2014

It's here!
2014 has arrived. And change is about to happen. I would tell you what change, but I am pretty good at keeping secrets, so there is no way I'm telling you.

Either way kiddos, stay cool. :D

It's THAT time of the year

They say it is the most wonderful time of the year, the season to be merry and jolly, time to praise the big fat man called Santa or the God and his son Jesus, which ever tickles your fancy. It is time to give and receive.


Heck with it all, this so called magical time of the year is all in your head, it's all in the shop windows, it's in the silly feeling that last year around the same time you and the society made you produce the feeling of joy. To hell with it all. And then because there has to be balance of joy in the world, the sad become even more sad, depressed and lonely. Yes you understood me correctly, all forces in the world have to add up to be even. (Hence, when the rich become richer, the poor become more poor.) So when ever you are full of happiness for a longer time you are making someone's life miserable.

This year I have very little Christmas spirit in me. It is dormant for some years now. You can blame me, or you can blame the world. But I will just embrace it. I shall use this time to do things I dare not say out loud.

Despite it all, I did enjoy a lovely Christmas eve with my dad, and got some phone calls, and messages that made the festive feeling.

This all is fiction, maybe not. Maybe you'll think about it, maybe not.
Things are as they are.. Right?

Now playing: I want a Hippopotomous for Christmas, because well, it's self-explanatory, isn't it?

I am an Apricot

Yeah, I am an apricot. It's a funny story really. I once met an Irish man who told me that anyone could be what ever they wanted to be. So immediately I had to decide what I wanted to be. First thought was to be some kind of superhero. You know having super powers would be awesome. But then I figured that even more awesome it would be to be an animal. Like a giraffe for example. Imagine having the longest neck in the entire universe. How cool would that be?? HuH?

But all in all I decided to be an apricot because it has no responsibilities. It is small and mostly unseen. No one notices it. It is one of countless. But what is even more important, it has no feelings. It does not feel pain, it does not feel love, it doesn't know what disappointment is, it has no clue what it is like to be happy. It knows nothing, and it does not care of anything.

I want to be an apricot because life would be so much easier. And sometimes we all deserve for things to be easy. We all want simple and nice things. Is it really too much to ask for a nice Christmas? I don't need no presents. I want a Christmas tree. I don't need extreme decorations. A neat candle will do the job, and a nice melody that reminds of times when Christmas was really a magical time.

I am an apricot for it has no feelings.

Don't Look Back ?

Boo hoo.

It's officially the time when we should look back to yet another year that has almost run through our fingers.

Let's see where I'm at. I'm living in a student residence, and attending my first year at UWS. I'm in Scotland, Paisley, an adorable but boring town not far from nation's largest city Glasgow. Though snow surprised local people very early, late November, i'm pleased that there is no snow outside at the moment. It was quite warm yesterday, for a winter day, and according to BBC it will be around plus five today. Murr, not bad for the New Year's Eve.

I miss my friends and family dearly. And it was sad to not be with them over Christmas.

I'm feeling good though because my life has changed in the past year more than I thought it would.

Let's run back now. At the begining of the year I was still living in Canada. I had applied to universities in December and I wondered if I'd get accepted. I was very frustrated about school because of upcoming exams. However, i was pleased that the second semester would start within a month.

I don't think I ever even pictured myself at a university. Yes, of course, i had the thought, and hope that i will be, but the image in my head never reached beyond a piece of paper that would say that I'm in.

Feels so weird how much life can change in one year. I was hoping i'd be able to explain, but i can't find the right words.

So I plan on having an unforgettable last day of the year. I have a secret. You guessed it, i'm not gonna tell you.


Blah, today words are not being my friends.

So, do look back on the things that have changed. Take a bow, yet another year well played. The curtain closes and quickly the set is changed. Light and sound operators are ready, actors in places, director's palms are getting sweaty, the audience turns to quite as the room sinks into darkness. The stage crew re-open the curtain as sound operator hits PLAY - a brand new theme song is on. Light operator turns on the fifth knob to full brightness, it's a spotlight on you.
Let the play begin.



Ay, happy new year my dear imaginary friends!




P.S. I might change the title from "i'm like a dragonfly" to "i am a dragonfly."

