It seems like all I do my whole life is I miss people. I am so used to this empty space in me, just every day I can count so many people that would want to see. It's like, when someone asks: "What do you do?" the reply would always be "I miss people." What is even worse is that you don't get used to it, not in a good way I mean, you don't adjust to it. It just hurts, sometimes less, sometimes more, it carves your soul like a child would carve a pumpkin on Halloween. Plus there is the factor that I can't really do anything about it. It's not like hate that you can consciously decide to let go. It's not like falling in love, that over time can fade away. They are memories and feelings, a combinations of so many things, and also, of course, the fact that you don't want to let those feelings leave. I don't want to not miss all those people. Of course, it is amazing to have so many awesome people to miss, but it truly hurts that most of them are so far away. Sometimes I think about what we'd be doing if we were side-by-side. And then in some cases so many years have passed since I last saw the person, it's like I don't actually know them. I knew them, and that's the image that's drawn in my mind, the old one. We all change, but in some ways we remain the same, at least in certain memories. I will not lie, I have tears in my eyes. I am very lost at the moment (not literally), and I have no idea which way to go.
Anywho, missing people is beautiful, but at the same time it can be very sad.
Meh, that's all.
Oh, and also, side note, 5 years ago on 7th of December, I joined Blogger.com (blogspot.com). WOW! 5 years! And this is still the first blog I made, and still the one where I post most often.
Showing posts with label past. Show all posts
Showing posts with label past. Show all posts
Friday, 20 December 2013
Friday, 6 September 2013
Trešā persona
Kādu rītu es pamodīšos un viss šķitīs kā sapnis. Viss tas, ko dzīvē esmu piedzīvojusi, liksies kā kaut kas ārzemju pasakā izlasīts.
Bet, ja godīgi, tad jau tagad, kad cilvēkiem stāstu, kas esmu, no kurienes nāku un caur kurieni esmu gājusi, es jūtos, ka runāju par kādu trešo personu. Es stāstu par sevi kā par kādu citu cilvēku, kuru gluži vienkārši esmu ļoti labi iepazinusi. Es atstāstu kādu nesen izlasītu grāmatu, vai filmu, kuru šobrīd rāda lielā kinoteātra mazākajā zālē. Es esmu te. Un es sevi prezentēju kā būtni, kas nu tā, starp citu kaut kur ir un kaut ko dara (vai varbūt nedara neko).
Un tad man paliek žēl par to, ka daudz, jo daudz lietu, domu un notikumu paliek nepateikti, nepierakstīti. Tas viss paliek domu vācelītē, laikam slīdot pa garajiem dzīves gaiteņiem to visu norij zemapziņa, absolūti nekas pāri nepaliek.
Kad jūtos savādi, vai kad jūtos kā vēl nekad, gribas vaicāt kādam, vai tu zini kā tas ir..? Un nereti es tā arī daru, cenšos cik vien iespējams sīki un detalizēti izstāstīt kā jūtos, un uzreiz vaicāju, vai tev ar tā ir bijis? Mani sen jau vairs nepārsteidz tas, ka neviens mani neizprot, cilvēki parasti lūr uz mani kā uz kādu, kas no citas planētas nokritis (un pa ceļam smagi apsities). Viņiem nav ne mazākās nojausmas, un līdz ar to es arī zinu, ka atrast kādu līdz-domātāju ir praktiski neiespējami. Tas izklausās visai skumji, — bet tā nav, gluži pretēji! Tas gluži vienkārši nozīmē, ka piedzīvoju ko vēl nebijušu! I feel special, and so BITE ME! Tā nu tas ir.
Es jau tagad pārlasot kādus sava emuāra rakstus jūtos it kā lidotu cauri notikumu jūrai, tad vēl atminos kā man tanī brīdī ir gājis, kādi uztraukumi bijuši, un kādi prieki bijuši. Un, ja tā padomāju, tad saprotu cik daudz dzīvē ir bijušas neskaidrības par notiekošo, par to, kas notiks un, to kas bijis. Tik daudz dzīvē mainās sekunžu simtdaļā un rezultātā mainās visa turpmākā dzīve. Tas var būt kādas vienkāršas idejas dzimšana, vai kāds notikums vispasaules politikā. Viss tas, ko daru, balansējas uz adatas paša gala. Dzīve ir tik koša un daudzpusīga, ka ir tik viegli iedomāties par to, kā būtu, ja būtu. Dažreiz pat ir patīkami ar laivu izpeldēt cauri ideju ielejām.
