Monday, 5 September 2011

Man trūkst vārdu, trūkst ideju, trūkst veselā saprāta, man trūkst gabaliņa tevis. Man viena skrūvīte ir pazudusi. Tagad meklēju, vismaz tēloju, ka meklēju.

Esmu pazudusi un nesaprotu ko tu saki, nemāku vairs sarunāties. Pati sevi vairs nesaprotu.


Ak, jau septembris.

3 comments:

Anonymous said...

Tā ir. Un kad būs labāk, nav zināms. Ļoti iespējams, ka nekad, tapēc galvenais ir nesatraukties. Nav tak vērts stresot par to, ko nevari minīt. Smuku, zeltainu rudeni Tev vismaz, kā mazu kompensāciju iekšējam juceklim!

Viola said...

Paldies, Tev ar skaistu rudeni. Tev ar! :)

Bet par to apjukumu gan īsti nepiekrītu. Galvenais ir nevis neuztraukties, bet gan mēģināt vismaz šo to labāk izprast. Jo sapratne tomēr sniedz iespēju mainīt lietas.

Anonymous said...

Nu man tā nav.:) Ik pa laikam nonāku pie tādas robežas sevī,kad skaidri jūtu - nav kā vairāk par saprašanu, lai mainītos. Sapratne ne tuvu nav visspēcīga. Ir kas tāds, kas sīvi turas pretī visiem saprāta vēja pūtieniem.:) Un tad tomēr ir svarīgi, lai netiktu norauts jumts.:) Bet tas par mani. Lai Tev izdodas saprast un mainīties!