18. novembris

Jau kārtējo reizi ir pienākusi tā diena, kad mīļā Latvija atzīmē savu dzimumdienu! Man ar dikti gribas kādu pasācienu, salūtu un, protams, sarkanbaltsarkano. Bet man tiek tikai lekcijas. Neko darīt. Tas toč, ka septiņos pēc vietējā laika es dziedāšu HIMNU! Lai ar es dziedu tā, ka tiem, kas dzird ausis krīt ciet, šodien es nevienu nežēlošu! Lai manas dzīvokļa biedrenes domā, ka esmu jukusi, man vienalga, es dziedāšu Latvijas valsts himnu un VISS! Tas ir izlemts. *Tagad šis spītīgais bērns paņem telefonu un uzliek atgādinājumu!*
Viss.

Baigi forši, ka tomēr vienu dienu visā gadā latvieši atceras, ka esam īpaši, un, ka mūsu zemīte ar ir viennozīmīgi skaistākā pasaulē. Žēl, protams, ka citās dienas tas aizmirstās, bet šodien laikam nevajag žeēloties. Hehe. Baigais prieks, ka valsts svētku diena ir novembrī, jo tas skaitas drūmākais mēnesis gadā. Te nu mēs iesperam/iekožam visiem, kas tā saka, jo par spīti drūmajam gada posmam ir jāsvin dzimšanas diena. Vai tur lūzt, vai plīst, mēs to svinam godam, un tā allažiņ.

Latvijai vēlu, lai tā mūžīgi silda mūsu sirsdis drūmajos novembros, un, lai nekad nezaudē spēku, kas nepieciešams, lai veidotu gaišāku rītdienu.

Šodien sūtu jums diplomatiskas bučas, katram pa vienai. Dari ar to ko sirds kāro! ;)


P.S. Ja esi tvīterī, tad neaizmirsti pievienot #Latvia1918! Lai pasaule zin, ka šodien atzīmējam dzimšanas dienu. /// If You are on twitter, please add the tag #Latvia1918 to celebrate Latvia's birthday!

par visu to

Ziemassvētku jau nu atkal aizskrējuši. Ja atklāti, dikti gribās kārtējo reizi kaut ko ārprātīgi depresīvu saskribelēt uz uzsist pa Publish Post un tad Sign Out, un drīz vien pazust vai nu zem segas savā bardaka pilnajā istabā, vai iegrimt kāda nebūt formālā forumā kur spriež par lietām kuras tā pat līdz galam nekad neesmu izpratusi. Un, lai gan, ja atklāti daļēji nemaz, nemaz negribas tā darīt. Ir svētku laiks un jābūt taču kā dziemā: "actiņās prieks, satraukta sirds", bet nav. Kārtējās sveces egles zaros jau izdegušas, lai gan šeit tas nemaz nav atļauts. Galdu klāj pārpalikušās galerta šķēles un ciemiņu nestās bombongas, un tamlīdzīgi gardumi. Diena pagāja labi. Un tā tiešām bija. Pat neraugoties uz to, ka Hokeja Fanu tusiņš tika zināmā mērā sagrauts, jo spēlē viesiem izvērtās ļoti nesekmīga un neraisīja nekādas cerības, ka varētu kaut ko labu panākt spēles gaitā. Spēlē beidzās ar patiesi skumju rezultātu 0:16. Čempionāts tā pat kā pagājušajā gadā norisinās Kanādā, tikai šogad mēs nebraucām skatīties spēlēs, pārāk tālu un naudas arī nav.

Esmu kļuvusi nedaudz atvērtāka. Redz es (jā, jā es) sāku nedaudz pakļauties svētku aurai, kas tipa liek cilvēkiem būt gaišākiem (ne velti visai bieži ļaudis vēl ne vien priecīgus, bet arī gaišus Ziemassvētkus). Mēģinu būt iecietīgāka un izdarīt kaut ko tikai tāpēc vien, ka tas varētu kaut nedaudz iepriecināt citu. Nav jau tā, ka līdz šim esmu bijusi cietsirdīga ciniķe un to vien darījusi kā ''kakājusi uz galvas'', (nekāds eņģelis es ar nekad neesmu bijusi (tagad ar neesmu!!)), bet ja es kādreiz kaut ko darīju es ļoti reti meklēju vairāk kā vienu iemeslu kāpēc to biju veikusi. Eh.. fuckin atklāsmes.

