Atkal par laiku.

Es noteikti jau rakstīju par šo, kad pirmo reizi skatījos filmu par Bendžaminu. Vispār nē, es uzrakstīju dzejoli, kas līdz šim ir viens no maniem mīļākajiem pāšrakstītājiem dzejoļiem. To apskatīt var TE.

Katrā ziņā, šī filma liek domāt par laiku un kā cilvēki uz to raugās. Nekad nevar zināt, kas gaidāms rīt vai parīt. Arī šodiena nav nemaz tik sataustāma. Bendžamins aug jauns. Un tad pazūd, vai kļūst par spermu, vels zin, kas ar viņu notiek. Tas esot skumji, jo tad jāraugās kā mirst tuvie cilvēki. Tad cilvēks iemācās kā tas ir, kad kāds ļoti pietrūkst. Tā man ir zināmā sajūta. Bet ko gan var padarīt? Pietrūkst visi neatkarīgi no tā cik tuvu vai tālu šie ir. Pasaule ir baigā kaza par to, ka tik sasodīti liela.

Es tik dzeru. Dzeru melisas tēju. Jādzer tač kamēr vēl ir. Pēc brīža nebūs. Kas ir brīdis?

Starpcitu, Bendžamins arī dzēra tēju.


Tagad skan: Wham! - Wake Me Up Before You Go Go

Bendžamins.

gaumīgi realitātes skatlogā sēž Bendžamnis.
viņš atēlo mūs bildītē mazā. vienā rāmīti
aiz skatloga.

debesis gaišas. mākoņi raibi.
es laikam sāku saprats, kur ziemeļu un kāpēc.
nodreb kājas pisitiena iekustētā grīda.
skan. skan nevis tāpēc, ka vajag, vai gribās,
bet tādēļ, ka Bendžamins sēž krēslā.

ne viņš vairs sirms, sen stalts, brašs.
es nezinu vai sapratīsi, bet analīze..-
ja vien būtu, ja vien kāds spētu izdibināt.

Sēsties, Bendžamnin mīļais,
tev tēju,vai pienu, kādu cepuma lausku?
nevēlies? skaidrs, tu pats.

ar gumiju aptīta saule
un pie māju pamatiem pievilkti sarkani uguņi
tie nedeg, bet brīdina, tos, kas skatlogu neredz.

vairums gan tā pat neredzīgi mēs.
pat sarkano zīmi, neredzam. aklums
kails, aklums, no kā jākaunās būtu

cilvēcīgais vairs nav dzirdams, vai jūtams.
skatloga gaismas jau izslēgtas.
nē, izšautas spūldzes.
nav gaisma, pasaulē trulā.

*ja vien Tu sapratu ikkatru uzrakstīto rindiņu! :|