Pārlieku daudz!

Agrs rīts. Sastrēgumu stunda(s). Dzīva pilna ir visa pilsēta un arī vēl aiz tās robežām. Saproti, ka mēs esam vairāk, kā tik maza šķēle spēj apņemt. Pat taures nav dzirdamas, ir vienkārši jūtams nedzīvais savilkums, kas veidojas darbības rezultātā. Un tā arī turpinās. Bez skaņām. Ir tikai redzami ļaužu pulki. Nu re. Busu šoferi vēl joprojām streiko. Nu jā. Mamma mūs ved uz skolu, un atpakaļ. Nez vai spēsi noticēt, bet vienu dien es pat biju laikā uz pirmo stundu. Jā, mēs izbraucam vēlāk kā vajadzētu, tā rezultātā nepagūstam uz skolas sākumu.
Nu nekas. Braucam uz skolu. Ceļš ir visai vienkāršs, vismaz šis, ko mamma ir izvēlējusies. Bet, uh, arī citi šķiet darījuši tā pat. Mašīna mašīnu ielenkumā. Sēžam. Šoreiz sēdēju priekšā. Un (zinu, ka neticami, bet nu..) pa nedēļas nogali paguvu izgulēties. P. bija aizmugurē un bija iemidzis, jo viņš nebija labi izgulējies. Prāts visai gaišs. Domāju par džemperi, kas šodien bija uzvilkts mugurā. Tas ir P. vecais. Uzņurcu piedurknes uz augšu un re, man jauns džempis. Prātoju, vai izies tā cauri. Bija OK. Domāju par spāņu valodas pasaku. Īsāk sakot par skolu. Šeku reku ietek doma par mājām. Nekārtība. Te tā valda. Tētis rītu būs klāt. Bet es pēc skolas pakārtošu. Vajadzētu būt labi!
Kārtējā sarkanā gaisma. Sēžam. Mūzika neskan, jo tad mamma miegot ciet. Luksoforā iedeg ne tik spoža zaļā gaisma. Tā saplūst ar baltā sniega mirdzumu. Gaiši pelēkā mašīna, kas bija priekšā, uzspiež pedāli un brauc tālāk- sastrēgumā. Arī pārējās joslas sāk kustēt. Bet mēs nē. Ritms pārtrūka. Sastrēguma ķēdei pārplīsa posms. Mēs stāvam. Acis veikli pavēršas mammas virzienā. Daudz nedomādama uzmodinu blakus sēdošo nogurušo cilvēku. Zaļā gaisma vēl skaidri dega un arī mūsu vāģis turpināja ceļu. Mamma paskaidroja, ka ir nogurusi. Viņa arī maz gulējusi, tā pat kā P. Man ar viņu esot jārunā. Rokā man bija satverta mammas sarkanā (jā, tā pati aizlienētā) krūze ar siltu tēju tajā. "Es tev varu izstāstīt savu spāņu valodas pasaku." Pirmā ideja, kas manā šaurajā prātiņā iešāvās. "Nē, vajag jautājumus, lai es varu atbildēt." Sākumā nezināju ko vaicāt, bet tad kaut kā sākām biči pļāpāt. Piebraukuši pie skolas es uzsaucu P., ka jāceļas. Izveļamies no Volvo. "Tikai neaizmiedz!" durvis aizcirtu un uz durvju pusi ejot vēl pamāju atā.
Skolā. Hmm. Laikam otrais zvans vēl nebija bijis. Es gāju uz bibleni, jo vajadzēja izprintāt angļu valodas mājas darbu (kādas dziesmas vārdi). Tikmēr kamēr mēģināju skolas vecos datorus pierunāt uz ko tādu, noskanēja otrais zvans. Pēc tam himna un dienas paziņojumi. Es tos neklausījos. Ja nebūtu zinājusi, ka tādi ir, tad nemaz nebūtu pamanījusi. Nu tā. Uzgājusi augšā un nolikusi jaku skapītī, apmainījusi apavus, paņēmusi/nolikusi grāmatas un papīrus devos uz spāņu valodas klasi. Tā atrodas ap stūri, pa labi, tad taisni gandrīz līdz gaiteņa beigām. Te viņa ir. Izrādās, ka šodien vēl neprezentējam. Visi vēl strādā pie savām pasakām. Mūsējā bija noglabāta atmiņas kartē (man kabatā, un viņas un manā e-pastā. Bet skolotājs teica, ka ar to nepietiks. Vajag izprintētu. Ak! Nu neko. Klasesbiedrenei pasacīju, ka es izprintēšu. Vēl nezināju kur un kā, bet zināju, ka rīt uz skolotāja galda būs mūsu pasaka! Visu stundu mācījos nākamās dienas eksāmenam.
