Bet man regulāri sāp galva un domās plosās nemierīgs vējš. Man bieži ir bail un gribas paslēpties, tā, lai neviens mani neredz un nekad neatrod. Es raugos cauri netīriem stikliem kā uz manas mātes zemes netiklās miesas sniegpārslas krīt. Tas ir tik maigas kā maza bērna pieskāriens. Man acīs uzplaukst asaras, te skumjas mīt. Bet kaut kur dziļi, dziļi sirdī ir tāds prieks, tāds prieks, ka nesaprotu, kā dienas nepaiet vienos priekos.
Jā, tas tiesa, ka sevi izprast - neizprotu. Ir reizes, kad pati slīgstu savās izplūdušajās domās. Tad es kā maza, vāja buru laiva triecos pret tālā okeāna viļņiem. Manī mīt spēks, bet to pārskalo tās asaras, kas klīst pār maniem vaigiem.
Es pārāk bieži jūtos bezspēcīga. Parasti spēks man palīdz to noslēpt no citiem mirstīgajiem.
No comments:
Post a Comment