cenzēti iztaicieni vairs nav modē

Sveiki. Ir piktdiena. Šodien slidot negāju. Man sāp mugura un kājas, tikai tgd mēģonu izgudrot vai tas ir no vakardienas slidošanas vai no tā, ka nedaudz pārpūlējos zālē. Nu neko. Mēģināšu kustēties pareizi, tad varbūt arī mugura sāpēs mazāk. Un varbūt, ka neatkarīgi no tā cik daudz un kā kustēšu rīt tā jau vairs nesāpēs. Tu zini. Ja? Ka pat vairums lietas notiek neatkarīgi no mūsu izvēles.
Vakardien es domāju par braukšanu. Visia drīz domāju sākt mācīties, lai nokārtotu testu un dabūtu G1. Bet nu, kad mamma mani veda mājās no skolas es domāju. Gluši kā ikkatrs arī es emsu savādāka. Un vakadrien es domāju par uzticību. Par spēju vadīt auto un neraizēties par to, ka blakus, bretī, vai jebkur citur bruacošais neizdarīs glupību. Mamma saka, ka jāuzticās. Tā pat kā ikdienā viņa man uzticās, ka es izdarīšu to, ko viņa man palūdz.. ir jāuzticās šiem nepazīstamajiem cilvēkiem, tik dažādiem. Un viņi visi tiek nolikti zem vienas svītras. Jo braucot tev nerūp vai priekšējā mašīnā sēdošais ir arābs ar turbānu galvā vai melnais ar melnu ūsu virs lūpas, vai kāda īsmataina ķīniete, vai kāda sirma vecenīte. Tev vienkārši jāuzticās, ka viņš autobāņa vidū strauji neuzbliesīs pa bremzēm, vai ka, ka kāds no blakus joslas pēkšņi sāks griezt virsū. Man tas viss liekās tik savādi. Un, lai cik ļoti individāli mēs esam. Un vai cik ļoti nevēlamies nekādas saistības ar pārējiem.. agrāk vai vēlāk mums nākas saprast, ka visi tomēr esam sasieti ķēdē. Vai gribām, vai nē.. Tāda lūk ir mana atziņa. .. ...
**un runa neiet tikai par braukšanu! ;)

