Rīga

Tumsa.

Tumsa ārā, tumsa prātā, tumsa draugu lokā. Viss vienā tumsā. Jāraud būtu, bet es neķēzīšu savas asaras štruntiem. Un viņam ar ne. Nav pelnījis. Protams, gribējas, lai viss beidzās, tobiš sākās, pavisam savādāk, bet vienmēr jau nevar gribēt visu. [Cik daudz maz vispār esmu girbējusi, bet nu, lai jau!]

Tagad doms par viņu jāmet pie malas. Nākamā ndeēļa būs ārkārtīgi gara, nogurdinoša, vienā skriešanā, bet beigu beigās viss būs tā vērts. Plaīdzētu, ja nebūtu slima. Atklāti - ar katru dienu paliek ar vien sliktāk un sliktāk. Šo laikam esmu no Tašpuka dabūjusi! o.O Vinš visu nedēļu mājas bija, BET es nevaru atļauties mājas sēdēt, NE nākamnedēļ. Ludziņa ko ar draudzeni režisējam nu jau vairāk kā mēnesi vēl aisgājušās nedēļas saakumā nebija laba, bet pēc piketdienas, (kas bija brīva, stundas nenotika) kad vairākas stundas pavaddijām veicot uzlabojumus šķiet, ka gala rezultāts būs tāds, ka varēs ar lepnumu norādīt un teikt: "Tas mūsu darbs!"
Nākam nedēļ līdz ar citām sešām īsām lugām mūsu ar tiks izrādīta četras (!!) reizes. Pirmizrāde būs otrdien pēc Grad Teache Dinner, un izrādes varēs redzēt līdz piektdienai!

Galva kā ar vati piebāsta saap, šķiet, ka tai vajadzētu sprāgt, bet ir biči aptrūcies šaujampulveris. Šeit tumšs paliek jau piecos! Nevaru ciest, bet es paardzīvošu!

Es visu paārdzīvošu.

ps. Pirmais ceturksnis nu ir galā!!

Dziesma: Tumsa - Lai būtu tā

teātrisks noskaņojums

Nu tad beidzot.
Biju nolēmusi, ka lielā domāšana par to, ko darīšu pēc pēdēja vidusskolas gada tiks veikta septembrī. Līdz ar to arī mācību iestādes meklētu tad.