Otrā stunda. Angļu valoda. Klases darbs. Dziesmu vārdi jāizlasa, jāsameklē visādi sviesti un jāizraksta kāpēc tieši 'Tev' šī dziesma patīk. Es paņēmu Mad World. Jauka dziesma. Uzrakstīju nedaudz vairāk kā bij prasīts. Līdz stundas beigām bij palikušas vēl divas min. Palika drusku garlaicīgi. Draugs/cilvēks, kas sēdēja man blakus sprēgāja, ka neko nepaspēs izdarīt un lika man pārlasīt viņa divus teikumus atkal un atkal. Un es viņam to vien teicu kā "Kāpēc Tev tā liekas?". Stunda beidzās. Man nebija nekur jāsteidzas, bet kaut kā pēdējās dienās sanāk visai ātri pārvietoties pa gaiteņiem.
Un te nu ir! Sastrēgumi. Atkal. Lai tiktu pie sava skapīša vien ir jāgaida, kad no pretējās joslas savā pirmajā ātrumā garām pačāpos seši cilvēki, kuriem pa vidu izspraukties ir grūti un neizdevīgi.
Pusdienlaiks. :) Tā kā nākošajā dienā ķīmijā lielais gada tests, tad nu domāju iešu skolotājam vaicāt visas neskaidrības. Nu jā, klasē viņš nebija, bet brīdī, kad čamdīju durvis viņš atradās tā paša gaiteņa otrā galā. Viņš mani pamanīja pirms es pamanīju viņu. Jutu veiklu nozīmīgu acu skatu no tās puses. Jā, skolotājs. Aizgāju līdz tam galam. Viņš vaicāja, vai kaut ko vēlējos prasīt. "Yes, sir. I have some questions about the homwork that we had for friday." viņš atbildēja, ka viņam jāiet kaut kur jādežurē. Ja vēlos varu tur vēlāk parādīties, bet stundā mēs tik un tā tikai atkārtosim, nevis turpināsim piektdienas pierakstus. Ok. Pateicos viņam un nosteidzos uz pirmo stāvu, lai 'netīši' iemestu aci klasē 121. Nekā! nebija tas ko gaidīju. Metos riņķī un devos uz mākslas klasi, kur noteikti bija jābūt kādam, kuru pazīstu. Un bija. Tas labi. Apsēdos blakus meitenei, kas man ķīmijā sēž aiz muguras. Sasveicinājos arī ar dažiem citiem. Bet tā kā ir skolas pēdējā nedēļa nevienam nebija liela interese pļāpāt. Jāmācas. Arī es plānoju kaut ko tā labā darīt. Runāju ar meitenei, kas blakus. Kad sākām runāt par ķīmiju palūdzu viņu, lai palīdz. Es sāku saprast. Nemanot aizgāja pusdien-stunda. Pirmais zvans. Grāmatas man bija jau somā tā kā nebija atkal jābrauc uz skapīti, bet garām nācās pabraukt, jo meiteni, kas ar mani devās uz ķīmijas klasi skapītis ir tanī pašā gaitenī. OK.
Ķīmija. Skolotājs ieradās pēc zvana, jo aizkavējās savā dežurē. Eh. Visai klasei paziņo, ka šodien tik mācamies. Visi starā. Arī es sāku šķirstīt semestra pirmos pierakstus. U kā. Man pieleca. Lietas kuras iperiekš visu laiku nesajēdzu sekundes laikā šķita tik loģiskas. ārprāts. žēl, ka šādas atklāsmes nenotiek ātrāk. ķīmija aizritēja visai normāli. Ja vien neskaita to, ka viens zēns pamanījās vienai meitenei kādas piecas reizes iemest ar pildspalvu. Un man likās, ka tā vidusskolā, 11 klasē nedara. Fui! Nu labi. Daudz jāmācās.