Esmu sasodītu noslēgta maita un nekad un nevienam nesaku kā jūtos un kā domāju. Esmu tizla. Man sevis žēl (?), jo man TIK ĻOTI gribās tikt universitātē, bet es neko nemācos. Esmu tik sasodīti dusmīga uz sevi!! Manas atzīmes kopš devītās klases ir apmēram pa 40% zemākas. Es nevaru saņemties. Un par spīti visam, kas noticis esmu tur pat kur biju oktobra vidū. Motivācija noskalota ar tējas biezumiem pilsētas kanalizācijas trubās un nespēju aizdzīt prom slinkumu, to slepkavu slinkumu.

help

Elektriski..(?)

Es nezinu kā to visu sauc. Par marasmu vai neprātu vai gluži vienkārši par mākslīgu elekrtisku enerģiju, kas negribīgi dzen uz priekšu, bet tā, kā nekur netiek; vismaz uz priekšu ne. Paslēpties ir pavisam vienkārši, bet izlīst ārā, kad spēle jau galā gan nav tik viegli.
Pirmdien uzmeistaroju pirmo kūku savā dzīvē. Nē, nu kaut kādas jau es biju cepusi, bet šī ir kārtainā. Mammai bija dzimšanas diena.
Vēl nav izdevies to nogaršot.

Pavisam nelaicīgi nāk sasmērētais sviest, kas visu tikai vairāk un vairāk sanes dēli.

Esmu atsākusi runāt ar Plakni, pagaidām gan tikai Facebooka līmenī, bet tomēr, es domāju, ka tas skaitās. Pavisam drīz (cerams) arī skaips leks no biksēm ārā ar dīvainām sejiņām un absolūti tukšām sarunām.

Zābaks tik pat sarkans. Pirms neilga laika zem milzīgā uzraksta parādījās "I would cry if my tears weren't frozen". Nē, tas laikam nu jau ilgāk ne neilgi.

TTT (for those who don't remember TTT = Tavas Tintes Traips) pēdēja laikā nav bijis dāsni apdāvināts, bet kam gan ir laika? Nekam!

Neprātīgā ātrumā tuvojās Ziemassvētki. Es neesmu gatava. Man labāk patīk iesaiņot dāvanas nekā tās gādāt. Smieklīgi bija tas, ka vienai dāvanai (draudzenei bija dzimšanas diena) man bija uzmeistarots gaumīgs auduma maisiņš, kur dāvanu ielikt PIRMS man vispār bija pati dāvana. Dāvanas vispār ir jēla lieta, bet man tik un tā patīk, gans saņemt, gan dot. Tas rada prieku. Kā jau pie svētkiem arī šajā kaktā katru svētdienu paštaisītā adventes vainagā iedegās liesmiņas. Un pavisam nesen tika ceptas arī šīs sezonas pirmās piparkūkas. Pie durvīm ir piekārts skuju vainags. Atliek vien savārīt zirņus un visus pārējos gardumus, iegādāt egli, sapirkt + sasaiņot dāvanas, nopirkt mandarīnus (manu prāt izcila Ziemassvētku sastāvdaļa), brīnumsvecītes utt un Svētki jau būs pie durvīm pieklauvējuši.
Dzirdēju, ka LV šogad zemu grādi nokrituši. Tas labi, man prieks. Citādi jau kāre aizsūtīt sniegu. Šeit tas ir daudz, ļoti daudz.
Autobusu izmantošana ir atkal dzimusi un ritenis drūmi tup garāžā. Nu neko. Auksts.

Now MTP (Major Term Paper)

Advente

Adventes kalendārs tomēr ir diezgan nožēlojams izgudrojums. Vismaz, kad nonācis manās rokās. Vakar apēdu kādas (tiešām neskaitīju precīzi. kauns? idk) 10 šokolādītes pēc kārtas. Jā desmit. Tagad vairākas dienas būs jāsēž bešā. Adventes vainaga otrā svece otrdien ar tika iedegta neviļus. Īsi pirms divpadsmitiem. "Pareizi, šodien taču svētdiena." Lai gan par aizdecināto svecīšu skaitu es jau aizdomājos no rīta pirms došanās pie datora. ("Kā izskatīsies draugiem.lv ar divām svecītēm 'iedegtām' sākumlapā.") Bet tanī brīdī pas svecīšu iedegšanu nedomāju.