Bet man vakar uznāca, un tad nu bija lielā sērčošana. Sākumā spriedelēju par to ko pēc 12. klases nobeigšanas gribēšu darīt. Kā jau iespējams esat manījuši man nav tāda viena sirdslieta un viss. Nē, nē, nē, tas nekad nav bijis tik vienkārši.
Man patīk teātris, vairākkārt esmu vēlējusies kļūt par režisoru vai režisora palīgu. Vakar, kad sāku meklēt, t.i. ierakstīju mīļajā googlā stage manager bachelaur un vēru vaļā rezultātus, meklēju tā un šitā.. un nezinu kāpēc es atskārtu, ka visu dzīvi es laikam negribu būt 'vienā vietā' - teātrī. (Lai gan man no tiesas teātris šausmīgi patīk.)
Tālāk. Fotogrāfēt. Māksla. Kaifs. Bauda. Fotogrāfēšana ne vien palīdz domāt, bet arī izpausties savādāk. Bez maz vai ikkatra bilde ir taču fotogrāfa spogulis. Jāatzīst, ka šis mākslas veids arī liek raudzīties uz pasauli savādāk. It kā plašāk pavērtām acīm. Un tomēr, mani attur vairākas lietas. Pirmkārt man nav nepieciešamā tehnoloģija, lai uzņemtu gana kvalitatīvas bildes un, lai izpaustos tik tāl cik gribētos. Jā, var jau krāt un pirkt, bet kas te es par naudas krājkasi?!? Otrkārt man trūks pieredzes, lai ar to nodarbotos profesionālā līmenī. Līdz šim esmu tikai fotogrāfējusi savam priekam. Treškārt, manī māc šaubas vai esmu maz mākslas cilvēks. Un es uzdodu sev jautājumu vai gribu būt mākslas 'telpā' iekšā ar visām četrām. Amatiera līmenī var tā teikt, gurķoties, varbūt pat var atļauties būt nedaudz melīgam. Būtībā atbrīvošanās no dziļākām saistībām. Varbūt esmu pārāk vieglprātīga? Nu nez. Bet fotogrāfēšanu pavisam noteikti malā nemetīšu, jo kā jau teicu - bauda!
Nu tā. Sekojošais. Kaut, kas ko pat nemeklēju. Man patīk rakstīt. Man ĻOTI patīk rakstīt. Tas jau nekas, ka viss ir tāds vājprātīgs un pa gaisu vien, pa gaisu vien. Man patīk rakstīt tā patās un dzeju ar šad tad. Un, lai gan viss tā pavisam nenopietni, man kādreiz bij ideja kļūt par žurnālistu. Bet tad sākās problēmas, vispār jau tāda tikai viena - latviešu valoda, precīzāk gramatika. Esmu zināmā mērā patriote un domāju, ka strādāšu latvijā. Bet, žurnālistam vajag labas latviešu valodas zināšanas, un, lai cik ļoti es negribētu mans valodas līmenis ir iestrēdzis starp septīto un astoto klasi. Protams, pati varēju mācīties .. bla, bla, bla. Bet kur ta nu es. Jā, iepriekš es sev meloju, ka gan jau kaut kad saņemšos. Bet nu jau esmu sapratusi, ka tā viss tas nenotiks. Nu jā, šī iemesla dēļ arī atturos no nākotnes tulkošanā vai citur, kur nepieciešamas vismaz divas svešvalodas. ..next.
Pēdējā pietura. Vismaz šobrīd. Nu jau vairāk kā gadu mani ir aizrāvusi sabiedriskā zinātne psiholoģija. Aizsākās ar to, ka 10. klasē man bija kurss ASP: introduction to anthropology, sociology and psychology (ievads antropoloģijā, socioloģija un psiholoģijā). Pasniedzējs bija ārkārtīgi labs un kursa programma ievilka mani tajā visā līdz ausīm un tālāk. Tieši psiholoģija bija pie vainas. Pirmkārt jau ir vieglāk izsprast sevi. Otrkārt var zināmā mērā izprast citus; domāt līdzi sadzīves situācijās kāpēc cilvēks dara, ko viņš dara; kas viņu pamudināja; kurš dara tā, un kurš dara šitā, kāpēc...u.t.t. Nu principā, kāpēc darām to ko darām un nevis savādāk. Un visi tie jautājumi mani zināmā mērā neliek mierā. Jā, ziņkārība, bet ne tā, precīzāk - zināt kāre. Tieksme izprast apkārt notiekošo dziļākā kontekstā. Tad nu 'mans mīļais googls' vakarnakt bija aizņemts meklējot universitātes, mācību iestādes, kur var studēt bakalaura grādu psiholoģijā. Sākumā meklēju kaut ko Latvijas robežās. Atradu LU (Latvijas Universitātē) un RPIVA (Rīgas Pedagoģijas un Izglītības Vadības Akadēmija). Nu jā. Meklēju vēl Eiropas augstskolās psiholoģijas progrmamas angļu valodā. Vairākās universitātēs atradu, kas bija Anglijā. Viena bij arī Holandē, un tur vēl kaut kur. Pētot šā un tā sapratu, ka principā ir izvēlē studēt BA (Bachalaur in Arts) vai BSc (Bachalaur in Science) .. Kārtējā izvēle. Šobrīd tā kā sliecos uz psiholoģijas zinātni, bet cik noprotu Latvijā tā nemaz neiedala. (..es gan nezinu)
Nu jā. Tas tā pagaidām, tad jau redzēs. Tālāk, ja studēšu Latvijā vajadzēs kārtot latviešu valodas eksāmenu, bet, ja vēlēšos studēt kādā no anļu valodas programām, tad man būs jānokārto zināmā līmenī starptautiski atzīts angļu valodas eksāmens. Un es jau tā veikli iečekoju googlā, ka Otavā tās pieejams ir, protams, par zināmu samaksu.
Visas programmas, kuras meklēju pa universitātēm apkopoju un nosūtīju pati sev vēstulē..

