Odd. I'm happy.

Life is coming over me like a waterfall. There are so many things happening that I don't even have time to really absorb each moment. But in a good way, of course! Life is happening, and this is very much like what I wanted. When I decided to move back to Latvia, I was afraid that because of how long I'd been way, I would find myself doing nothing. So when I got back my ultimate goal was to keep busy, as busy as humanly possible, to have very little free time. And here I am - doing things all the time. I am running out of hours, I wish a day would be longer, and I wish a week would have another day.

But still. Wish all the ups come downs, and right now they all even out perfectly. The ups are more, so I'm happy. Yup, I'm happy!

I have gained confidence, a lot of it! I don't know if it comes with time, or it came after my big cycling trip. But I truly feel more like a person, like an individual.
I feel good. Bite me. c:

Now Playing: Peter Gabriel - Sledgehammer 

Am I Alone?

I feel as if I'm the only one who thinks as I do. I am alone, in my mind, in my thoughts, and in my behaviour and actions, I'm always alone. I'm lucky if I'm able to keep up a conversation for more than ten minutes. Usually my mind drifts off into a totally different direction, and most are never able to follow my train of thoughts.
I can't talk about myself for long, and I can't talk about someone else for long either. People bore me, I find human lives boring, repetitive, blank, empty, predictable, just BLAH! Humans are like a worn out sock - smelly.. and everything but desirable. 

Culture, places, travel, history, future, traditions... etc on the other hand are things that are worth spending words for. Those are things that I like to talk about, and even more so, I love listening about these things. They are rich and mind fulfilling.

For instance, I was talking to some peeps at university, and from our study subjects we fast moved to talking about other peeps in our group. And one sentence was enough, I was lost in the conversation. I mean, who the f*** (excuse my language) cares what the girl with black hair was wearing the other day??? I mean, seriously??? Do people really inspect such things?? I don't mind saying nice things though, you know, if someone looks really nice, as in WOW nice, then it is ok to point it out. But if some other person is wearing something you don't like, there is no need to advertise it to other people. What is even more annoying, the people who have zero own opinion will automatically agree with you (or so they will say). There is another things, people should grow some balls, really, grow a pair, and make up your own opinion.

pakaļdzīšanās (?)

Sākšu ar to, ka mums ir garā nedēļas nogale. Kanādieši svin pateicības dienu, tāpēc brīva būs pirmdiena. Un piektdien uz skolu nebija jāiet, jo bija PD day (professional development day). Līdz ar to četras dienas prom no skolas telpām. Vakardien kopā ar pāris draugiem biju aizgājusi uz Carleton University day. Minētās universitātes informācijas diena. Biju uz trim sesijām (?). Uz visām trim biju kopā ar vuienu klasesbiedru. Pirmā bij Bioloģija (ne mana interese), otrā- psiholoģija, trešā - socioloģija un anrtopoloģija. Pati ļoti vēlējaos aiziet uz psiholoģiju. Un pēc pēdējās sesjijas (kas bija ļoti slikti prezentēta) izlēmu, ka mani interesē sociālā psiholoģija. BET man interesē praktiskā izpēte, nevis statistiku pētīšana... nē, nē, nē. Pārnāca mājās un veicu savu otro 'universitātes meklējumu' tūri, talkā nāca Mr. Google un, protams, citi saiti, kurus es diemžēl neatminos.

Ja nu gadījumā nezināt, es plānoju studēt Eiropā. Studēt sākšu 2010 gada septembrī, bet kā jau paši saprotat jāpiesakās ir laicīgi.
Pēc vakardienas nolēmu, ka meklēju BSc (Bachelor in science), nevis BA (bachelor in arts). Vienā unviersitātē Glasgowā, Skotijā, atradu programmu BSc (Hons). Kad atvēru vaļā šīs universitātes mājas lapu, man jau likās, ka man patiks. Sameklēju psiholoģijas programu. Viss bija ļoti organizēti aprakstīts un izklāstīt. Atklāti sakot man jau likās, vot ir īstais. Lai gan sākumā pārsteidza drausmīgās cenas, bet kā izrādās tās bija starptaustiskajiem skolēniem, bet man kā no eiropas savienības viss apmēram tā pat kā vietējiem. Protams, noskaidroju, ka pat, ja visusskola nav pabeiga Eiropā, man ir tiesības pieteikties, kā ES skolēnam. Kolosāli. Pati pieteikšanās liekās biedējoša. Sākumā ir jāatrod vēl dažas, kas liek pelēkajām šūniņām teikt, ka ir īstais, tad apspriedīšu lietas ar mammu. Ceru, ka tas viss notiks ne tālā nākotnē, lai pat jau uz pirmā semestra beigām (janvāra beigām) man par to nebūtu jātramda pašai sevi.

