Gar vecām rindu mājām aiztek emociju vilnis. Es rakstu tev vēstuli. Domās tā jau sen ir aploksnē ar marku, apzīmogota un ceļā uz tavu Ģertrūdes ielu. Bet patiesībā tā nav. Patiesība ir nedaudz novītusi, nav papīra lapas. Rezerves pildspalvai beigusies tinte, un nepietiek naudas, lai iegādātos markas. Pavisam atklāti, arī īstie vārdi vēl nav piemeklēti. Bet te nu es esmu, rakstu tev vēstuli.
Vakar sākās aukstuma stundas. Tās vairs nebūs skaitāmas, tas vairs nebūs noslepkavots vasaras karstums. Būs parasts ziemeļu rudens, pat pārejas posms tiek izlaists. Arī brīnumi kā atvasara šai malā nenotiek.
Iedalītas ir domāšanas kārtis. Nekas nav paredzams. Ak, ko melo, paredzams ir viss, bet Antiņam bail kāpt stikla kalnā. Tur nepieciešama vīza, un jāsakrāj daudz zelta. Tomēr impulsi dzen uz vēl neesošām robežām. Tie dzen mani tālāk no tevis. Nebēdā draugs, es arī no citiem plašumiem sūtīšu tev vēstules.
No comments:
Post a Comment