Sēžu un mirkšķinu acis kā tikko no ūdens izlīdusi žurka. Kas zin, varbūt esmu arī (te kāds budists varētu iemest, ka iepriekšējā dzīvē arī biju). Pār iemigušo prātu vien skalojās viss tas, kas vēl jāpadara.
Ja man būt spēka, es skaļi, jo skaļi iečukstētu nākamā autobusa šoferim, ka darba laiks beidzies, pilsēta guļ. Šoferis aizdomīgi uz mani noskatītos un pēc tam, kad būtu palūdzis man atstāt braucošo dotos tālāk ceļā, atkārtojumā. Luksofora pievērtās acis sajukumā vairs nerādīs pat pusgaismas, apjuks šoferis, bet turpinās ceļu..
Bet man spēka nav.
Gar tastatūras melnajiem burtiem top mana dzīve. Jau uzrakstīta? Jau kāda cita sacerēta? Viss viens? Viens scenārijs ar vienādu sākumu un galu?
Ekrāns aiz stikla sienas klusē. Klusē. Klusē un neizmoka ne burtu no atbildes, .. jau uzrakstītās.
Noslēgta skaņa, aizslēgtas ausis, aizšūtas lūpu žāvas. Miegā kaut kas nobirst un tas arī viss. Vairāk šodien nepateiks.
Blakus pārrakstītām lapām, citās krāsās, citās formās, citā rokrakstā viens pēc otra autori skrubina domas. Kā nobeigt pasakas tēlu. Kā gaišāk pasacīt. Viss.
Sasiekaloti dzerokļi, dzīvnieki, un visbeidzot, ekrāns. Bet ko tad viņš?
Es jau esmu tā, kas aiz stikla sienas slēpjas!
No comments:
Post a Comment