Adventes Ziemassvētku gaidīšanas laiks. Taisnība? Jā, protams, man vienmēr ir taisnība. Domāju, ka vairumam jau tā pat ir zināms, ka es šogad Ziemassvētkus negaidu un negribu. Ziema vispār vairāk nerada jaukas emocijas. Piekāst Ziemu. CANCEL  

Un uz jautājumiem "kāpēc?" neatbildu.

Aizgājušais gads bijis dikti nomācošs un turpina tāds būt. Nav kārē pēc nekāda prieka un dāvanām. Bet ku nu par to?

Sestdien ciemos bija daži draugi. Mans labākais draugs (inCan) ir atradis meiteni, kas viņam šķiet patīk un viņai viņš arī. Man prieks, patiešām. Bija labs vakars. Laikam. Atnāca arī viņš. Jā, draugi. That was the deal. But can I? 

Eh.

Eju gulēt.(?)

nedzīva raize

Piektdiena:
Pēdējais eksāmens aizritēja sekmīgi, lai gan viens jautājums šķita tik neizprotams, ka likās, ka tas ir ieklīdis no kāda cita eksāmena. Varbūt kāda, kas bija cita valodā..? Kad izgāju no klases, kur biju pavadījusi nedaudz vairāk kā divas stundas jutos kā no degošām oglēm iznirusi, sajūta bija laba. .. un, ja atklāti - kolosāla. Tā kā mans ritenis nedēļas sākumā bija nolēmis izšaut pats savu kameru uz skolu tajā dienā braucu ar autobusu atpakaļ nolēmu iet kājām. Nu vispār bija domāts pusčetros tikties Ridoo centrā, bet tas tika atcelts uz stundu vēlāk, tad nu es vnk čāpoju pa Bank Street. Ložņāju pa veikaliņiem un iegāju izdzert Iced Cappuccino. Pēc lēnās pastaigas, un jāteic arī pēc neilgas zīmēšanas, biju Ridoo centrā, pietam laicīgi. Šeit satiku trīs citus ļautiņus, pavadījām visu vakaru kopā (not true).

Sestdiena & svētdiena:
Līgo svinēšana gandrīz latviskā garā Kvebekā, Tērvetē. Šeit, kā jau pagājušajā gadā noritēja, jāatzīts, laba līgošana. Svinēšana notika nedēļas nogalē, jo kanādiešiem nav Līgo svētki, līdz ar to brīvs ar nevienam nav. Viss sākās ar 'Jāņa jūdzes' sacensībām, gan jaunajiem, gan ne tik jaunajiem. Jauno kategorijā bija vien viens skrējējs, viņš kā par pārsteigumu noskrēja kā pirmais. Otrā kategorijā skrēja jaunieši un pieauguši. Šajā skrējienā bija divas pirmās vietas - meiteņu un džeku. No sievietēm pirmā noskrēja Gundega un no zēniem, Edijs. Pēc skrējiena bija labs laiciņš, kad programma nebija paredzēts nekas. Vairums gan šo laiku izmantoja gaļas cepšanai, un pēc tam arī ēšanai! Četros bija jādejo. Dejoja Monreālas Ačkups un mēs, Otavas Spīdola. Nodejojām labi. Piecos trīsdesmit sākās lielā dziedāšana, apdziedāšanās, svētku ceļošana, siera ēšana, citu labumu baudīšana un, protams, alus dzeršana. Visi gribētāji devās līdzi mūzikas spēlētājiem no vienas mājas uz citu baudot mākslīgo Jāņu auru. Pēc apm. 7 stundā, kas vairāk vai mazāk tādā garā tika pavadītas bija jau vakars un tumsa. Un lielākā daļa gavilētāju bija jau pienācīgi sadzēruši alu, it īpaši jaunieši!! Tad sekoja MILZĪGĀ ugunskura kurināšana un jāņošana līdz rītam. (Tas gan man nesanāca! Nāksies vien gulēt visu vasaru) Nākamā rīta pēc brokastīm devāmies uz dievkalpojumu, tad aizčāpojām līdz ūdenskritumam, un pēc tam braucām mājās. Te es bez jebkādiem pārmetumiem sēžu pie TV kā flegma, pielaboju manikīru, ēdu pīrāgus un baudu nedaudz iedvesmojošās Sex and the City sērijas, kuras rāda mānā mīļum mīļajā kanālā: CosmoTv. Ir gandrīz vai labi! Es tik nezinu cik ilgi spēšu izdzīvot bez nekā, kas mocītu manu prātu 24/7 un bez raizēm par skolu. Nevaru sagaidīt otrdienu, kad svinēsim Tievā un Saulainās dzimšanas dienas.. :D Bet protams, ir lietas, kas nepamet manu prātu, nekad, vismaz šobrīd, bet man laikam ir nedaudz bail par to domāt.. hihi. Plānoju pamācīties nedaudz ceļa satiksmes noteikumus, beidzot pēc vismaz mēneša pārtraukuma izlasīt New Moon un vēlāk, gan izdomāšu ko darīt, moš atgriezīšos pie adīšanas! :D .. Lai gan, ja tā padomā, tik daudz laika jau man atkal nav, dziesmu svētki taču tuvojās!


