Es nezinu kā to visu sauc. Par marasmu vai neprātu vai gluži vienkārši par mākslīgu elekrtisku enerģiju, kas negribīgi dzen uz priekšu, bet tā, kā nekur netiek; vismaz uz priekšu ne. Paslēpties ir pavisam vienkārši, bet izlīst ārā, kad spēle jau galā gan nav tik viegli.
Pirmdien uzmeistaroju pirmo kūku savā dzīvē. Nē, nu kaut kādas jau es biju cepusi, bet šī ir kārtainā. Mammai bija dzimšanas diena.
Vēl nav izdevies to nogaršot.
Pavisam nelaicīgi nāk sasmērētais sviest, kas visu tikai vairāk un vairāk sanes dēli.
Esmu atsākusi runāt ar Plakni, pagaidām gan tikai
Facebooka līmenī, bet tomēr, es domāju, ka tas skaitās. Pavisam drīz (cerams) arī skaips leks no biksēm ārā ar dīvainām sejiņām un absolūti tukšām sarunām.
Zābaks tik pat sarkans. Pirms neilga laika zem milzīgā uzraksta parādījās "
I would cry if my tears weren't frozen". Nē, tas laikam nu jau ilgāk ne neilgi.
TTT (
for those who don't remember TTT =
Tavas Tintes Traips) pēdēja laikā nav bijis dāsni apdāvināts, bet kam gan ir laika? Nekam!
Neprātīgā ātrumā tuvojās Ziemassvētki. Es neesmu gatava. Man labāk patīk iesaiņot dāvanas nekā tās gādāt. Smieklīgi bija tas, ka vienai dāvanai (draudzenei bija dzimšanas diena) man bija uzmeistarots gaumīgs auduma maisiņš, kur dāvanu ielikt PIRMS man vispār bija pati dāvana. Dāvanas vispār ir jēla lieta, bet man tik un tā patīk, gans saņemt, gan dot. Tas rada prieku. Kā jau pie svētkiem arī šajā kaktā katru svētdienu paštaisītā adventes vainagā iedegās liesmiņas. Un pavisam nesen tika ceptas arī šīs sezonas pirmās piparkūkas. Pie durvīm ir piekārts skuju vainags. Atliek vien savārīt zirņus un visus pārējos gardumus, iegādāt egli, sapirkt + sasaiņot dāvanas, nopirkt mandarīnus (manu prāt izcila Ziemassvētku sastāvdaļa), brīnumsvecītes utt un Svētki jau būs pie durvīm pieklauvējuši.
Dzirdēju, ka LV šogad zemu grādi nokrituši. Tas labi, man prieks. Citādi jau kāre aizsūtīt sniegu. Šeit tas ir daudz, ļoti daudz.
Autobusu izmantošana ir atkal dzimusi un ritenis drūmi tup garāžā. Nu neko. Auksts.
Now MTP (Major Term Paper)
