Haven't we all wanted to become dancers?

Long weekends are devastating. I am tired and I shouldn't be. It is Sunday. NO! Long past that; five and a half hours past that. I need to sleep. I hate that I am such a terrible procrastinator. I really do. I ate too much during the last two days and I decided to punish myself for that. I was cleaning the house for about six hours straight. I figured, OK, I need some exercise and I know that cleaning is a very good type of exercise since it allows to move different types of muscles. Aside from making myself my own slave (now I realize how dumb it sounds) I also drunk about six liters of tea. Sri Lanka tea. I love it and that really helped to me drink that much of it. It is Victoria day in Canada (hmmm, I don't think Quebec cares much about Victoria, will have to check that). So it is a national holiday, meaning all (fine, fine, almost all) the stores are closed and school is off, therefore we had a three day long weekend. Any other time I would be overwhelmed with joy, but for an unknown reason, this time I wish it was the regular two-days-off weekend.

I am a loser in every one of my worlds. Just had to say it, so it is said.

We teased a friend the other day, he mentioned that most male dancers are homosexuals, to which we had a sweet laugh at referring to the fact that a week earlier he told us that when he was a kid he wanted to be a dancer. I know You don't care. At all. But HEY, I DO! :P

Just to not get You confused, I am not suggesting that we all are homosexuals. The title of the post was for a totally different reason. I just put the anecdote in because it was a thing to laugh at, and I like laughter, since I don't have enough of it lately ever. The same dude told us that he gave up on his dream to become a dancer because his mom had told him that he would not be successful, (I don't remember, but something along those lines). This idea made and eruption in my mind. How many of us have given up on a dream because we were discouraged by someone whose opinion we valued? For some reason I feel like calling this kind of act as illegal and punishable by law. People need each other to survive through the rough days (that are ironically caused by other people), we need each other when everything seems lost and when we need a small push so we can keep on going.

How many people have the access to this kind of support?

How many of You know that YOU need to support someone as well?



P.S. I have to tell You that MuffinGoddess found the song of the day for the 19th of May. (It was You by Breaking Benjamin)

how racist r u(?)

jeb - (bug) :DDD
karoč vnk sviestojos!
fcbkā tests: How racist r u?
ha ha
BAIGAIS PRIKOLS
esmu rasiste
(neesmu, bet nu. lai jau)

teātrisks noskaņojums

Nu tad beidzot.
Biju nolēmusi, ka lielā domāšana par to, ko darīšu pēc pēdēja vidusskolas gada tiks veikta septembrī. Līdz ar to arī mācību iestādes meklētu tad.