Atkarība.
Vakar satiku. ... darbinieku (tā es viņu tagad saukšu). Neteikšu kur iepazināmies, jo negribu, lai kāds zin kas un kā. Sēdējām līvu laukumā un dzērām alu. Dažbrīd labi nebija. Mož bija par daudz alus, vai kaut kā tā. Ko gan es zinu? Bet bija forši, i think.
Jau trešo dienu uz galda stāv šokolāde, vēl neesmu paņēmusi ne drupačiņas. Es nezinu, kas notiek. Man bail? NEvar būt. Es mīlu šokolādi vairāk kā jebkuru citu našķi.
Vispār es sāku mācēt spekulēt ar savu kāri pēc ..nu teiksim papildus porcijas vai kāda našķa. SestDienā izlasīju par to, ka ir it kā izpētīts, ka cilvēki nemāk pretoties kārdinājumam. Ir morāles principi un tas arī viss. Un tad, kad es tiecos pēc, teiksim, kāda našķa, es sev saku: "nē, marta. TU negribi. Tās ir tavas smadzenes, kas to saka, nevis TU!" Un jāteic, ka lielākajā daļā gadījumu tas nostrādā, protams, spriest gan vēl nevar, jo šo taktiku izdomāju tik pirms pāris dienām.

Nu tad ar to arī beigšu. Vakarā satikšu foršo Radaru, tad vēl vienu cilvēku. Un rīt ar jauko Lāci braukču uz danču nometni. Būs forši. Nu, es ceru, ka būs. Nē, es zinu, ka būs.

Sirsīgas bučas un sveicieni tiem, kam bija pacietība lasīt "Nu tad beidzot."
slinkākajiem bučas nedošu, bet pasveicināt gan neatturēšos! ;)

Paka, pagaidām.

Aerosmith - I Don't Wanna Miss a Thing
Hoobstank - The Reason

.

yell

šodien izlasīju eclips. Ja tā godīgi, uz baigām jau uznāca slinkums lasīt. Epilogs gan laikam ir labs ievads ceturtajai grāmatai.

Bet šodienas tēma:
NErunā!
Ideja tāda, ka šķiet, ka tagad, kad esmu Latvijā, es mazāk domāju par to ko saku.
Tas ir labi, jo jūtos brīvāka.
Nav labi, jo es nezinu, vai esmu pasacījusi kaut ko, ko nevajadzēja.

domāt ir labi, bet kā jau esmu minējusi iepriekš - es dažkārt domāju par daudz. Un tas ir pavisam nevajadzīgi. ...

viss, pietiek.

citādi mani sāk mosties domas, idejas un vājprāti!

paka

Zombie

Esmu ievērojusi, ka pēdējā laikā diezgan bieži atceros savus sapņus. Tas varbūt tāpēc, ka ikdienā saskaros ar krietni mazāk uztraukumu, raizēm un stresu. Skola nav. Lai gan, protams, ir lietas, kas liek pulsam sākt skriet straujāk un lietas, kas nodarbina galvu vairāk kā citas un arī konstanti.
Šorīt pamodos ar savādu jušķu pakrūtē. Sapnī bija zombiji. Un nejau kaut kādi, bet gan cilvēki, kas man pazīstami ir dažnedažādākos veidos miruši, bet nu mostās, lai ar mani aprunātos. Un vēl, vairums no viņiem mira tāpēc, ka bija darījuši kādu sliktu lietu, precīzāk - noziegumu. Šeit jau viss plūda tik tālu cik mana fantāzija. grrr

Šodien brauksim atpakaļ uz Rīgu.
Viss, man pārgāja rakstāmais..

Atā, pagaidām.

dziesma: The Cranberries - Zombie
(kad pamodos noklausījos dziesmu trīs reizes pēc kārtas; spilvens bija virs galvas)

.

Spirāle

Šodien oficiāli nosaucu savu blociņu par spirāli! :)
[Just for information, iepriekšējais bija Lapsa.]

te arī šodienas veikums:


VecRīga

Klaigā izpūrušie baloži.
Pamestas sirdis mēģina atkopties
kanāla malā.
Un aiz paviljona smakām
slēpjās iemigusī Rīga.

It kā dzīva;
cilvēku kņadas origo.
Sarunu uzklausītāja;
bez ausīm un vēlmes dzirdēt-
zin visus Tavus noslēpumus.

Peļķē izmērcēti meli
karājās laternu stabos-
spīd un apgaismo,
skrienošos un bruģi,
kas nenogurst.

