End of the World

We all know that the end of the world arrived ages ago.. And then it came again, again and again. So basically we all don't even exist.

pakaļdzīšanās (?)

Sākšu ar to, ka mums ir garā nedēļas nogale. Kanādieši svin pateicības dienu, tāpēc brīva būs pirmdiena. Un piektdien uz skolu nebija jāiet, jo bija PD day (professional development day). Līdz ar to četras dienas prom no skolas telpām. Vakardien kopā ar pāris draugiem biju aizgājusi uz Carleton University day. Minētās universitātes informācijas diena. Biju uz trim sesijām (?). Uz visām trim biju kopā ar vuienu klasesbiedru. Pirmā bij Bioloģija (ne mana interese), otrā- psiholoģija, trešā - socioloģija un anrtopoloģija. Pati ļoti vēlējaos aiziet uz psiholoģiju. Un pēc pēdējās sesjijas (kas bija ļoti slikti prezentēta) izlēmu, ka mani interesē sociālā psiholoģija. BET man interesē praktiskā izpēte, nevis statistiku pētīšana... nē, nē, nē. Pārnāca mājās un veicu savu otro 'universitātes meklējumu' tūri, talkā nāca Mr. Google un, protams, citi saiti, kurus es diemžēl neatminos.

Ja nu gadījumā nezināt, es plānoju studēt Eiropā. Studēt sākšu 2010 gada septembrī, bet kā jau paši saprotat jāpiesakās ir laicīgi.
Pēc vakardienas nolēmu, ka meklēju BSc (Bachelor in science), nevis BA (bachelor in arts). Vienā unviersitātē Glasgowā, Skotijā, atradu programmu BSc (Hons). Kad atvēru vaļā šīs universitātes mājas lapu, man jau likās, ka man patiks. Sameklēju psiholoģijas programu. Viss bija ļoti organizēti aprakstīts un izklāstīt. Atklāti sakot man jau likās, vot ir īstais. Lai gan sākumā pārsteidza drausmīgās cenas, bet kā izrādās tās bija starptaustiskajiem skolēniem, bet man kā no eiropas savienības viss apmēram tā pat kā vietējiem. Protams, noskaidroju, ka pat, ja visusskola nav pabeiga Eiropā, man ir tiesības pieteikties, kā ES skolēnam. Kolosāli. Pati pieteikšanās liekās biedējoša. Sākumā ir jāatrod vēl dažas, kas liek pelēkajām šūniņām teikt, ka ir īstais, tad apspriedīšu lietas ar mammu. Ceru, ka tas viss notiks ne tālā nākotnē, lai pat jau uz pirmā semestra beigām (janvāra beigām) man par to nebūtu jātramda pašai sevi.

Pēc lielās meklēšans gribējās noskatīties kādu filmu. Šoreiz Mr. Google meklēja "movies that inspire". Un atradu 2006. gada filmu The Pursuit of Happiness, jeb Tiekšanās pēc laimes. Stagevu.com ierakstīju nosaukumu, atradu filmu, un to arī noskatījos. Filmas beigās es domāju, ka filma jau nebija par to, ka viņš skrēja pakaļ laimei, bet gan par to, ka nevajag padoties.
Vai tad tas ir viens un tas pats?

end the smile

you better tell me when you smile
i scream back as if you would be killin' me.
i know its hard to understand, but when ever you are
..when ever you are near me its seems to be
..like you should not be here.
smile, one more time
..and there is never gonna be such thing as us.
you don't even know where the sea meets the horizont,
but yet you get on the top.
corners of your lips are reaching for your ears,
they lie as they always have done.
you are near me and yet too far
i could reach you, but i don't want to..
..you are smiling again
i quit
i quit, cuz its too hard to see the smile
cramped between your yellowish teeth
this is the end,
you are behind the one sided mirror, -
you can't see me
this is where the queensway is cut off
and cut off for good
so there is no new start
..this IS the end*

*sorry for the mistakes! <3>