Bet man vakar uznāca, un tad nu bija lielā sērčošana. Sākumā spriedelēju par to ko pēc 12. klases nobeigšanas gribēšu darīt. Kā jau iespējams esat manījuši man nav tāda viena sirdslieta un viss. Nē, nē, nē, tas nekad nav bijis tik vienkārši.
Man patīk teātris, vairākkārt esmu vēlējusies kļūt par režisoru vai režisora palīgu. Vakar, kad sāku meklēt, t.i. ierakstīju mīļajā googlā stage manager bachelaur un vēru vaļā rezultātus, meklēju tā un šitā.. un nezinu kāpēc es atskārtu, ka visu dzīvi es laikam negribu būt 'vienā vietā' - teātrī. (Lai gan man no tiesas teātris šausmīgi patīk.)
Tālāk. Fotogrāfēt. Māksla. Kaifs. Bauda. Fotogrāfēšana ne vien palīdz domāt, bet arī izpausties savādāk. Bez maz vai ikkatra bilde ir taču fotogrāfa spogulis. Jāatzīst, ka šis mākslas veids arī liek raudzīties uz pasauli savādāk. It kā plašāk pavērtām acīm. Un tomēr, mani attur vairākas lietas. Pirmkārt man nav nepieciešamā tehnoloģija, lai uzņemtu gana kvalitatīvas bildes un, lai izpaustos tik tāl cik gribētos. Jā, var jau krāt un pirkt, bet kas te es par naudas krājkasi?!? Otrkārt man trūks pieredzes, lai ar to nodarbotos profesionālā līmenī. Līdz šim esmu tikai fotogrāfējusi savam priekam. Treškārt, manī māc šaubas vai esmu maz mākslas cilvēks. Un es uzdodu sev jautājumu vai gribu būt mākslas 'telpā' iekšā ar visām četrām. Amatiera līmenī var tā teikt, gurķoties, varbūt pat var atļauties būt nedaudz melīgam. Būtībā atbrīvošanās no dziļākām saistībām. Varbūt esmu pārāk vieglprātīga? Nu nez. Bet fotogrāfēšanu pavisam noteikti malā nemetīšu, jo kā jau teicu - bauda!
Nu tā. Sekojošais. Kaut, kas ko pat nemeklēju. Man patīk rakstīt. Man ĻOTI patīk rakstīt. Tas jau nekas, ka viss ir tāds vājprātīgs un pa gaisu vien, pa gaisu vien. Man patīk rakstīt tā patās un dzeju ar šad tad. Un, lai gan viss tā pavisam nenopietni, man kādreiz bij ideja kļūt par žurnālistu. Bet tad sākās problēmas, vispār jau tāda tikai viena - latviešu valoda, precīzāk gramatika. Esmu zināmā mērā patriote un domāju, ka strādāšu latvijā. Bet, žurnālistam vajag labas latviešu valodas zināšanas, un, lai cik ļoti es negribētu mans valodas līmenis ir iestrēdzis starp septīto un astoto klasi. Protams, pati varēju mācīties .. bla, bla, bla. Bet kur ta nu es. Jā, iepriekš es sev meloju, ka gan jau kaut kad saņemšos. Bet nu jau esmu sapratusi, ka tā viss tas nenotiks. Nu jā, šī iemesla dēļ arī atturos no nākotnes tulkošanā vai citur, kur nepieciešamas vismaz divas svešvalodas. ..next.
Pēdējā pietura. Vismaz šobrīd. Nu jau vairāk kā gadu mani ir aizrāvusi sabiedriskā zinātne psiholoģija. Aizsākās ar to, ka 10. klasē man bija kurss ASP: introduction to anthropology, sociology and psychology (ievads antropoloģijā, socioloģija un psiholoģijā). Pasniedzējs bija ārkārtīgi labs un kursa programma ievilka mani tajā visā līdz ausīm un tālāk. Tieši psiholoģija bija pie vainas. Pirmkārt jau ir vieglāk izsprast sevi. Otrkārt var zināmā mērā izprast citus; domāt līdzi sadzīves situācijās kāpēc cilvēks dara, ko viņš dara; kas viņu pamudināja; kurš dara tā, un kurš dara šitā, kāpēc...u.t.t. Nu principā, kāpēc darām to ko darām un nevis savādāk. Un visi tie jautājumi mani zināmā mērā neliek mierā. Jā, ziņkārība, bet ne tā, precīzāk - zināt kāre. Tieksme izprast apkārt notiekošo dziļākā kontekstā. Tad nu 'mans mīļais googls' vakarnakt bija aizņemts meklējot universitātes, mācību iestādes, kur var studēt bakalaura grādu psiholoģijā. Sākumā meklēju kaut ko Latvijas robežās. Atradu LU (Latvijas Universitātē) un RPIVA (Rīgas Pedagoģijas un Izglītības Vadības Akadēmija). Nu jā. Meklēju vēl Eiropas augstskolās psiholoģijas progrmamas angļu valodā. Vairākās universitātēs atradu, kas bija Anglijā. Viena bij arī Holandē, un tur vēl kaut kur. Pētot šā un tā sapratu, ka principā ir izvēlē studēt BA (Bachalaur in Arts) vai BSc (Bachalaur in Science) .. Kārtējā izvēle. Šobrīd tā kā sliecos uz psiholoģijas zinātni, bet cik noprotu Latvijā tā nemaz neiedala. (..es gan nezinu)
Nu jā. Tas tā pagaidām, tad jau redzēs. Tālāk, ja studēšu Latvijā vajadzēs kārtot latviešu valodas eksāmenu, bet, ja vēlēšos studēt kādā no anļu valodas programām, tad man būs jānokārto zināmā līmenī starptautiski atzīts angļu valodas eksāmens. Un es jau tā veikli iečekoju googlā, ka Otavā tās pieejams ir, protams, par zināmu samaksu.
Visas programmas, kuras meklēju pa universitātēm apkopoju un nosūtīju pati sev vēstulē..

Atkarība.
Vakar satiku. ... darbinieku (tā es viņu tagad saukšu). Neteikšu kur iepazināmies, jo negribu, lai kāds zin kas un kā. Sēdējām līvu laukumā un dzērām alu. Dažbrīd labi nebija. Mož bija par daudz alus, vai kaut kā tā. Ko gan es zinu? Bet bija forši, i think.
Jau trešo dienu uz galda stāv šokolāde, vēl neesmu paņēmusi ne drupačiņas. Es nezinu, kas notiek. Man bail? NEvar būt. Es mīlu šokolādi vairāk kā jebkuru citu našķi.
Vispār es sāku mācēt spekulēt ar savu kāri pēc ..nu teiksim papildus porcijas vai kāda našķa. SestDienā izlasīju par to, ka ir it kā izpētīts, ka cilvēki nemāk pretoties kārdinājumam. Ir morāles principi un tas arī viss. Un tad, kad es tiecos pēc, teiksim, kāda našķa, es sev saku: "nē, marta. TU negribi. Tās ir tavas smadzenes, kas to saka, nevis TU!" Un jāteic, ka lielākajā daļā gadījumu tas nostrādā, protams, spriest gan vēl nevar, jo šo taktiku izdomāju tik pirms pāris dienām.