Tagad PAKA.
Buča lācim, piedod, nav sanācis neko ieraksīt, jo kā redzi, es pārtieku no pīrāgiem un alus!
Starp citu, piektdienas vakarā arī bija alus.. so yeah, i have too much beer in my organism!
čau čau! es nu turpināšu baudīt saules nozušanu Sex and the City pavadībā..



*

Your result for The Which Part of the Brain Are You? Test...

Parietal Lobe

Titty fucking tacos, you are the Parietal Lobe! The parietal lobe deals mostly with the sensation of pain and movements in the body. Four words to describe you would be spontaneous, emotional, fluid and quiet. You're quite an adventurous soul, although you're still kind of introverted about it. You like being around people sometimes and like being alone sometimes. It's possible you have mood swings every now and then, but that's perfectly normal. You have a generally sweet disposition and people lurrrve it.

Take The Which Part of the Brain Are You? Test at HelloQuizzy

pirmās dienas!

Hokejs turpinās (kliko):
Vakar bija kārtēja hokeja spēlē. Bet nebija kārtējais zaudējums. Jā, Latvijas izlase beidzot vinnēja. Negribu būt nepateicīga, bet es neteiktu, ka šī bija labāka spēle. Vispār man dusma uz Vācijas jauniešiem, jo nu sorry, pieci vārti četru minūšu laikā! Cmon! :| Vispār baigā, tādi.. eh! Nu kā - pēc pirmā perioda bija ļoti līdzīga spēle. Viņi trāpīja pirmos vārtus, tad mēs. Perioda beigās arī sitieni pa vārtiem bija vienādi! Nu jā.. Spēles baigās gan, mums sitienu mazāk, bet vārti kopā septiņi. Un vācieši nekā atpakaļ nedabūja un arī nesaņēmās, (pat tad, kad mums bij 3 veči uz ledus). Bet tas nekas. Galvenais, ka labi pavadīts laiks. Un mūsu džeki BIJA pelnījuši uzvaru! Vispār prieks par viņiem.
Nākamā spēle būs svētdien. Mūsējiem jāmet ripas vārtos! ;)
Ielās:
Nez vai Tu zināsi, bet kad pagājušā gada pavasarī bijām Halifaksā, tad mūsu fani iekaroja pilsētas ielas. Visi, kas pilsētā dzīvoja 100% zināja, kas ir latviešu fani. Bet tagad, tā kā tas ir junioru čempionāts, tad fanu ir manāmi mazāk. Un vsp, nu jā! Man vispār palika nelabi ap sirdi, kad mēs pēc pēcspēles svinēšanas gājām mājās ar Latvijas karogiem vēl pār pleciem un mazajiem karodziņiem pie rokas, viens čuvaks mums uzsauca, "Go Team!!". Mēs viņam pretī uzsaucām. Bračka vēl iepūta taurā pāris reizes. Tad viņš man prasa: "What teām is it?". Vispirsm manī iesēdās tāds klusums. Nu Bāc, nu kā? Kā viņš var nezināt. Un tas jau nenotika kaut kur otrā pilsētas galā, bet gan dažus kvartālus no Civic Center, kur notikušas visas mūsu spēles. Pēc pussekundes klusuma es viņam saku, "Team Latvia!". Viņs pasmaidīja. Manī iegrauzās cerība, ka varbūt viņs zināja gan, bet neiedomājās. Es uzsacu vēlreiz, tam sekoja kārtējais pūtiens taurē (tas nekas ka bija jau kādi divi naktī!) un večuks bija jau aiz muguras! Pārbraucām mājās, puikas vēl patusēja, bet man gan gribējās iet gulēt.
