Showing posts with label drūmi. Show all posts
Showing posts with label drūmi. Show all posts

Wednesday, 30 October 2019

Man sāp tava galva.

I was going to write in English today, but this title "Man sāp tava galva" doesn't really translate into English well. Best I could think of is "Your head hurts mine," maybe you have a better suggestion?

I'm going to try and be as honest as my fingers and mind will let me. 

I just realised that I haven't changed my facebook profile picture since January of this year. It lead me to thinking why so? and the immediate answer is that I like to change it after I've travelled somewhere new. But the truth is travel hasn't really been feasible this year. 2019 has had immense ups and downs.. Where to begin?

A couple of good friends left work earlier this year, and I got to step into one of their shoes - I got promoted. I had been looking for such change for a while now as I had hit a wall in a sense that responsibilities had become dull.

I signed up to continue studies at OU.

My amazing boyfriend popped the question, and we're getting married next year.


I went to see ENT doctor as my referral from mouth doctor finally came through. Many tests and scans later ....
Tuned out that the lump that had been growing in my neck for years was cancer, or as doctors like to call it carcinoma. Whatever, I call it The C word as the other two arise awkwardness in people. But that's just the beginning! Thyroid cancer is fairly rare. There are four main types, papillary (8 out of 10 cases), follicular (1 out of 10 cases), medullary (1 out of 10 cases) and anaplastic (very rare, more aggressive 1 in 50 cases). While thyroid cancer is more common in women, that is the case only for the first two types. The other two affect men and women equally. The one I had/have is medullary. As the cause and location of the four is different, so is the treatment. However, the primary treatment is surgical removal of the carcinoma. So I was scheduled for that and it was done in May. Medullary thyroid cancer doesn't have specific treatment afterwards as it will differ from case to case. For me, they will monitor calcitonin and CEA levels in my blood forever and if/when they go too high they do something about it. According to the doctor this will happen relatively soon, but they can't know when or where. Then it's either further surgery and/or trial drugs that seem to be doing wonders, but then again, who knows? As the reason for my C is a genetic condition these new drugs should work as they target the RET gene.

So, yes, as it turns out I have an extremely rare genetic mutation (it is hereditary, however I am a de novo case as neither of my parents have it). It is called MEN2B (or MEN3) - Multiple endocrine neoplasia tybe 2b. MEN has different types, and, of course, I have one of the rare ones, because if I have a very rare genetic mutation, why not make it the super rare one? Well, funnily enough this explains ALL the weird things about my body now and while I was growing up. I won't go into them just now, but I would like to finish on a slightly more positive note.

Knowing that I have this rare condition has given me some sort of peace. It explains literally everything that has made me feel like an outsider all my life, and reading all those symptoms has made me feel like I belong somewhere. So through facebook I have found different groups and people; and even people with the same condition. Yes, they are across the world, but I have people to chat to that understand me, and I can understand them.

My now fiance has been my Rock, and my family have been amazingly supportive! ❤

Well this has been me procrastinating, back to the books!

Publish? save.



I don't make stuff up (aka sources)




Saturday, 24 September 2011

Es rakstu.

Redz, es rakstu. Es rakstu un rakstīšu; vēl dažus vārdus. Vēlāk, protams, es atkal rakstīšu. Tagad rakstu, ka man Tevis pietrūkst. Jau atkal gribas mājās,bet es tā pat cīnos. Nekas cits jau neatliek.

Jā, man pietrūkst Tevis. Man arī pietrūkst veselā saprāta. Man pietrūkst svaigā gaisa. Man pietrūkst Vecrīgas bruģis. Man pietrūkst Līvu laukuma viļņi. Man pietrūkst Daugavas baloži. Gribu mājās. Gribu bezmērķīgi klīst pa Rīgas ielām. Gribu neuztraukties, un gribu mieru.


Es rakstu. Šoreiz es pat īsti nemeloju, lielos vilcienos tā arī ir; es rakstu.




P.S. Kā reize, šodienas citāts:

"No matter how dreary and gray our homes are, we people of flesh and blood would rather live there than in any other country, be it ever so beautiful. There is no place like home."
/L. Frank Baum/

Monday, 22 June 2009

...marta melo

Esmu saspiesta starp savām domām un nepateicīgo laiku, kas moka mani ik dienu. Es zinu pareizo atbildi, bet ir TIK ārkārtīgi daudz citi faktori, kas vienmēr liek ieķeksēt to kastīti kur blakus rakstīt "šī ir pareizā atbilde, jo esmu idiots". Un dīvainā kārtā, pēc tam mani vairs nemoka asprātīgi pārmetumi vai vilšanās sevī. Vairāk ne. Es tikai nespēju saprast, vai tas ir uz labu, vai nē. Es esmu pārāk atkarīga no apkārtējiem un nepietiekami ES PATI. Vai maz kādreiz ir bijis kaut kas, kas liecinātu, ka esmu es, ne visu citu kopsavilkums? Esmu tik pat nožēlojama kā jebkurš cits, kas dzīvo ačgārnajā (patiesībā jau nepierastajā) rietumu kultūrā. Man pietrūkst pilsētas ar šaurām ielām un vilinošu arhitektūru un pilsēta ar mājām, kas vecākas par maniem vecvecākiem. Manī mitinās depresijas poga, kas pamanās tikt nospiesta pat tad, kad viss ir labi. Vai varbūt viss nav labi? Es laikam pārāk daudz meloju, ne jums (lai gan jums es meloju daudz), bet gan pati sev. Es esmu MeLe!
Šad tad mani māc domas par to kā būtu, ja būtu. Un man tracina cilvēki, kas tā domā. Jo redz, lai gan cenšos būt optimiste, tas bieži vien pārtop par reālismu, kas nestāv ne tuvu optimismam.
Es gribu par daudz. .. un tas viss (un DAUDZ kas cits) mani padara par meli.