Nākamā stunda matemātika. Ceļa uz klasi ieskrēju pie Improvizācijas Teātra skolotāja. Viņš teica, ka viss atsāksies februārī. Yes! Viņš lika man nosarkt, kad pavacīja, vai jau neeju uz randiņiem ar kādu no Latvijas U20 spēlētājiem. Vispār baigi labais skolotājs. Tādiem vajadzētu zvaigzni pierē iegravēt. :)
Kāpņu telpā veina nos neskaitāmām sejām bija arī viņš. šoreiz viņš mani arī pasveicināja. Jāteic, ka šādi, īsi mati, viņam pavisma noteikti piestāvēja labāk. Pasveicināju pretī. Un tas arī viss.
Matemātikā kā jau vienmēr g-a-r-l-a-i-c-ī-g-a. Vienīgais cilvēks ar kuru ir vērts runāt sēž trīs solus prom. Kārtējā stunda atkārtošanai. Skolotājs elementārākās lietas no kursa atkārto uz tāfeles. Nu fui, nevarēji kaut ko grūtāku. Bet nu jā, klasē ir daži indivīdi, kas nevis mācās, bet gan iegaumē! Prātiņ nāc mājās, kā jebkurā stunda, arī šinī ir nevis jāzubrī, bet jāsaprot.
Pēc 15 min es jau biju nedzīva. Kā no ūdens izmesta zivs, knapi spēju pakustēties. Priekšā bija atvērta pierakstu mape. Un viss. Tajā raudzījās akls skats. Vēl pēc 25 min sapratu, ka nav nemaz tik traki... Un vēl 35 min skola bija galā. Biju trešā, kas diezgan veikli izsteidzās no klases. Jā!! ārā no vietas, kur laiks kustās lēnāk kā gliemji. Skolas diena beigusies. čau pa labi, pa kreisi un te jau ir mans skapītis. Jaka mugurā un grāmatas somā. galvenais, ka prom. Sastrēgumi gan niķīgi! Vēl pirms mamma atbrauca pakaļ iegāju biblenē izprinēt spāņu valodas pasaku. Bet nu mums viņa 14 lapas gara. Un skolā krāsainā lapa, viena 50 centi. Bibliotekāre bija jauka un ļāva man $7 vietā samaksāt $5. Bet nu dārgi gan šie prieki.
Mamma atveda mūs mājās un nozuda atkal, lai dotos atpakaļ uz darbu. Es paēdu. Iedzēru tēju. Iemigu. Pamācījos spāņu valodas eksāmenam. Septiņos izgāju ārā, lai dotos vingrot. Jāteic, ka nodarbība bija cienīga. Vadītāja laba. Un līdz beigām biju no tiesas labi relaksējusies. Bet es vēl nezin vai uz šādu nodarbību iešu vēl. Nedēļas laikā domāju vēl kādu izmēģināt, bet tad arī sākšu savu personīgo treneri 12 nodarbības. :) Iznākot no zāles aizgāju atsēsties. Sejā bija smaids. Aizgāju uz trenežieriem, jo redzēju mammau. viņa vairs nebija ar savu treneri. Esot jau galā. Tagad viņa vienkārši trenējās. Apsēdos uz blakus trenežiera. Pabraucu ar .. riteni, laikam. Nezinu kas tas īsti skaitījās. Pa ceļam šur tur ieskrējušas devāmies mājās. (Mamma mani aizveda. Bet jāteic, ka ar kājām iet nemaz nebija tik slikti, ka 'biju domājusi.)
Mājās. Paēdu. Pamācījos.Iegāju dušā. Un tgd sēžu pie datora. Pukīts jau divi. Man jāiet gulēt. Rīt agrā stunda GGG. Bet par to gan kādu citu dienu.
:*
buča.