Jau sestdiena!!!!:
Ārprāts! Nezinu kā citiem, bet manī mitinās vienkārši nežēlīgs briesmonis, kas ēd mani nost. Parīt jau skola. Man smadzenes sprāks pušu no domas vien. Kas notiktu, ja es to izrunātu? Labāk nemēģināšu, man bail. Skolā tik daudz ko darīt. Tik daudz iekavēts, ka tas NAV aptverami. Tas ir briesmīgi. Viss, es nevaru par to vairs. VISS!
Jaunais Gads solās būt labs! :
Nezinu kā Tu, bet es lēju laimīti. Vienu Ziemassvētkos. Vienu pusstundu pirms jaunā gada. Man gaidāms ceļojums. Tad man tieca, ka manas būs atalgosies. Vēl man būšot daudz naudas, bet nezin no kā! :D :D Un tad man būs trīs mīlestības. Tas ir iespaidīgi! Viena gada laikā! :D ;)
Es nevaru sagaidīt, kad beigsies janvāris, jo man NAV vairs spēka nobeigt šo semestri! Gribi nākamo.. Labi, es beidzu. Labu Tev jaunā gada sākumu! Ne kā man!!

Dienas dziesma: Dzelzs Vilks - Uijā uijā nikni vilki!

Bildes šodien nebūs! :p

pēdējais '08

Sveiki visi, kas pavada šo jauko brītiņu, kad kāds kaut kur dzer siltu tēju vai izbauda labu diendusu, vai spēlējas ar savu draisko suņuku, lai lasītu šo postu, kas veltīts jums visiem (arī tiem, kas nelasa, bet gan dus) no visas manas sirds. Vecais gads tūliņ, tūliņ dosies prom maziem, siltiem solīšiem atstājot vien kārtējo piedzīvojuma sajūtu vairumā ļaužu siržu. Te pat aiz stūra sēž jaunais gads, tas pats vēl nezin kāds izvērsīsies. Tīri globāli domājot - jācer, ka beigsies ekonomiskā krīze. Te pat pie sevis prātojot, vēlos, lai notiek tikai tas labākais un vairāk vai mazāk iecerētais, bet nevar arī iztikt bez pārsteigumiem. Zinu, ka būs grūti visu piedzīvoti atstāt aiz muguras, (protams es nerunāju par pilnīgi visiem) bet ticu, ka ir vērts pildīt jaunās apņemšanās. Un ja Tev tādu nav (tā pat kā man, vismaz vēl ne), tad vai nu izvelc savu mīļākās krāsas papīra lapiņu un uzraksti, vai ceri, ka jaunais gads būs labs. Bet, ja izvēlies pirmo variantu, iegaumē, ka iecerēm jābūt rakstītām ar roku (nu tas ir nevis ar roku, bet gan rakstāmo), citādi neskaitās.. Izskatās, ka arī manī ir iesēdies neliels prieka stariņš par svētkiem, kas tuvojās.. Tev es novēlu to pašu! Un atceries, ka ne visiem jaunais gads ir tagad! ;)

HINT: Ja nepaspēji izgulēt miegus, vai vēl nez ko, ar manu atļauju Tu drīksti pagarināt savu veco gadu līdz teiksim Ķīniešu jaunajam gadam un, tad sākt 'jauno' gadu ar jauniem spēkiem!