Pēc lielās meklēšans gribējās noskatīties kādu filmu. Šoreiz Mr. Google meklēja "movies that inspire". Un atradu 2006. gada filmu The Pursuit of Happiness, jeb Tiekšanās pēc laimes. Stagevu.com ierakstīju nosaukumu, atradu filmu, un to arī noskatījos. Filmas beigās es domāju, ka filma jau nebija par to, ka viņš skrēja pakaļ laimei, bet gan par to, ka nevajag padoties.
Vai tad tas ir viens un tas pats?

time

itāļi, itālija, māksla, virtuve, mūzika, kultūra

Garā nedēļas nogale! No dzīvojamās istabas klīst čalas un smiekli, kas rit bez stājas. Garlaicības režīmā automātiski ieslēdzās domāšana, kas moka nepārtraukti. Sākās kašķi ar sevi un citiem.. Grrr..
Skolas dienās sāk ost pēc tizlas rutīnas: rīts, steiga, skola, pusdienlaiks bez pusdienām un garlaicīgu kompāniju, skola, mājās, tv un nets un iekošana, mājas darbi, tv, gulēt.. grr.. mož pa vidu sanāks iegrūst kaut ko no tā ko esmu plānojusi, lai šis gads padotos labāk kā pagājušais. bet nez, ta jau manīs.
Šodien domās pamatīgi pielotoju psiholoģijas pamatu zināšanas. Vismaz uz īsu brīdi bija iespēja patēlot gudrīti!
Pa divām dienās izdevās nomest divus kg, bet pēc šodienas itāļu stila vakariņām ir garentēts, ka viss nozaudētais būs atpakaļ!
Visādi citādi iet garlaicīgi un visi, kurus labprāt satiktu ir sasodīti aizņemti!!!
FarmVille aplikācija ir sasidīti kairinoša un negribu vairāk tātā vietā čakarēt laiku.
Tagad, varbūt iešu gulēt, bet laikam tomēr nē. Pameklēšu netā kur un ko varēs studēt pēc 12 klases.

Toto Cutugno - L'italiano

P.S. Apmainīju bloga pulksteni atpakaļ uz EST laika zonu.

.

teātrisks noskaņojums

Nu tad beidzot.
Biju nolēmusi, ka lielā domāšana par to, ko darīšu pēc pēdēja vidusskolas gada tiks veikta septembrī. Līdz ar to arī mācību iestādes meklētu tad.