Nesteidzīgie dažkārt ievēro
zaļo, nedrošo ainavu
nemainīgā vēja mainīgos mākoņus,
un neīsto mūri, kas tur no tiesas ir,
neredzams, - tur, kur vecā pilsēta beidzas.

Galvaspilsēta, noslēpumu vieta;
klusē sirds draugs
un mānās pārdevējs.
Lai gan nedaudz melos tīta,
tā ir mūsu vecā Rīga.

āā', nomainīju arī laiku savā pulkstenī,
tagad rāda Rīgas laiku! :)
(skatīt pa labi, tas, kur pasaule redzama)

don't care! but why?

Plāns.

Vakarnakt ilgi nevarēju iemigt. Kāpēc? Laika zona. Jā, tieši tā, esmu vēl nedaudz sviestā. Nu labi, daudz. Es domāju! (ATKAL! Kādam vajadzētu man sadot pa mici ikreiz kad kaut kas līdzīgs domāšanai pienāk pārāk tuvu manām šūniņām!!) Bet tas bija neizbēgami. Ārā diezgan steidzīgi ausas saule un mans prāts nelika mieru. Izdomāju plānu, to, ko darīšu septembrī, kad skola atsāksies! Man ir liels plāns, bet jums sacīt, nesacīšu. Tad jau redzēs, kas un kā man izdosies.

Vakar satiku Radaru! Hi hi. Viss aizritēja tā, kā likās, ka būs. Donalds + kārtis + fun! Šodien gulēju un ar puikām spēlēju pokeri. Visu dienu. Grrr... es varētu sūdzēties, bet es jau tā nedaru. Un leilīties, ar nelielos! un varbūt tomēr... ha ha .. es vinnēju! :DD

Rīt sestdiena. Hmmm.. Tad jau redzēs kā ies. Varbūt ka pasacīšu kā gāja.

Nu jau ilgāku laiku neesmu saņēmusi nekādas ziņas no Plakņa. Arī skaipā nav onlainā brīžos, kad iepriekš vienmēr bijis. Kad pēdējo reizi runājām viņš nesacīja, ka kur dosies. Bet droši vein, ka kautkur ar ģimeni. t.i. es tā ceru!!
Dažbrīd es pati sev vaicāju vai tā tam vajadzētu būt, ka es par vi;nu domāju. Vai viņš par mani ar vismaz šad tad iedomājās??
Bāc, es atkal domāju!!!

Viss, eju ēst zupu! :))

pavisam nedaudz.

cik var??
es jau jūtu, ka bija par daudz.

piektdien - foršs nometnes pēdējais vakars + dancošana un tusēšana
Sestdien - TUSS.
Svētdiena - grrrr
Pirmdien - kolosāla diena pirms braukšanas ar Tašpuku + shopping + vārda diena.
Otrdien - ceļā uz Rīgu!...

uhhh...
nedaudz vajag piemest kaut ko neforšu???
nē.
es vienkārši neesmu pieradusi, ka labas lietas notiek tik lielos daudzumos, bez stājas.
bet man patīk.

bāc.
nevajag pierast..
citādi nāksies vilties.
es jau jūtu!


***
paldies visiem, kas novēlēja labu vārda dienu
un, protams, paldies Tašpukam un nedaudz arī mammai par foršo dienu! :))

***

un buča lācim,
piedo, ka neko neuzrakstīju! :(
bet tu zini, ka esi man ļoti, ļoti mīļa lāča ķepa!! ;)
apsolu, tev būs pirmais šī gada e-pasts no RĪGAS!!

***
eju krāmēties!! :D


***

Nasta par smagu.
Nevar panest vairs patiesos vārdus.
Jāsasmeļ izlietās dienas,
bet ir jau par vēlu.

Paredzami nākotnes vārdi
un lietas, kas jānožēlo būs.
Noslēptas likstas
un īpaši izcelti māni.

Nav nekur rakstīts,
ka akli esam,
nav spalvas un tintes.
Nav papīra lapas.

Nozagtas pienes.
Nav ne vasara
ne pavasaris.
Bet pienes ir.

Pūkā tītas,
izsmērētas gar palātas
stikla logu.
Vai redzi?

Man jāizspļauj atvadu vārdi.
Cik, pēc skaita,
vai kādās krāsās,
kurš zin kā pareizi būtu?

