("Signs that said no friends allowed"*)
_________________Šodien atbraucām no Talsiem! Laiku pavadījām lieliski un Žuža bija ļoti, ļoti viesmīlīga un vispār bija ĻOTI forši! And when i say VERY, then i mean VERY!! Nepārtraukti bija kaut kas ko darīt un kompānija arī bija lieliska. Dažos vārdos: pogas, krāsas, riteņi, bumbieri, kartupeļi, pankūkas, nivea, ugunskurs, desas, brauciens, tornis, pelde, smiekli, skriešana uz busu, upenes, saldie sapnīši...
Šodien vakarā bijām uz 'Zilākalna Martu'. Izrāde bija laba. Kopš pati skolā mācos teātri es uz šādiem priekšnesumiem raugos pavisam savādāk. Stāstīt jau varētu, bet nenes. Bet nu aktieru darbs bija profesionāls un šur tur pār maliņām lija Hermaņa izcilā režija.
Latvijā būšu vēl tik dažas dieniņas. Visu laiku līdz šim man nebija vēlme braukt atpakaļ. Vēl ne. Mēnesis taču ir TIK maz. Un tomēr, nav jau gluži izvēle. Laiks ko pavadījām Latvijā bija nedaudz nogurdinošs. Jā, es izbaudīju dažas no savas dzīves labākajām dienām (līdz šim), bet tikai viena diena no visām bija tāda, ka neizgāju vispār no mājas un nebija ieplānots nekas. Tikai viena diena no apm. trīsdesmit. .. Tā ir viennozīmīgi laba statistika.
Šodien ceļā uz mājām iegājām rimītī, tad devāmies mājās. K gan ne. Tad nu mājās čāpotāji bijām trīs. nolēmām, ka svētdien cepsim picas, bet tas ar vēl nav 100%.
Nu jā,...
Ejam, ejam, ejam, ejam.. Nav vēl vēls un cilvēku plūsma ar vēl nav apšņikāta līdz unīkajiem nakts tipiņiem. Ja nebūtu acis tumsā varētu pat šķist, ka ir diena. Garām paskrēja puisis. Viņam mugurā bija vēsi brūna jaka, lai gan vakars bija pārsteidzoši silts. Kājas slēpās gaišās, brīvās džinsās un virs zeķes bija tumsnēji apavi. Mati bija pārsnieguši stadiju, lai sauktu tos par īsiem. Blondi. Likās, ka skrien, lai paspētu uz kādu tūlīt aizbraucošu trolejbusu, lai gan tuvumā nebija manāms neviens sabiedriskais transports. Bet viņš tomēr skrēja, un nebija būtiski uz kurieni. Brīdī, kad viņa ķermenis aizšāvās garām manējām, viņa lūpas bija savilktas. Caur tām ar spēku tika grūsts laukā gaiss, lai nākamajā brīdi atkal ieviltu jaunu elpas vilcienu. Puiša ritmiskā elpošana man atgādināja dienas, kad pati biju skrējusi. Kad bija izdevies kādā agrā rītā uzvarēt slinkumu. Kad par spīti migpilnajām acīm pati cēlos un vilku virsū apavus ar kuriem maigāka skriešana. Tos rītus, kad pēdas godīgi sitās pret rīta klusumā sēdošo asfaltu. Un ar vienu skrienošu blondu puisi pietika, lai pierunātu mani, ka es tomēr gribu atpakaļ. Gluži kā jebkuram citam nožēlojamam pasaules iedzīvotājam man pietrūkst ikdienas rutīnas.
Un re, man pietrūkst pamosties manas istabas četrās sienās. Man pietrūkst steiga, kas dzina uz skolu. Man pietrūkst sajūta, ka var būt labāk, lai gan ir jau gana labi. Man gribās, lai 12. klase ātrāk sākās, lai tā varētu ātrāk beigties.
Un nav tā, ka tur būtu kā mājās. Es gan te, Rīgā, gan tur, pārnākot mājās sev dažkārt saku, ka gribu mājās. Lai gan zinu, ka atbilde ir, ka īstas mājas nav un viss, es tik un tā gribu, bet pārdomājot visu ciemos ir pienākusi skaidrība. Es nemaz negribu ilgoties pēc tādām vienām mājām. Man patīk būt ceļotājam, kas par mājām nesauc kādu konkrētu stūrīti.. Man mājas ir Rīga, mana Rīga. Visa pilsēta ir mans sapņu būris, te es varu atgriezties, kad tīk un justies labi. Lai arī kur es šajā pilsētā būšu, es jutīšos kā mājās.
Viss... es te jau aizšļūcu nez kur. Jauku jums dienu.
_________________
.
No comments:
Post a Comment