Klusēšana esot zelts. Kāpēc gan? Mīļie ļaudis, patiesība ir nedaudz savādāka kā sākumā varētu šķist. Īstajā dzīvē ir tā, ka nevienam neiet pie sirds klusētāji. Viņi ir aizdomīgi maitas, un līdz ar to cilvēki no tādiem turas pa gabalu. Tā nu viņš ir. Mirstīgie ir ļoti piesardzīga suga, viņiem nepatīk, ja viņi visu nezina un neredz, jo tad viņi jūtas bezspējīgi, nu tādi pavisam mazi un viegli ievainojami. Līdz ar to, sevis labad visi izvairās no klusētājiem.
Paliekot uz tās nots, varu droši apgalvot, ka esmu klasisks 'klusētājs'. Kāpēc? Jo es klusēju.
Bet tas nav būtiski. Vēlējos pastāstīt par to atziņu, ka runāšana ir sudrabs, bet klusēšana zelts. Āķis, kas jārij, ir tas, ka klusēšana ir zelts tikai tad, ja zini kad un ko noklusēt. Savukārt klusēt visu laiku, tas nav vairs zelts, bet gan putnu biedēklis. Ne velti runāšanai ir piešķirta godpilnā otrā vieta. To gan ir jāiemācās pareizi pielietot, jo tie, kas nepārtraukti muld ir zābaki. Tā ir!
Bet es vēl tikai mācos par klusuma pareizo pielietojumu. Instrukcijas nav, skolotāja ar nav, tad nu atliek visu apgūt pašmācības ceļā.
No comments:
Post a Comment