Plaksti par smagu,
mute neveras ciet.
Aust nākamā rīta saule.
Bez vārdiem atvadamies mēs.

Izrautas papīra lapas.
Nenobeigta vēstule man.
Mēs zinām, ka tikai zābaks
spēj runāt, kad jārunā nav.

Paklusē.
Paklusē šodien mans draugs,
Jo tā pat neviens
neredz to, kas ir ļauts.


***

Bez stājas.

Agresīvi dauzās mana sirds.
Bez stājas, bet cītīgi.
Sirds sit pulsu,
bez stājas.

Grieķu pasaku tēli
kāpj pār glāzes malu.
Ir par daudz,
bet turpinās bez stājas.

Mirst drauga drauga
iedomu draugs.
Mēs esam mānīgā aplī,
kas rit bez stājas.

Ar gaisa vadiem
pūsta strāva.
Mūk domas par Tevi,
Bez stājas.

Un turpina pukstēt sirds,
nemierīgi sit pulsu.
Domās slīgstu. Par Tevi.
Bez stājas.

Zvans zvanīja dziesmu.

Un es jūtos it kā būtu kur citur,
lai gan nomierinošā dvaša liek justies kā mājās,
es spēju sev melot, kad meli ir lieki.

Sasmelti laimes spaiņi karājās atkarības galā.
Paglābt nevar neviens
un arī pa rokai nav glābšanas riņķa.

Piepūsti domu maisi salikti plauktos,
aizvilkti aizkari un izšautas spuldzes,
ausīm pazūd bērnu klaigas.

Izdzēsts un labots, un pārrakstīts.
Mēs visi esam melnrakstā ar melnas tintes pleķiem
uz skrandām triepti.

Cits ar kļūdām, nelabojamām, neciešamām,
bet cits spēj paslēpt visu smacējošo
zem vārdu krītošajām ēnām.

Piepcelts nepareizi izgrieztais karogs,
paslēpti patiesības dzinumi,
es esmu tur, kur tu mani ved.

***
čau, esmu atpakaļ no Tērvetes. Un man vēl pirms nepilna brīža bija TIK daudz ko stāstīt, bet es pārdomāju. Gandrīz. Bet tādos īsos, aklos vilcienos jau var..

