Es vēlētos dzīvot pasaku namiņā, kas atrodas meža vidū. Tas iebūvēts zābakā. Jā, zābakā! Kurpju šņores kalpotu kā žalūzijas. Tās dienā varētu atvērt ielaist nelielu saules staru, kas ieceļotu caur koku zariem. Bet naktī aizvērt, lai mēness gaisma nekož caurumus ciešā miega sapņos. Netālu varētu dzirdēt nelielas upes ūdens straumi, kā tas nesas lejā pa ūdens kritumu. Zābaka augšu mēs aizšūtu ciet, lai lietus un sniegs nekrīt uz galvas, un, lai skudras nezog brokastis no galda. Mums būtu nelielas kāpnes, kas vestu līdz guļamistabas logam, lai pēc nakts pastaigām var doties pa taisno uz sapņu zemi. Pirmajā stāvā mums būtu glauna dzīvojamā istaba, kur mēs uzņemtu viesus. Tai būtu aitādas paklājs, lai pēdām allaž silti. Un uz maza galdiņa vienmēr būtu karsta un pilna tējas kanna. Tai blakus nelielas, trauslas porcelāna tasītes, un saldummīļiem, svaigas īrisa konfektes. Mēs klausītos latviešu tautas dziesmas, kas spēlētu vecā radio kastē. Mums būtu iedomīgs kaķis, kas sēdētu istabas stūrī un vērotu visus ar niķīgu skatu. Mēs pa dienu ietu lasīt sēnes un ogas, vakarā dzertu tēju, bet naktī mēs sapņotu par to kā būtu, ja būtu.