Bet visforšāk ir tad, ka es saprotu, ka dzīve ir ieslīdējusi pareizajās sliedēs. Tas, protams, nenozīmē, ka ja lietas būtu citādi, tad būti slikti, vai nepareizi; tas nozīmē, ka patreiz esmu apmierināta ar izvēlēm, ko esmu veikusi. Un, ja ir kaut kas, kas neapmierina, esmu iemācījusies ar to sadzīvot. Viss ir labi, viegli, un ir arī grūti, un kopsavilkums ir visai pozitīvs.
Un tagad, es spiedīšu publish, un varbūt kāds pat šo rakstu izlasīs, un nedod dievs, priecāsies par mani. Bet visticamāk, tas ieslīdēs nebūtībā, bet būs vismaz pierakstīts.. Kādu dienu, kad man varbūt būs skumji, es šo pārlasīšu un vismaz uz īsu brīdi būs labi. Būs prieks, un es sapratīšu, ka viss, gan labais gan sliktais, nāk un iet, dzīve konstanti mainās.
Bet, ja godīgi, tad jau tagad, kad cilvēkiem stāstu, kas esmu, no kurienes nāku un caur kurieni esmu gājusi, es jūtos, ka runāju par kādu trešo personu. Es stāstu par sevi kā par kādu citu cilvēku, kuru gluži vienkārši esmu ļoti labi iepazinusi. Es atstāstu kādu nesen izlasītu grāmatu, vai filmu, kuru šobrīd rāda lielā kinoteātra mazākajā zālē. Es esmu te. Un es sevi prezentēju kā būtni, kas nu tā, starp citu kaut kur ir un kaut ko dara (vai varbūt nedara neko).
Un tad man paliek žēl par to, ka daudz, jo daudz lietu, domu un notikumu paliek nepateikti, nepierakstīti. Tas viss paliek domu vācelītē, laikam slīdot pa garajiem dzīves gaiteņiem to visu norij zemapziņa, absolūti nekas pāri nepaliek.
Kad jūtos savādi, vai kad jūtos kā vēl nekad, gribas vaicāt kādam, vai tu zini kā tas ir..? Un nereti es tā arī daru, cenšos cik vien iespējams sīki un detalizēti izstāstīt kā jūtos, un uzreiz vaicāju, vai tev ar tā ir bijis? Mani sen jau vairs nepārsteidz tas, ka neviens mani neizprot, cilvēki parasti lūr uz mani kā uz kādu, kas no citas planētas nokritis (un pa ceļam smagi apsities). Viņiem nav ne mazākās nojausmas, un līdz ar to es arī zinu, ka atrast kādu līdz-domātāju ir praktiski neiespējami. Tas izklausās visai skumji, — bet tā nav, gluži pretēji! Tas gluži vienkārši nozīmē, ka piedzīvoju ko vēl nebijušu! I feel special, and so BITE ME! Tā nu tas ir.
Es jau tagad pārlasot kādus sava emuāra rakstus jūtos it kā lidotu cauri notikumu jūrai, tad vēl atminos kā man tanī brīdī ir gājis, kādi uztraukumi bijuši, un kādi prieki bijuši. Un, ja tā padomāju, tad saprotu cik daudz dzīvē ir bijušas neskaidrības par notiekošo, par to, kas notiks un, to kas bijis. Tik daudz dzīvē mainās sekunžu simtdaļā un rezultātā mainās visa turpmākā dzīve. Tas var būt kādas vienkāršas idejas dzimšana, vai kāds notikums vispasaules politikā. Viss tas, ko daru, balansējas uz adatas paša gala. Dzīve ir tik koša un daudzpusīga, ka ir tik viegli iedomāties par to, kā būtu, ja būtu. Dažreiz pat ir patīkami ar laivu izpeldēt cauri ideju ielejām.