Lai jums labi līgojās! :)





Domās

Man mācās virsū lēkmes saucieni jauni
tie skan kā sirēnu kliedzieni dziļā nakts stundā.
Doma par Tevi neliek man mieru
ne rāma jūnija vakarā,
ne drudžainos darbdienu rītos.

Man pietrūkst elpas vilcienu un spēka,
lai Tev pasacītu dzīvos vārdus,
kas padarītu visu tik vieglu kā pieneņu pūkas
agras vasaras sausajā gaisā.

Apmulsuši ir nerātno putnu saucieni
un slinki ir palikuši plēsīgie zvēri,
lai tik dotu mums pēdējo brīdi
atvadām un nekam vairāk,
jo man ar to pietiek.



Again

I feel like i owe You
for the long lasting minutes
that embraced my body,
as if it all was real.

There is no second
that i would take away
from the ageless times
we had in one boat,
on the only ocean there is.

Our starving hands would touch again
and my eager lips will melt in Yours.
And there it all will end
just like it begun.





*For some reason I want You to be there when You aren't.



.

Sunday, 21 December 2008

Zem spārna®

▬▬▬▬▬▬▬▬▬▬▬▬▬▬▬▬▬▬▬▬▬▬▬▬▬▬▬▬▬▬▬▬▬▬▬▬▬▬▬
Ir jau nākamā diena. Tas ir labi. Palicis nedaudz vieglāk. Un tomēr pakrūtē vēl nedaudz griežās. Pietam tā pamatīgi, bet vismaz asas vairs neauļo laukā. Vakardiena:
Ienākot iekšā es viņu redzēju tur guļam. Palika grūti sagromot siekalas. Iekšēji es biju panikā. Redzēju, ka tante saiņo vaļā ziedus un nevarēdama skatīties uz ziedu pārklāto vectēvu devos palīgā tantei. Bija grūtāk kā biju domājusi. Man acis sabrieda, un pēc sekundēm divām man rokā atradās mans dzeltano rožu pušķītis. Es nezinu cik tur šo skaisto ziedu bija, bet varu derēt, ka pāra skaitlis, ne kā citas reizes, kad kādam ko līdzīgu sniedzu. Un tad arī uzpūstās acis sāka laist vaļā lielas, karstas asaras. Jo vairāk raudzījos taisni uz priekšu, jo grūtāk bija paslēpt slapjos draugus. Es apgriezos rinķī un pa taisno izsteidzos laukā no zāles. Cilvēki bija daudz vairāk kā viņu bij sākumā. Man gan bija vienalga. Izsteigusies no telpas es ieskrēju stūrīti, galvu nometusi uz leju vietā, kur divas sienas satikās. Klāt pienāca otras puses onkulis un apņēma mani. Es viņam piekusu klāt un gribēju, lai viņš nekad mūžā nelaistu mani vaļā. Bija tik viegli, kad viņš mani turēja. Lai gan pakrūtē tik un tā dūra kā ar dunci no iekšienes. Kādu labu brīdi viņš itin nekā nesacīja. Drīzi viņš man paskaidroja, ka vectāvs tik un tā vienmēr būs ar mani domās, es to jau zināju, bet bija drošāk, kad viņš man to pateica. Man bija jāpasaka vectēvam visas gaišās domas un jāpalaiž, lai dodas tur, nez kur, kur visi viņi aizvējo. Es saņēmos un piegāju vecamtēvam klāt ar neskaitāmiem labu vēlējumiem un atmiņām, tad noliku dzeltenos ziedus viņam pie sāna un devos blakus vecākajai māsai, kas arī bija apklāta ar asarām. Es mēģināju pasmaidīt, jo vectētim tagad taču ir vieglāk.
Bija sasodīti grūti. Bet kopš tieši tā brīža ar katru aizrietošu sekundi grūtāk vairs nepalika.
Pēc tam visi bija aicināti uz bēru mielastu kafejnīcā/banketu zālē, kas atradās netālu Tēraudlietuves ielā. Visu pēcpusdienu pavadījām edot un dzerot, un atceroties par to cik jauks vecais bija. Mielasts beidzās un atvadoties es atskatījos uz viņa tukšo vietu un uzsmaidīju vececam ardievas. Dienas beigās bija labāk, jo sapratu, ka biju ļāvusi vectēvam doties. Sirdī tik paliek tāds tukšumiņš, jo es zinu, ka vairs nekad viņu nesatikšu.
Tāpēc es lidoju pāri okeānam, un tas pavisam noteikti, bija tā vērts.
▬▬▬▬▬▬▬▬▬▬▬▬▬▬▬▬▬▬▬▬▬▬▬▬▬▬▬▬▬▬▬▬▬▬▬▬▬▬▬
Pieminot vecotēti,
29.09.29 - 15.12.08
▬▬▬▬▬▬▬▬▬▬▬▬▬▬▬▬▬▬▬▬▬▬▬▬▬▬▬▬▬▬▬▬▬▬▬▬▬▬▬