Apjukums

Uz sekundi šad un tad šķiet, ka pazaudēju jūs abus: Riekstu un mierinošos dzejas vārdus*

Es gribētu būt Tev blakus,
Kad acu mirklī sastingst lāstekā iekliegtais vārds.
Kad nemitīgi dauzās pa palodzi kūstošais sniegs.
Arī tad, kad labāk ir nebūt nemaz.

Es steidzos. Un manas domas mani velk,
Kā mana ēna, kas pa priekšu tek.
Nav jau svarīgi, vai esam brīvi, vai ieslodzīti,
Galvenais, ka neuzrakstītais ir saprotams.

Negrauj cerību pirms tā ir radusies,
Jo spējīgi ir tikai mirkļi, kas laužami nav.
Man taisnība ir, būs labāk,
Ja viss paliks kā dzejolī klāstīts.

Drūmi iztek kārtējais lāsts,
Kas vedis šīs šaubas un lādētās domas.
Atspiežos pret augumu tavu,
Bez steigas tiek uzrakstīts scenārijs.

Tam ir domāti aizvēsturiski stāsti,
Un neiedomājamie kultūras grēki,
Kas smaidīja tikai tanī brīdī un pēc tam
atcerējās tikai to, kas tika naivi pierakstīts.

Savelc velkošo ciešāk,
Lai neizsprūk ne mazāka sīkdaļiņa
No kopīgi dalītām rindām.
Aizskars vēl neveras ciet.

Un, lai gan esam uz skatuves,
Improvizēt ir ļauts,
Gluži kā pie mums- mirstīgajiem,
Tik nenozīmīgajiem skatītājiem.

Tad jau es labāk paturētu abus, nekā paliktu pie nulles, kad viss beigsies