Un pēdējais sauciens: LAIMĪGU JAUNO GADU!!!

..bija tā

Es biju ciemos pie tantes, te pat Latvijā, kurzemē, ja atklāti. Patiesībā šogad es nemanot pati sev esmu nozaguzi svētku sajūtu. Tas notika tā nemanot, negaidīti un necerēti. Patiesībā ir neliela dusma.. uz sevi. Vienvārdsakot nogulēju visu Ziemassvētku vakaru un pamodos ap diviem naktī... un gulēt devos septiņos no rīta. nedaudz sačakarēti.. ne? Patiesībā adventes laikā biju vairāk gatava svinēt svētkus nekā tagad - kad tie ir pienākuši. Tas droši vien tā, jo nācās braukt šurp. Tur es jau biju sākusi gatavot dāvanas... ģimenei un draugiem, bet tagad nav ne vienam. man kauns, bet ko darīt?
Kad būšu atpakaļ tur, tad arī dzīve turpināsies. Šis te tik tāds neizdevies sapnis. Tad jau svētki būs atpakaļ maisā un sejā būs kāds viltus prieka smaids, kas tā pat nekad nespīdēs no visas sirds, nekad. Pat ja tam lūgtos. Bet ir labi, ka ir veitas kur var justies labāk, tad var saprast, kas ir un kas nav labs.

Gaiss smird nelāgi pēc tikko nodedzinātām brīnumsvecītēm. Vai esi redzējis kā spīd divgadīga bērna acis, kad viņš pirmo reizi redz šo brīnumu? To aprkastīt vārdos ir neiespējami. Goda vārds!! Es gribu, lai tā veinmēr rada brīnumus.
Šodien cepu piparkūkas un nolēmu, ka nākamgad gatavošu pati savu mīklu! Jāpamēģina taču.
Saldu tev dienu, es nu došos krāmēt savas lupatas koferī un klāt grauzīšu nedaudz pieceptās piparkūkas. (šoreiz gan bildes nava! :p)

Priecīgus jums svētkus, ceru, ka nosvinējāt labi un turpināt svinēt. Un gan es vēl jūs pasveicināšu arī jaunajā gadā, bet to pēc tam, ja būsit paklausīgi...

eglīte

mazs bērns ar spožu pēri acī raugās salatēva draudzīgajā ģīmi. Lai cik ļoti neorģināli tas būtu, tā ir taisnība. Kauns teikt, bet sirds iedegās, kad raugās uz šo prieka pilno būtni. Kāpēc tikai bērnam sirds prieku var iedzīt pat ar vismazāko sīkumu. Vai paliekot vecākiem mēs aizmirstam savas dzīves vērības. Zinu, tas nav vairs salātētis. Bet kaut kas taču ikkatram no mums ir? ir? nevaru beigt par to domāt. Negribu tecēt, ka mēs vienkārši neuzskatam dzīve svarīgu neko. Un pat, ja ir kaut, kas kas šķiet svarīgs, mēs grūžam tālāk, līdz vairs vēl tālāk nevar. Vai tiešām vairums cilvēku šajā pasaulē ir neīsti. Kā lelles, kuras būs ar smaidu sejā vienalga kad.

Es Tev nepavēlu, bet gan lūdzu. Padomā par to, kas Tev, tieši Tev varētu likt no visas sirds smaidīt kau tikai uz mirkli.

Nu jā, tikko atgriezot no latviešu skolas eglītes. Es apsolījos nākam gan neko tur vairs nemācīt, jo mazie šo pasākumu sāk uztvert visai vienaldzīgi. (un piektdienas vakaros, nu taču, nu!!!) Bet tas gan ir cits stāsts. Šodien ir svētdiena. Rīt uz skolu. Tu tik nevienam nesaki, bet pagāšnedēļ es tā arī līdz skolai netiku. Es negribēju!! tad nu tagad ir daudz darba. Es nevaru sagaidīt brīvlaiku.


Šodien arī mājās pārnāks mūsu pašu eglīte. Varbūt, ka palīdzēšu rotāt. Vēl nezinu. Bet nu es dodos! Gaišu atventi jums visiem.

PS. Visu dienu man gavā bija sarkanā rūķa cepure! :)