dziesma: Finger 11 - Paralyzed

pelikāna skrējiens pretī saulei

Ir ceturtdiena un es tiešām jūtos kā pelikāns, kas dienas garumā būtu runājis ar pašu sauli. Manī plosās patīkams nogurums. Diena sākās neveikli. Biju gulējusi drusku par maz un bij jāceļas laicīgi jo šodien uzrakstīju pēdējo eksāmenu. Angļu valodā. Domāju, ka bij OK! :) pārnākot mājās tētim diezgan pieklājīgi atteicu pupiņ-pusdienas. Jo man tās ne pārāk. Tā vietā apēdu ceptu olu (cepta manā gaumē ar dikti maz eļļu un virs palēnas uguns) ar mājas sieru (šeit tas skaitās kā biezpiens) un grauzdētu maizīti. Klāt būtu bijis tomāts, bet ledusskapis pukojās pretī un teica, ka vairāk neesot. Kad pusdienas bij noēstas devos saģērbties, lai dotos ārā. Un šodien beidzot arī slinkais zvērs vārdā marta saņēmās un aizgāja uz kanālu slidot. Kopā ar tēti biju. P. teicās, ka esot pārāk slims , lai ietu ārā. Izslidojām visu, no sākuma līdz galam. Pusceļā (kad bijām kanāla tanī galā) tētis nopirka bebru astes. Bija gardi. Biju aizmirsusi cik tomēr forši ir slidot. Bet tas tāpēc, ka pagājušajā gadā negāja ne uz pusi tik labi kā šodien. Ledus bija dranķīgs un pamanījos novelties riktīgā rievā un celis bija sagandēts un lika sevi manīt apmēram pusgadu pēc kritiena. Šaurais gabals ar bija gluši kā nāves ieleja, bet šogad tur ledus ir dievīgs! ^^ Vsp bija labi! Pārnācu mājās sasodīti nogurusi un kājas sāpēja (jo zin kā, nebija slidot, kājās nepārtrauktā saspringumā..).. atsēdos krēslā noskatījos vienu epizodi Draugus un Vecpuisi. Bij ok. Tad bija jāiet ārā uz zāli. Šodien bija pirmā tikšanās ar treneri. Ļoti jauka! Patiess prieks. Pēc tam paskrēju kādu pusstundu. Mamma ar bija beigusi savi šīsdienas sportiņu un viņa sacīja, ka viņai nepieciešami svārki. Veikals ciet pēc stundas un tad nu es nolēmu braukt līdzi. Un labi vien bija (no vienas puses), jo tikko pie diviem krekliņiem un jakas un mamma ar atrada svārkus. Tikai tas viss ir noslēpums! Kušš, mājas vīriešu kārtas pārstāvjiem to nedrīkst teikt, jo tad P. sacīs, kāpēc man, bet viņa nē.. :o :p.. jā tāds viņš ir. Bet es nesūdzos, bet tomēr neatbalstu to, ka mums sievietēm būdamām jāslēpj savi pirkumi sporta somās. Nē, nē, nē.. mums par jauniem pirkumiem jājūtas gandarītām.. Nu labi. Vakariņās bija vistas fileja ar tomātiem un ko tur. Bij ok, perfekti priekš šāda vakara, nekas pārāk smags un nesagremojams. Njam. Apēdu vairāk kā varēju.. Bet nu neko. Tas jau bija sen. Nu jau kādu laiku sēžu te. Pie datora. Nogurums iz izgaisis, jo tgd nedaudz acis grauž. Laikam jāiet gulēt. Bija gara diena. Rīt it kā domāts iet atkal slidot.. Bet mamma paziņoja, ka sestdien jāiet ciemos. Tad nu man laikam vajadzētu rīt izpildīt GGG mājas darbus. Nu es nez.. ta jau redzēs. Pati sev nosolījos semestra beigās aizsūtīt vecmāmiņai vēstuli. Tagad domāju vai būšu spējīga izpildīt solījumu. Vecmāmiņa tak būstu tik priecīga.. Labi. Pie datora sēžot salasījos Anekdotes, paspēle'ju kārtis un pačatoju ar dažiem cilvēkiem. Arī ar viņu. Bet par to šodien nē, jo dienu, divas atpakaļ man jau šķita, ka "crush" ir pārgājis. Tad redzēs. Viņš tāds savāds. Neizprotams. Labi mīļās ačeles, kas lasa šo sviestiņu. Saldu jums dusu. Bet tā kā jūs droši vien šo te nelasāt vakarā, tad jauku atlikušo dienu. Beigšu ar to, ka arī brīžos, kad dzīve nerulē, tā tomēr rulllē gan. Vjg tikai mācēt pareizajā brīdī domāt pareizās domas. ;)
Skaistu dienu Tev!

***Dienas dziesma: Lesley Gore - Sunshine, Lollipops And Rainbows

...and as I realized that i have made my nails pink/green, I understood that they look ugly. In this case my nails didn't represent just nails. They represented the snowy Wednesday that was unfolding.. unfortunately it was. It was nor this nor that. It was a whole BS of nothing. Later I went back upstairs to get the nail polish off my nails. Now they are blank. Just like this day. I should be doing stuff for my GGG class, but it is easier to not to. But at the same time it is even harder. Time is pain. It kills. I could do anything. When ever, but today was the day, but I can't. I wanted to tell you everything, but my lips are sealed. I can't say a thing. "Shut up marta!"