Bet visforšāk ir tad, ka es saprotu, ka dzīve ir ieslīdējusi pareizajās sliedēs. Tas, protams, nenozīmē, ka ja lietas būtu citādi, tad būti slikti, vai nepareizi; tas nozīmē, ka patreiz esmu apmierināta ar izvēlēm, ko esmu veikusi. Un, ja ir kaut kas, kas neapmierina, esmu iemācījusies ar to sadzīvot. Viss ir labi, viegli, un ir arī grūti, un kopsavilkums ir visai pozitīvs.
Un tagad, es spiedīšu publish, un varbūt kāds pat šo rakstu izlasīs, un nedod dievs, priecāsies par mani. Bet visticamāk, tas ieslīdēs nebūtībā, bet būs vismaz pierakstīts.. Kādu dienu, kad man varbūt būs skumji, es šo pārlasīšu un vismaz uz īsu brīdi būs labi. Būs prieks, un es sapratīšu, ka viss, gan labais gan sliktais, nāk un iet, dzīve konstanti mainās.
Thursday, 3 March 2011
3. marts
Šodien ir trešais marts, Martam šodien vārda diena. Vai tu pazīsti kādu zēnu vārdā Marts? Es nē. Bet būtu forši kādu zināt. "Marta satika Martu," jeb arī "Marts satika Martu." Tev taisnība es te galīgi sviestā runāju. Atceros, ka daudzkārt cilvēki domājuši, ka man martā ir vārda diena. Es pati savu vārdu nekad neesmu asociējusi ar marta mēnisi. Es jau sāku putroties pa martām un martiem. Viss.
Vakar uznāca nostaļģija par visu kas bijis. Sarakstīju veciem draugiem vēstules. Šodien ar vēl pāris uzrakstīju. Kas zin, atbildēs vai nē, bet nu uzrakstīts ir. Ir grūti izdomāt ko rakstīt, kad sen neesmu sazinājusies ar konkrētiem cilvēkiem. Tā pat gibas, lai abild, nu vismaz vienu vēstulīti. Gan saproti mani (?).
Par nostaļģiju. Domāju par vecajām skolām, gaiteņiem, skolotājiem, klases telpām, klases biedriem.. Par pārtraukumiem, par mācīšanos, un nemācīšanos... Par ballītēm, nogurumu, eksāmeniem.. Pat par krītu un flomasteriem. Par teju visu iedomājos.
Tad prātā iečāpoja atmiņas par Straupi. Biči rauda uzmetās.. Bet tad armiņu jūra. Šūpoles, Džimis, siena kaudzes, zemenes, kazees, arbūzi.. Brasla, zivis, makšķerēšana, Dzirnavnieks, grāvis, ..BLĒŅAS! . naglas, dēļi, sarūsējuši darbarīki, Pelīte, veikals, pietura, bedre uz kaimiņu pusi, slota, metāla bļoda, virpa, mušu pletne, televīzors, sērkociņi, zole, cepumi, podziņas, vasara, ogu lasīšana, ĀBOLI, gliemeži, smilšu kaste, burkāni, kalna 'nometne', tēja, piparmētras, vērmeles, pulkstens, bēniņi, Miki pele, žurkas, pagrabs, bietes un kartupeļi, saldējums, vārda diena, Jāņi, Līgo vakars, lietus, dārzs, ... atmiņas.
Atcerējos Itāliju.. Marmora grīdas, skola, uniformas, pokemoni, reksis, eglīte, Kolizejs, vasara, Vatikāns, ūdens krāni, dators, papīra lidmašīnas, blēņas, zobi, asaras, Līgo pantiņi, lazaņa, tira mi su, miegs, sarkana gulta, kaila glezna, lielais galds, biļete, jūra, viļņi, saule, metro, tramvajs, nogurums, ah-kleita, tirdziņš, persiki, arbūzi, zaļumi, zivis, somas, lakati, Trevī, SALDĒJUMS, pica, šauras ielas, grāmatas, tūristi, Jaunais gads, policisti, priesteri, māsa, šampanietis, ciemiņi, vilšanās, mašīna, ceļojums, Kapri, šokolāde, kaktuss, konfektes, gada grāmatas, angļu valoda, WWF, tirdziņi, Angelo, mīkstās futbola bumbas, čells, dejas, brilles, dzimšanas dienas, dāvanas, zinātne, uzlīmes, gotiņas, spēles, burtnīcas, zīmuļi, lidmašīnas, autobus, Varšava, miegs, zvaigznes, nakts, kalendārs, vēstules, kartiņas, ROMA, ... ...