Sākumā likās, ka aiz garlaicības nosprāgšu un divas nedēļas mana sabiedrības kārā dzīvība neizturēs. Lasīju. Lasīju daudz. Pabeidzu grāmatu, kuru iesāku pirms mēnešiem dieviem un vēlāk arī grāmatu, kuru biju iesākusi lasīt pirms kādiem diviem gadiem. Sāku lasīt trešo grāmatu. Vienīga sakarīgā grāmata, kas tur uz vietas bija atrodama: "Eņģeļi un dēmoni." Īsi pirms došanās uz nometni redzēju grāmatas ekranizāciju. Filma bija .. hmm... nu jā. Rasmai taisnība viss tas sižets, kā grāmatā tā filmā ir dikti pārspīlēts. Bet nu ne par to šoreiz runa. Pirmā nedēļa aizritēja pārlieku mokošā domāšanā un lasīšanā, un nedaudz zīmēšanā, un un... nu jā, ar dažiem aprunājos un tml, bet (āā, starpcitu, mans darbs nometnē - mazgāt trukus, saklāt galdu pirms ēdienreizēm un tml. sīki uzdevumi, un palīdzēt, un nu jā...)...Vispār jautri nebija.. Otrajā nedēļā no nenokā kļuvu 'populāra', gandrīz vai vārdu tiešajā nozīmē. Viss sākās ar to, ka Mācītājs un Smalkais (vārdi, protams, mainīti) sāka mani sveicināt joka pēcs. "Čau Marta!" To es dzirdēju vismaz piecpadsmit reizes dienā, no katra un tas tikai sākumā. (āā, un viņi mani mēģināja iemest upē, bet es tā saķu spārdīties, ka viņiem nācās mani laist vaļā :D) Nākamajā dienā arī citi audzinātāji mani sāka sveicināt. Un sekojošajās dienās arī vairums nometņotāji bija iekrituši 'Martas sveicināšanas' azartā. Sāku mazāk pievērs uzmanību neizgulētajam meigam, bet gan vairāk skatīt ko dara bērni un šur tur kaut ko padarīt. Apmēram otrās nedēļas vidū dažiem no audzinātājeim ļāvu uzzināt par to, ka zīmēju. Cik noprotu, viņiem bija (un ir vēljoprojām) vienalga. Vispār, kā izrādās, diezgan daudzi no vieņiem zīmē. Gandrīz puse. Anyways. Tajā vakarā arī piedalījos tusiņā un viss bija ok!. Lai gan nākamajā rītā pamodos pusbeigta, es pamanījos dienai izsprukt cauri dzīva. (Mana recepte: Pamodos sešos, gāju skriet, lai gan lija lietus (man tač patīk, kad līst), ielīdu upē, iegāju dušā un biju darbspējīga.) Tajā dienā gan pēc brokastīm, gan pēc pusdienām devos gulēt. Vajadzēja. Vienkārši vajadzēja. Nu jā, pēdējās dienas bija foršas. Nedaudz palīdzēju dekorēt ēdamzāli priekš Sirsniņballes un nu jau man bija cilvēki ar ko parunāt nedaudz sakarīgākas sarunas par, teiksim: "Ko tu gribi? Pa purnu dabūsi?" (Tas man un Mācītājām, un Smalkajam bij tāds prikols...) Nu jā.. Nometne beidzās sestdien. Vakrā tusējām kā nelabi. Dzērām, maisījām dzēroienus = preparējām burku, dejojām (daudz dejojām), dziedājām līdzi dziesmām, zīmējām, ēdām saldējumu, vēlāk dalījām burku. (es gan dalīšanā nepiedalījos zināmu iemeslu dēļ). Mēs staigājām apkārt pa nometnes teritoriju ar savām glāzēm/pudelēm/burkām un... pļāpājām gan savā starpā, gan ar citiem (aāā, mēs Valdi ar uzmodinājām (vārds nav mainīts)) :D tas bija jautri. Galvenais, ka mums bij vienalga. Viņš uz Latviju došoties kaut kad novembrī. Bet nu jā, nav būtiski. Nu jā, mēs šur tur arī padziedājām. Tad Garais (vārds mainīts) dabūja par mani pasmieties. Strādniece (mainīts vārds) pazaudēja savus zīmuļus un savu victorinox nazi.. Un es pamanījos novelties veinā no pasatigām, bij slidena zāle, slīpums, kāja neveiksmīgi paslīdēja un skaidrais dzēriens manā glāzē nonāca uz manām biksēm. Kad mana pudele tika brālīgi iztukšota un burka tika vairākkārt nogaršota, un kāda aliņš tika nelāgā kārtā izdzerts, es sapratu, ka vajadzētu dzert ūdeni, ja vien pasākumu nevēlējos nobeigt nepatīkamā veidā. ...
Bija apmēram piecu un galva jau šķita, ka ir skaidra, vismaz gana, jo es sapratu, ka jāsakarto ēdamzāle un virtuve. Strādiene un pārējie aizgāja gulēt. Es savācu, izslaucīju, satīrīju abas telpas un nomazgāju traukus Prāta Vētras mūzikas pavadībā! [ :) ] Tad devos gulēt un plkst. radīja īsi pirms sešiem, kad beidzot iemigu pidžammā, savā guļammaisā vietā, kur orģināli bija paredzēts čučēt. Nākamajā rītā (tobiš pēc dažām stundām) man bija jābūt virtuvē gatavai palīdzēt visu savākt, samazgāt pēdējos traukus, sakārtot, lai virtuve ir gatava nākamā gada nometnei, bet lai pirms tam visus traukus neapķēza kādas žurkas vai vēl nezkādi bezkaunīgi zvēri. Pēdējos pārtikas krājumus pārdeva tiem, kas vēlējās tos iegādāties. Man bija jāpalīdz satīt traukus un, protams, nomazgāt tis, kas ir netīri. Bija plkst. viens. Mamma bij ienājusi sacīja, ka divos nobrauks gar leilo māju, lai var savākt manas mantas, lai varam doties mājās. MāJāS??? Savācu savas mantas un nonesu lejā. lasīju, aizmigu. Biju pāgurusi. Mani uzmodināja mamma un tad Tašpuks man palīdzēja aiznest mantas uz auto. Vistuvē bija Valdis. He he he. Sarunu nesāku. Pateicu vien diezgan neizteiksmīgu 'čau'. Bet vēlāk, kad ienācu atpakaļ lielajā māja viņš apvaicājās kā mums vakar gājis. teicu, ka bija labi un, ka atvainojos par negaidīto uzmodināšanu.. Tas esot bijis ap pisdieviem un mēs esot sacījušas, ka nāksim ciemos vēl trijos. Bet neviena no mums to neatcerējās, un labi vien bija. :DD Novēlēju viņam patīkamu palikšanu un devos uz mašīnu. Ceļā nedaudz sanāca pagulēt, lai gan Tašpuks nedaudz iedeva paklausīties dažas dziesmas, (kas, starpcitu, atgādināja vakardienu).. Bet es domāju par otrdienu. Par kārtējo lidojumu pāri lielajām dīķim un Rīgas gaisa baudīšanu, un draugu satikšanu. .. Un Un Un.. galvenais, ka prom no MaJāM. Tagad tik vēl jāsakārto drēbas un mantas, kas vajadzīgas būs un un un ... man nāk miegs. Ir gandrīz viens. Vispār bija laba sajūta tikt pie neta! Divas nedēļas tomēr ir diezgan daudz. It sevišķi vasarā. Un, protams, Liels padlies visiem, kas padarīja šīs divas nedēļas tik foršas (es vārdus nemainīšu, lai pati atcerētos): Dāvids, Dāgs, Inga, Aija, Lāsma, Andra, Jānis, Ingrīda, Lauma, Inta, Daina, Edis, Pēteris, Ināra, Aldis, Ēriks, Dārija, Edijs, Valdis, Ernijs, Viktors, Ilze, Tomas, Selga, daži nometņotāji: Laura, Dārija, Aleks B, Dainis, Zintis, Daila, Emīls, Aleks, Matīs, Marta, Līva, Ariana, Aldis, Paulis, Andris, un pusītis, kura vārdu neatminos, un, un, un,... tā es varētu turpināt un turpināt, bet es tomēr apstāšos ...

