Atkal par laiku.

Es noteikti jau rakstīju par šo, kad pirmo reizi skatījos filmu par Bendžaminu. Vispār nē, es uzrakstīju dzejoli, kas līdz šim ir viens no maniem mīļākajiem pāšrakstītājiem dzejoļiem. To apskatīt var TE.

Katrā ziņā, šī filma liek domāt par laiku un kā cilvēki uz to raugās. Nekad nevar zināt, kas gaidāms rīt vai parīt. Arī šodiena nav nemaz tik sataustāma. Bendžamins aug jauns. Un tad pazūd, vai kļūst par spermu, vels zin, kas ar viņu notiek. Tas esot skumji, jo tad jāraugās kā mirst tuvie cilvēki. Tad cilvēks iemācās kā tas ir, kad kāds ļoti pietrūkst. Tā man ir zināmā sajūta. Bet ko gan var padarīt? Pietrūkst visi neatkarīgi no tā cik tuvu vai tālu šie ir. Pasaule ir baigā kaza par to, ka tik sasodīti liela.

Es tik dzeru. Dzeru melisas tēju. Jādzer tač kamēr vēl ir. Pēc brīža nebūs. Kas ir brīdis?

Starpcitu, Bendžamins arī dzēra tēju.


Tagad skan: Wham! - Wake Me Up Before You Go Go

Ej atpūsties bērns rīt gara diena. Es labprāt atbrauktu ciemos un satiktu tevi jau kārtējo reizi, bet tu tač zini, tu tač saproti. Vaine?

Iespēja ir 50 pret 50. Es ceļos un nākt, nē, es skrienu. Bet tanī pat brīdī es esmu vēl te pat, nekustos ne no vietas. Es ļoti neizteiksmīgi baudu atdzisušo tējas tasi un palētos, tomēr garšīgos, cepumus ar šokolādes gabaliņiem.

Un vēl Tev derētu zināt, ka ne allaž viss ir par Tevi vien... Arī šoreiz ne.

Drīzi beigsies tēja, tad arī izlemšu ko darīt šovakar. Jā, man ir uzmetusies kārtējā piektdienas neizlēmība.

Dziesma: Astro'n'out - Apaļa pasaule