Atcerējos arī par daudz ko citu, bet man liekas, ka nav veselīgi pārāk daudz domāt par bijušo.
Tagad jāmācas, jādomā par tusiņiem un puišiem, un jādomā par mācībām, par darbu nobeigšanu, par ēst gatavošanu, un par daudz, daudz ko citu... Es tač jau pirms mēneša atvadījos no pagātnes tomēr. ;]
Es iešu kaut ko padarīt. Paka.
Vakar uznāca nostaļģija par visu kas bijis. Sarakstīju veciem draugiem vēstules. Šodien ar vēl pāris uzrakstīju. Kas zin, atbildēs vai nē, bet nu uzrakstīts ir. Ir grūti izdomāt ko rakstīt, kad sen neesmu sazinājusies ar konkrētiem cilvēkiem. Tā pat gibas, lai abild, nu vismaz vienu vēstulīti. Gan saproti mani (?).
Par nostaļģiju. Domāju par vecajām skolām, gaiteņiem, skolotājiem, klases telpām, klases biedriem.. Par pārtraukumiem, par mācīšanos, un nemācīšanos... Par ballītēm, nogurumu, eksāmeniem.. Pat par krītu un flomasteriem. Par teju visu iedomājos.
Tad prātā iečāpoja atmiņas par Straupi. Biči rauda uzmetās.. Bet tad armiņu jūra. Šūpoles, Džimis, siena kaudzes, zemenes, kazees, arbūzi.. Brasla, zivis, makšķerēšana, Dzirnavnieks, grāvis, ..BLĒŅAS! . naglas, dēļi, sarūsējuši darbarīki, Pelīte, veikals, pietura, bedre uz kaimiņu pusi, slota, metāla bļoda, virpa, mušu pletne, televīzors, sērkociņi, zole, cepumi, podziņas, vasara, ogu lasīšana, ĀBOLI, gliemeži, smilšu kaste, burkāni, kalna 'nometne', tēja, piparmētras, vērmeles, pulkstens, bēniņi, Miki pele, žurkas, pagrabs, bietes un kartupeļi, saldējums, vārda diena, Jāņi, Līgo vakars, lietus, dārzs, ... atmiņas.
Atcerējos Itāliju.. Marmora grīdas, skola, uniformas, pokemoni, reksis, eglīte, Kolizejs, vasara, Vatikāns, ūdens krāni, dators, papīra lidmašīnas, blēņas, zobi, asaras, Līgo pantiņi, lazaņa, tira mi su, miegs, sarkana gulta, kaila glezna, lielais galds, biļete, jūra, viļņi, saule, metro, tramvajs, nogurums, ah-kleita, tirdziņš, persiki, arbūzi, zaļumi, zivis, somas, lakati, Trevī, SALDĒJUMS, pica, šauras ielas, grāmatas, tūristi, Jaunais gads, policisti, priesteri, māsa, šampanietis, ciemiņi, vilšanās, mašīna, ceļojums, Kapri, šokolāde, kaktuss, konfektes, gada grāmatas, angļu valoda, WWF, tirdziņi, Angelo, mīkstās futbola bumbas, čells, dejas, brilles, dzimšanas dienas, dāvanas, zinātne, uzlīmes, gotiņas, spēles, burtnīcas, zīmuļi, lidmašīnas, autobus, Varšava, miegs, zvaigznes, nakts, kalendārs, vēstules, kartiņas, ROMA, ... ...
Atcerējos arī par daudz ko citu, bet man liekas, ka nav veselīgi pārāk daudz domāt par bijušo.
Tagad jāmācas, jādomā par tusiņiem un puišiem, un jādomā par mācībām, par darbu nobeigšanu, par ēst gatavošanu, un par daudz, daudz ko citu... Es tač jau pirms mēneša atvadījos no pagātnes tomēr. ;]
Es iešu kaut ko padarīt. Paka.
Subscribe to:
Posts (Atom)