ok, have a nice day!*

P.S. Song of the day: Ain't no sunshine

vēl 2

eksāmens pabeigts. uzrakstīju, bet nu domāju, ka slikti. vsp viegls nebija....
Šogad tiešām nemācījos. apsolos nākamajā semestrī pacensties! es vismaz mēģināšu. Rīt ķīmijas eksāmens. Domāju, ka ies labāk. tas ir, es ceru. es tgd mācos. vismaz es tā domāju. tas ir tā bija plānots, bet nesanāca, jo tiku pie bloga. šodien ellīgi kašķīgs noskaņojums. nekaitini mani, labi.

pusdienās tētis sataisīja kotletes ar kartupeļiem. Kotletes bija ļoti gardas! :)
p. un tētis aizgāja uz kanālu slidot, lai es varētu mierīgi pamācīties. Kā tad! es un mācīties! :D :D nē, nu labi, es jau mācītos, bet jūs esat pelnījuši dzirdēt no manis šo to. Un jāiečo visur kur citur... you know! ;)

semestra beigās jāiiztīra skapīši bija. es atļāvos nofočēt ar telefonu kā izstatījās mans pēc sakārtošanas (vari uzklikot, lai lielāku redzētu, bet !brīdiniu! slikta kvalitāte!):

pēc tam es pafočēju vnk, jo gaidīju kad mamma atbrauks pakaļ. (jā, vēl joprojām nākas kaitināt mammu ar 'uz un no skolas vešanu' jo šoferi kā nenāk atpakaļ tā nenāk! :o )

uznāca!

greifrūtisks noskaņojums

jūtos rupja un ļauna
man pietrūkst un man ir par daudz.
izspied sulu no žāvēta mēsla
sagrauz lakotos melus un paliec
salstam istabas vidū,
kad termometra dzīvsudrabs tik kāpj.

izdzēsti mugri no cerbību listes
un eļļaini pirksti apsmērēs derīgās lūpas.
tītas vai nē, tās zinās labāk.
sniegā atstātās pēdas. plikas
bez apaviem kājās,
bet nesalst.

pēda iztaiksmīgi smaida,
kartupeļu laukā deg negaidītas briesmas.
ir vēss. prieki ved kalnā,
kas, tik uz augšu iet.
STOP
stāvi, nevirzies vairs
meties rinķī, dod cerību vēsu,
ka atpakaļ krist vēl varēs pēc tam.
es esmu pazemes cilvēks,
kam augšup nav jāiet.

es mānu,
tā, kā pat smaršu nevar atšķirt
tas tāpēc ka smird.
smird pēc dzīvības jaunas,
kad pārāk daudz jau pukstošu siržu.

ļaunuma asinīs mazgāta miesa ir un paliks
kāda tā ir
ņem riņķi, ķeries klāt,
tu jau vēl nezini, ka ir par vēlu

es, -ļaunuma spēks un cerība jauna,
spēju vien kost un iznīcināt.

...

man nepatīk
tās zilās svītras virs tavām acīm
man laikam sklauž
es pasauli redzu citām acīm
man ne zils, ne zaļš.. arī ne rozā

es nesaprotu,
mana mūzikas atslēga citas durvis slēdz vaļā
un tā pat tikai tad, kad bemoli pareizi novietoti

es neesmu cilvēks
es esmu dzvēsle, kas meklē
un atradīs

atradīs pareizo soli,
kad citās krāsās notiekošias būs,
kad nepareizasi tonis skanēs instumentu dzīslās

es mācēšu, arī bez pareizā aprīkojuma
un īstajiem vērdiem,
es taču esmu dvēsele, vēl dzīva

unfinished

and now for you
for some of us,
this is why the world keeps turning

doorbell rings
again, and again, and again
i wait. no answer

and suddenly i become the one
who has rang the bell so many times
you turn to look, i was just as ignorant as u were

its true that .. FUCK

*i have an exam tommorrow. and it is very late...
**this evening i was listening to eminem, so .. yeah..