Journal

My thoughts are like a sleeveless shirt - absolute rubbish when it gets cold. Could someone please kindly turn off winter vibes? Pretty please? It's a bit difficult to concentrate when the sunlight is hiding, and when birds don't sing as loud as they do in summer time. Mind goes black as my feet struggle to stay warm in the super cosy warm socks. Memory seems to fail me in short term tasks, just like a summer dress fails to cover ones body. Sometimes I honestly wonder, how can they be called piece of clothing, when nothing is left for ones imagination? One can wonder, right?

I'm trying to write another journal. I've not done that for years now. But thoughts all just boil into a tasteless soup. Many years in the future, I think, I will wonder what the every-day life was like. I'll ponder about what my happiness levels were, and what my thought demons were up to. I want to have something to go back to. Something for myself to remind me how to pretend to be sane in times of madness. I want to have a droplet of hope when pain seems to overwhelm. Like some sort of survival guide, but not really. I want to remember forever what it's like to be me, I don't want to lose myself too much. As these years have passed, I have discovered that I'm not such a terrible person. One must always remain true to oneself, and one must have pride, but also be humble.

End of thought.
Night, night.

Nenogurt

Kā zvaigžņota lupata man virs galvas plešas debesu valstība. Es esmu aizkustināta. Ir vēss, piebrieduši krūšu gali un es viegli, jo viegli teku pār lauku. Kājas basas, rasa dzeļ pēdās, bet es tik gaisīgi nesos, gandrīz kā lidojumā. Man nav kurp skriet, nav laika, sen iztecējis, vai varbūt nekad tāds nemaz nav bijis. Es esmu vienīgā dambretes dāma - karaliene pati savā pļavā, un neviens man pāri nodarīt nevar. Es elsoju klusi, jo klusi; ir nogurums no nemitīgās dancošanas, bet es nevaru stāties. Es negribu stāties. Man uzsmaida mēness gaišā puse, vai tas ņirgājās, vai patiesi smaida, nezinu. Bet ko gan tas maina? Es esmu karaliene pati savā pļavā. Ir robežas, sēta laikam arī kaut kur ir, bet es nezinu cik tālu. Bieži šķiet, ka teku pa pļavu, kas ir apaļa kā lode, bez malām, bez gala.

Esmu kolosāli satriekta par to kā izrīkojies ir mans teātra skolotājs. Nepietiek ar to vien, ka viņš mani pirmajā grupu darbā ievietoja grupā ar cilvēkiem kuriem iepriekš nekad mūžā nebiju runājusi. Tagad viņš mani salika kopā ar augstprātīgāko būtni pasaulē. Nu bļins. Goda vārds. Es mierinu sevi, pēc nedēļas viss būs cauri!

Rakstīšu šodien par smaržām, jo prātā tas vien virmo. Rakstīšanas klasē tagad mācāmies par memuāriem un to rakstīšanu. Nodaļas galā mums būs jāraksta savs izcilais memuārus, bet līdz tam mēs rakstām par smaržām, smakām un visu citu, kas spēj iekāpt nāsīs (nē, to nu gan es muldu). Viss šis pasākums dzen atmiņas kā nelabu dūšu, kāpj un kāpj. Kas zin cik tālu spēj uzkāpt? Man nepatīk atcerēties to kas bijis, man nepatīk atminēties bērnību. Lielākā daļa bērnības smakas man atgādina Straupi, kas man atgādina vecotēti, kurš nomira astotā gada decembrī. Vēl joprojām esmu liekulīga un nespēju tā pilnībā to pārdzīvot. Bet tā ir ar mani, es nekad neko līdz galam nepārdzīvoju, vienmēr kaut kas paliek sēžam, kāda rūgta lāse tup. Tāpēc jau paliek grūtāk. Un kurš gan var pilnībā palaist vaļā, lai mūk? Un varbūt, ka tomēr ir labāk paglabāt tos mīļos, nav jau tā, ka es tikai nelāgo glabāju. Pamatā jau mostas veci smaidi, tā kā viss jau ir labi.

Tik Daudz

Sēžu un mirkšķinu acis kā tikko no ūdens izlīdusi žurka. Kas zin, varbūt esmu arī (te kāds budists varētu iemest, ka iepriekšējā dzīvē arī biju). Pār iemigušo prātu vien skalojās viss tas, kas vēl jāpadara.
Ja man būt spēka, es skaļi, jo skaļi iečukstētu nākamā autobusa šoferim, ka darba laiks beidzies, pilsēta guļ. Šoferis aizdomīgi uz mani noskatītos un pēc tam, kad būtu palūdzis man atstāt braucošo dotos tālāk ceļā, atkārtojumā. Luksofora pievērtās acis sajukumā vairs nerādīs pat pusgaismas, apjuks šoferis, bet turpinās ceļu..
Bet man spēka nav.
Gar tastatūras melnajiem burtiem top mana dzīve. Jau uzrakstīta? Jau kāda cita sacerēta? Viss viens? Viens scenārijs ar vienādu sākumu un galu?
Ekrāns aiz stikla sienas klusē. Klusē. Klusē un neizmoka ne burtu no atbildes, .. jau uzrakstītās.
Noslēgta skaņa, aizslēgtas ausis, aizšūtas lūpu žāvas. Miegā kaut kas nobirst un tas arī viss. Vairāk šodien nepateiks.
Blakus pārrakstītām lapām, citās krāsās, citās formās, citā rokrakstā viens pēc otra autori skrubina domas. Kā nobeigt pasakas tēlu. Kā gaišāk pasacīt. Viss.
Sasiekaloti dzerokļi, dzīvnieki, un visbeidzot, ekrāns. Bet ko tad viņš?
Es jau esmu tā, kas aiz stikla sienas slēpjas!

for you my dear readers!

Tā, kā es zinu, ka jūs visi esat aizrautīgi lasītāji, tad es izgudroju jaunu fīču savam blogam;
tagad zem rakstiem, kas pieejami vienā lapaspusē allaž nopublicēšu pēdējo rakstisko darbu. Kad ko tādu izdarīšu, tad kādā vnk jaunā ziņā pāris vārdos arī izstāstīšu, kas tas ir!

Pirmā:
My two cents,
pagājušajā naktī rakstīts darbs priekš World Issues klases. Uzdevums bija tāds, ka jāapraksta trīs līdz četras galvenās lielās problēmas un jāteic sava nostāja, vai ir iespēja, ka šīs problēmas jebkad atrisināsies. Protams, pasacītais jāpamato ar piemēriem iz dzīves un ziņām.
(Jāatzīst, ka šis darbs netika ne pārlasīts, ne pārlabots, tā kā nebrīnāties, ka ceļā ir kļūdas)

Lai labi lasās!

P.S. šī pasākuma etiķete būs raksts

Dziesma: Piu' bella cosa - Eros Ramazzotti

.