Nu tad ar to arī beigšu. Vakarā satikšu foršo Radaru, tad vēl vienu cilvēku. Un rīt ar jauko Lāci braukču uz danču nometni. Būs forši. Nu, es ceru, ka būs. Nē, es zinu, ka būs.

Sirsīgas bučas un sveicieni tiem, kam bija pacietība lasīt "Nu tad beidzot."
slinkākajiem bučas nedošu, bet pasveicināt gan neatturēšos! ;)

Paka, pagaidām.

Aerosmith - I Don't Wanna Miss a Thing
Hoobstank - The Reason

.

pirmais augusts

laba diena.
forša diena.
tumšas ielas, bet es izdzīvoju.
labas sarunas.
ar radaru.
un ar plakni.
viņš ir atpakaļ.
tas labi.
aprunājāmies sakarīgi, līdz viņš pēkšņi pazuda,
bet tas tā bieži notiek.. un es zinu, ka tas nav tāpēc,
ka viņš negrib ar mani runāt. :)

rīt uz alfu.
ceru, ka būs tik pat forši kā cīlī picā! ;)

bučas pinkainajam.
gaidu tevi! ;*


***

nav lemts.

mēs nesatiksimies rīt.
lai gan sarunāta vieta un laiks.
es parūpēšos par plānu maiņu.

manā pusē uzlīs lietus lāses,
bet blakus tavam acu manām
nories glauns pērkons.

aklie ieraudzīs dienas,
kas ritējušas vēl nav.
un notiesās uz nāvi vainīgo.

un mēs nesatiksimies,
jo nav atrasts vainīgais.
un aklo ar vairāk nav.

novērsti draudi
uz lieveņa bijām,
baudījām tos brīžus.

mēs sajauksim vietu,
apstāsies laiks,
mēs negribēsim kā iepriekš

un man skaudīs,
jo tu būsi pērkonam,
ne man.

balādes nodzisīs.
viss, kā iepriekš,
tikai bez skaņas.

aklajiem nebūs lemts
atrast vietas,
kur reiz tikāmies mēs.

man tevis pietrūkst.
tavi pieskārieni,-
nav degvielas vairs.

sapnis pēc sapņa
izgaist aiz klāja,
izsalcis pērkons, tas viss.

don't care! but why?

Plāns.

Vakarnakt ilgi nevarēju iemigt. Kāpēc? Laika zona. Jā, tieši tā, esmu vēl nedaudz sviestā. Nu labi, daudz. Es domāju! (ATKAL! Kādam vajadzētu man sadot pa mici ikreiz kad kaut kas līdzīgs domāšanai pienāk pārāk tuvu manām šūniņām!!) Bet tas bija neizbēgami. Ārā diezgan steidzīgi ausas saule un mans prāts nelika mieru. Izdomāju plānu, to, ko darīšu septembrī, kad skola atsāksies! Man ir liels plāns, bet jums sacīt, nesacīšu. Tad jau redzēs, kas un kā man izdosies.

Vakar satiku Radaru! Hi hi. Viss aizritēja tā, kā likās, ka būs. Donalds + kārtis + fun! Šodien gulēju un ar puikām spēlēju pokeri. Visu dienu. Grrr... es varētu sūdzēties, bet es jau tā nedaru. Un leilīties, ar nelielos! un varbūt tomēr... ha ha .. es vinnēju! :DD

Rīt sestdiena. Hmmm.. Tad jau redzēs kā ies. Varbūt ka pasacīšu kā gāja.

Nu jau ilgāku laiku neesmu saņēmusi nekādas ziņas no Plakņa. Arī skaipā nav onlainā brīžos, kad iepriekš vienmēr bijis. Kad pēdējo reizi runājām viņš nesacīja, ka kur dosies. Bet droši vein, ka kautkur ar ģimeni. t.i. es tā ceru!!
Dažbrīd es pati sev vaicāju vai tā tam vajadzētu būt, ka es par vi;nu domāju. Vai viņš par mani ar vismaz šad tad iedomājās??
Bāc, es atkal domāju!!!

Viss, eju ēst zupu! :))