Bet man vakar uznāca, un tad nu bija lielā sērčošana. Sākumā spriedelēju par to ko pēc 12. klases nobeigšanas gribēšu darīt. Kā jau iespējams esat manījuši man nav tāda viena sirdslieta un viss. Nē, nē, nē, tas nekad nav bijis tik vienkārši.
Man patīk teātris, vairākkārt esmu vēlējusies kļūt par režisoru vai režisora palīgu. Vakar, kad sāku meklēt, t.i. ierakstīju mīļajā googlā stage manager bachelaur un vēru vaļā rezultātus, meklēju tā un šitā.. un nezinu kāpēc es atskārtu, ka visu dzīvi es laikam negribu būt 'vienā vietā' - teātrī. (Lai gan man no tiesas teātris šausmīgi patīk.)
Tālāk. Fotogrāfēt. Māksla. Kaifs. Bauda. Fotogrāfēšana ne vien palīdz domāt, bet arī izpausties savādāk. Bez maz vai ikkatra bilde ir taču fotogrāfa spogulis. Jāatzīst, ka šis mākslas veids arī liek raudzīties uz pasauli savādāk. It kā plašāk pavērtām acīm. Un tomēr, mani attur vairākas lietas. Pirmkārt man nav nepieciešamā tehnoloģija, lai uzņemtu gana kvalitatīvas bildes un, lai izpaustos tik tāl cik gribētos. Jā, var jau krāt un pirkt, bet kas te es par naudas krājkasi?!? Otrkārt man trūks pieredzes, lai ar to nodarbotos profesionālā līmenī. Līdz šim esmu tikai fotogrāfējusi savam priekam. Treškārt, manī māc šaubas vai esmu maz mākslas cilvēks. Un es uzdodu sev jautājumu vai gribu būt mākslas 'telpā' iekšā ar visām četrām. Amatiera līmenī var tā teikt, gurķoties, varbūt pat var atļauties būt nedaudz melīgam. Būtībā atbrīvošanās no dziļākām saistībām. Varbūt esmu pārāk vieglprātīga? Nu nez. Bet fotogrāfēšanu pavisam noteikti malā nemetīšu, jo kā jau teicu - bauda!
Nu tā. Sekojošais. Kaut, kas ko pat nemeklēju. Man patīk rakstīt. Man ĻOTI patīk rakstīt. Tas jau nekas, ka viss ir tāds vājprātīgs un pa gaisu vien, pa gaisu vien. Man patīk rakstīt tā patās un dzeju ar šad tad. Un, lai gan viss tā pavisam nenopietni, man kādreiz bij ideja kļūt par žurnālistu. Bet tad sākās problēmas, vispār jau tāda tikai viena - latviešu valoda, precīzāk gramatika. Esmu zināmā mērā patriote un domāju, ka strādāšu latvijā. Bet, žurnālistam vajag labas latviešu valodas zināšanas, un, lai cik ļoti es negribētu mans valodas līmenis ir iestrēdzis starp septīto un astoto klasi. Protams, pati varēju mācīties .. bla, bla, bla. Bet kur ta nu es. Jā, iepriekš es sev meloju, ka gan jau kaut kad saņemšos. Bet nu jau esmu sapratusi, ka tā viss tas nenotiks. Nu jā, šī iemesla dēļ arī atturos no nākotnes tulkošanā vai citur, kur nepieciešamas vismaz divas svešvalodas. ..next.
Pēdējā pietura. Vismaz šobrīd. Nu jau vairāk kā gadu mani ir aizrāvusi sabiedriskā zinātne psiholoģija. Aizsākās ar to, ka 10. klasē man bija kurss ASP: introduction to anthropology, sociology and psychology (ievads antropoloģijā, socioloģija un psiholoģijā). Pasniedzējs bija ārkārtīgi labs un kursa programma ievilka mani tajā visā līdz ausīm un tālāk. Tieši psiholoģija bija pie vainas. Pirmkārt jau ir vieglāk izsprast sevi. Otrkārt var zināmā mērā izprast citus; domāt līdzi sadzīves situācijās kāpēc cilvēks dara, ko viņš dara; kas viņu pamudināja; kurš dara tā, un kurš dara šitā, kāpēc...u.t.t. Nu principā, kāpēc darām to ko darām un nevis savādāk. Un visi tie jautājumi mani zināmā mērā neliek mierā. Jā, ziņkārība, bet ne tā, precīzāk - zināt kāre. Tieksme izprast apkārt notiekošo dziļākā kontekstā. Tad nu 'mans mīļais googls' vakarnakt bija aizņemts meklējot universitātes, mācību iestādes, kur var studēt bakalaura grādu psiholoģijā. Sākumā meklēju kaut ko Latvijas robežās. Atradu LU (Latvijas Universitātē) un RPIVA (Rīgas Pedagoģijas un Izglītības Vadības Akadēmija). Nu jā. Meklēju vēl Eiropas augstskolās psiholoģijas progrmamas angļu valodā. Vairākās universitātēs atradu, kas bija Anglijā. Viena bij arī Holandē, un tur vēl kaut kur. Pētot šā un tā sapratu, ka principā ir izvēlē studēt BA (Bachalaur in Arts) vai BSc (Bachalaur in Science) .. Kārtējā izvēle. Šobrīd tā kā sliecos uz psiholoģijas zinātni, bet cik noprotu Latvijā tā nemaz neiedala. (..es gan nezinu)
Nu jā. Tas tā pagaidām, tad jau redzēs. Tālāk, ja studēšu Latvijā vajadzēs kārtot latviešu valodas eksāmenu, bet, ja vēlēšos studēt kādā no anļu valodas programām, tad man būs jānokārto zināmā līmenī starptautiski atzīts angļu valodas eksāmens. Un es jau tā veikli iečekoju googlā, ka Otavā tās pieejams ir, protams, par zināmu samaksu.
Visas programmas, kuras meklēju pa universitātēm apkopoju un nosūtīju pati sev vēstulē..

Atkarība.
Vakar satiku. ... darbinieku (tā es viņu tagad saukšu). Neteikšu kur iepazināmies, jo negribu, lai kāds zin kas un kā. Sēdējām līvu laukumā un dzērām alu. Dažbrīd labi nebija. Mož bija par daudz alus, vai kaut kā tā. Ko gan es zinu? Bet bija forši, i think.
Jau trešo dienu uz galda stāv šokolāde, vēl neesmu paņēmusi ne drupačiņas. Es nezinu, kas notiek. Man bail? NEvar būt. Es mīlu šokolādi vairāk kā jebkuru citu našķi.
Vispār es sāku mācēt spekulēt ar savu kāri pēc ..nu teiksim papildus porcijas vai kāda našķa. SestDienā izlasīju par to, ka ir it kā izpētīts, ka cilvēki nemāk pretoties kārdinājumam. Ir morāles principi un tas arī viss. Un tad, kad es tiecos pēc, teiksim, kāda našķa, es sev saku: "nē, marta. TU negribi. Tās ir tavas smadzenes, kas to saka, nevis TU!" Un jāteic, ka lielākajā daļā gadījumu tas nostrādā, protams, spriest gan vēl nevar, jo šo taktiku izdomāju tik pirms pāris dienām.

Nu tad ar to arī beigšu. Vakarā satikšu foršo Radaru, tad vēl vienu cilvēku. Un rīt ar jauko Lāci braukču uz danču nometni. Būs forši. Nu, es ceru, ka būs. Nē, es zinu, ka būs.

Sirsīgas bučas un sveicieni tiem, kam bija pacietība lasīt "Nu tad beidzot."
slinkākajiem bučas nedošu, bet pasveicināt gan neatturēšos! ;)

Paka, pagaidām.

Aerosmith - I Don't Wanna Miss a Thing
Hoobstank - The Reason

.