Trešā persona

Kādu rītu es pamodīšos un viss šķitīs kā sapnis. Viss tas, ko dzīvē esmu piedzīvojusi, liksies kā kaut kas ārzemju pasakā izlasīts.

Bet, ja godīgi, tad jau tagad, kad cilvēkiem stāstu, kas esmu, no kurienes nāku un caur kurieni esmu gājusi, es jūtos, ka runāju par kādu trešo personu. Es stāstu par sevi kā par kādu citu cilvēku, kuru gluži vienkārši esmu ļoti labi iepazinusi. Es atstāstu kādu nesen izlasītu grāmatu, vai filmu, kuru šobrīd rāda lielā kinoteātra mazākajā zālē. Es esmu te. Un es sevi prezentēju kā būtni, kas nu tā, starp citu kaut kur ir un kaut ko dara (vai varbūt nedara neko).
Un tad man paliek žēl par to, ka daudz, jo daudz lietu, domu un notikumu paliek nepateikti, nepierakstīti. Tas viss paliek domu vācelītē, laikam slīdot pa garajiem dzīves gaiteņiem to visu norij zemapziņa, absolūti nekas pāri nepaliek.

Kad jūtos savādi, vai kad jūtos kā vēl nekad, gribas vaicāt kādam, vai tu zini kā tas ir..? Un nereti es tā arī daru, cenšos cik vien iespējams sīki un detalizēti izstāstīt kā jūtos, un uzreiz vaicāju, vai tev ar tā ir bijis? Mani sen jau vairs nepārsteidz tas, ka neviens mani neizprot, cilvēki parasti lūr uz mani kā uz kādu, kas no citas planētas nokritis (un pa ceļam smagi apsities). Viņiem nav ne mazākās nojausmas, un līdz ar to es arī zinu, ka atrast kādu līdz-domātāju ir praktiski neiespējami. Tas izklausās visai skumji, — bet tā nav, gluži pretēji! Tas gluži vienkārši nozīmē, ka piedzīvoju ko vēl nebijušu! I feel special, and so BITE ME! Tā nu tas ir. 

Es jau tagad pārlasot kādus sava emuāra rakstus jūtos it kā lidotu cauri notikumu jūrai, tad vēl atminos kā man tanī brīdī ir gājis, kādi uztraukumi bijuši, un kādi prieki bijuši. Un, ja tā padomāju, tad saprotu cik daudz dzīvē ir bijušas neskaidrības par notiekošo, par to, kas notiks un, to kas bijis. Tik daudz dzīvē mainās sekunžu simtdaļā un rezultātā mainās visa turpmākā dzīve. Tas var būt kādas vienkāršas idejas dzimšana, vai kāds notikums vispasaules politikā. Viss tas, ko daru, balansējas uz adatas paša gala. Dzīve ir tik koša un daudzpusīga, ka ir tik viegli iedomāties par to, kā būtu, ja būtu. Dažreiz pat ir patīkami ar laivu izpeldēt cauri ideju ielejām. 

Bet visforšāk ir tad, ka es saprotu, ka dzīve ir ieslīdējusi pareizajās sliedēs. Tas, protams, nenozīmē, ka ja lietas būtu citādi, tad būti slikti, vai nepareizi; tas nozīmē, ka patreiz esmu apmierināta ar izvēlēm, ko esmu veikusi. Un, ja ir kaut kas, kas neapmierina, esmu iemācījusies ar to sadzīvot. Viss ir labi, viegli, un ir arī grūti, un kopsavilkums ir visai pozitīvs. 





Un tagad, es spiedīšu publish, un varbūt kāds pat šo rakstu izlasīs, un nedod dievs, priecāsies par mani. Bet visticamāk, tas ieslīdēs nebūtībā, bet būs vismaz pierakstīts.. Kādu dienu, kad man varbūt būs skumji, es šo pārlasīšu un vismaz uz īsu brīdi būs labi. Būs prieks, un es sapratīšu, ka viss, gan labais gan sliktais, nāk un iet, dzīve konstanti mainās.

Motivation as My Pet

Life changes. Ideas are born, and soon they die. What makes an idea sustainable? What is it that some ideas remain with the root in my mind, and then they never leave? How do they manage to stay there? I can't find anything that the few things have in common. What is it, that despite my laziness and procrastination some ideas just continue to flicker until they are realized. How is it that there really are things that I simply refuse to give up on, while there are other all sorts of thoughts going through my mind; bigger and smaller ones. How do I manage to not give up every time? Where do I find this mysterious strength, where is it created, and hoe does it breed. I need some of that food, the one that feeds creativity and motivation. What is it that makes the good things grow?

Now Playing: Foo Fighters - The Pretender

(yeah, just like the olden days...:/ ugh, memories)

Here's a small recap of my weekend that was nothing like me. Or was it. I don't even know who I am. But I like the part of me that gets out every now and then. Friday we got off work at decent time for once in a long time. I went home, and was well rested when I headed early to city center to meet my friend (aka mīļums). We had a few drinks here and there, and soon enough I was quite drunk. Therefore cheeky enough to send a text message to a certain someone. Because I had to write something that the guy HAD to reply to, I wrote something very brave (to say the least). Never the less the time flew by fast, and there were several cute guys at the last pub that we visited that evening. And, well, then later I met the certain someone. I had slept two hours that night. Then Saturday I went to a gym with one of my colleague. She had arranged for me to enjoy the gym as a guest. Spent about three hours at the gym; great warm up, toning up some muscles, and then we went for a swim. After that we went to a noodle place for lunch. Then I biked back home for a well deserved sleep. All in all it was a great day. Then work today, which was, of course not the best day (cuz my job sucks, big time). But Friday and Saturday went well, so that counts as having a good weekend. With the exception that I have understood that at times I'm a terrible person, big time.