Tātad, tagad mans vārds ir mans vārds, tiem, kas nezin, tas ir marta. un man ir vārda diena tagad, tā kā sveicat mani, dodat daudz bučas un "kontrobandu". ;)


***
Sestdienas dziesmu tops:
1. Black Eyed Peas - I Gotta a Feeling
2. Flo Rida -Right Round
3. R.E.M. - Nightswimming

***

Tiekamies Rīgā!..

līdz šim

sakod zobus un lasi!..
Jāsak ar to, ka visu labo mūsu dzīvēs mēs pamanām, jo ir ar ko salīdzināt. Tātad, lai ievērotu labo IR nepieciešams, kaut kas, kas ir mazāk labs, vai pat slikts (maigi izsakoties). Nezinu, vai tas ir svarīgi, bet nu esmu dzimusi rīdzieniece. Un lai cik tālu es ceļotu, lai cik bieži es būtu prom, lai cik ilgi esmu ārpus savas mīļās pilsētas es vienmēr palieku uzticīga savai pilsētai. Negribu izklausīties jēli, bet es mīlu Rīgu. Tev tas var patikt, nepatikt, neko daudz tas nemaina. Tas ir kur mans šo Ziemassvētku piedzīvojums sākas, ja tā atklāti. Rīgā būt ir labi. Tas ir nudien milzīgs atvieglojums. Un varbūt tāpēc ir vērts doties kaut kur tālāk, lai ikreiz, kad atgriešos pamanu burvīgo noskaņu, kas valda šjā pilsētā. Es ārā varētu pavadīt dienas, tikai šādā laikā draud nosalšana, tāpēc no šāda piedzīvojuma atsakos, pagaidām. Pēc pāris dienām šis savādais siltums, kas ir apskavis manu sirdi pazudīs, bet es būšu gatava grābt pozitīvās emocijas atkal nākamā gada vasaras beigu pusē. Gaidi mani, Rīga ..... Daļa Rīgas (astro'n'out)

Tas tā..
Tagad, lai saproti par ko runāju:





Vai arī es vienkārši nemāku izteikt vārdos, ne šoreiz!..?

....Nu lūk, pat Ziemassvētki jau klāt! Prieku Tev!