundu nosēdēju pie datora un tad kārtoju māju. Pamatā virtuvi, bet viskatko nācās vākt katrā mājas nostūrī. Kārtošanas laikā izdevās burtiski divas minūtes aprunāties ar Riekstu. Sāku ar jautājumu, vai patika tuss. Viņš teica, ka bija forši, ja vien neskaita to, ka Mantija raudāja un to, ko es izdarīju. Tad viņš man mēģināja ieskaidrot, ka tas, ko es vakarā pīpēju bija zālīte, bet es vēl līdz šim nezinu, vai viņš saprata, ka tā bija tikai cigarete. Nu jā.. es viņam teicu, ka atvainojos jau kādas simts reizes. Beidzās ar to, ka viņš pateica savu tipisko puišu nu labi. It kā tas vairs nebūtu svarīgi. Bet nelikās, ka tas bij atāds, 'atšujies', vairāk kā 'tas vairs nav savrīgi!'. Un es nosolījos tā vairāk nedarīt.
Līdz ~11 cilvēki bij pamodušies. Un pēc tam arī lielākā daļa no palikušajiem tusētājiem devās prom. Palika vien Mantija un Rieksts. (tātad bijām četri, es, tašpuks un viņi divi).. Visu dienu vienkārši ņēmāmies un ārdījāmies. Sanāca vēl neaiziet uz koklēšanu/dejošanu, jo ciemiņi vēl bija pie mums un prom dzīt negribējās, jo bija dikti jautri. Uz vakara pusi skatījāmies TV un rēcām. Te kas labs: Rieksts man sēdēja blakām uz dīvāna un nelikās, ka viņam bija slikti, vai, ka viņš gribētu iet prom. Te uz pleca bija roka un pēdas sarunājās. :D
Ap deviņiem vakarā visi četri aizdevāmies uz Ridō maķīti un viņš nopirka paiku. Es palūdzu kartupeļus. Bet nobeigt nevarēju, jo šādā (vai līdzīgā) ēstuvē pēdējo reizi biju vasarā. Manam vēderam nepatika. Mantija mūs pameta un devās uz autobusu, puikas pabeiza savus dubultos čīzburgerus un tad mēs pavadījām Riekstu līdz viņa autobusa pieturai un sagaidījām kopā ar viņu autobusu. Abi ar tašpuku devāmies mājas...
un tā lūk mani mājas darbi palika neizpildīti! xD

Nu re, tas ir kā tas viss notika. Dažiem gabaliem izgrieztiem un nelieliem sīkumiem pamainītiem, bet tas tikai tāpēc, ka man leikās, ka mamma ar manu blogu lasa.. ja tā, tad esmu ziepēs! xD

bet nu gan -Gulēt marš! :D

Dienas (iespējams, ka nedēļas) dziesma: Kanye Wet - Heartless