Lasāmās domas.

Šodien ir starptautiskā domu lasīšanas diena. Mēs drīkstam kaimiņiem zagt kleitas, un atpakaļ ar nav jāatdod. Toties drīkst pārdod, pat par zemāku cenu. Ja aptrūkstas naudas, tad tas pat ir ieteicams. Muzejā ieeja bez maksas. Tas tāpēc, ka visi melo. Melo ari ekspozīcijas suņi un garmatainie metālisti. Mājās pārnāk agros rītos. Līdz pusdienlaikam varētu būt iespēja tos satikt, un aprunāties, bet viņi slēpjas pagultēs un arā lien tikai tad, kad vakars ir klāt. Gluži kā vampīru jaunā paaudze, kas ap kaklu sudraba rotas nēsā. Tā leģendas gremdēt nemāk vēl neviens. Man pēc diviem simt gadiem beigsies derīguma termiņš, tas kāpēc pasaulei nepienāks gals divi tūkstoš divpadsmitajā. Pie iestāžu jumtiem pienaglota mīļāko apakšveļa. Naglas izkausējušas caurumus, lai nekad vairs neviens neiedomātos neko atpakaļ grābt. Jāstaigā kailiem. Ziemu nomaina vasara, un vasaru nomaina tavas iemarinētās zeķes. Pēkšņi pienāk laiks vārīt gudrības zobus. Vai zināji, ka dūmu desas nesamazina krunku skaitu?

Nu viss, tagad gan būs gana daudz domas izlasītas.

I SAW A DRAGONFLY TODAY!!

Well hello there my wonderful world. The past few days have been great. Really. I know You don't hear this from me offten, but it is the truth. I will not go into details, since I am a very closed off person and all (gotta keep it up). HAHA

Spent a few days with Arita in Talsi. Well two of the days we were at the beach and it was raining all the time. Boo, and it is very, very hot now.. UGH.

Anyway, today I am in the city Saldus, in Kurzeme. Blah, blah, blah.. and we (my two brothers and I) were walking back to the house and my twin (Tašpuks) saw a dragonfly on a bridge we were crossing. I figured it got hit by a car since it looked week, but still alive. It was so pretty, and You can't imagine how glad I was to see it. (Me and dragonflies are like sisters.) So we took the poor thing and put it in the grass to recover. I hope it got it's strength together and managed to survive. I believe it did.

And just to tell you how much I love dragonflies I will put up a picture that i took with the camera that has no display.

York Street and Graduation

I am officially a graduate of secondary school. Yeah, I have a diploma now!


ugh. ill finish this tomorrow. or the day after that. or ... some other day. but i really have loads to say! :)

THREE days, People

Exams start this Friday. I hate repeating myself, but really, I CAN'T WAIT!

Today I wanted to talk about the people who you sometimes say "HI" to when You pass them in the hall. Though most of the time you wish you hadn't seen the person. In some cases you actually ignore them and pretend to not have seen them. Ever been in my shoes? Well, I have.
It gets even worse when i get on a bus and one of these people happen to be on that bus. In that case there are several things that can be done. First, ignore them, if they come by and say hi, then say "oh, where you on this bus all this time?". Second, say a vague HI of just smile at the person, what ever You do do not sit beside him/her. Third, go and talk to the person, these conversations usually turn out a waste of own thinking time. They screw you, literally. So most of the time i choose the second option. It does not make You bitchy and you also don't have to make a canadian out of your self by asking things like "How are you?" or "I like your jacket, where did you get it?" Grrr.. I just hate those conversations.

Yeah... thats about it for now.. I think.
Except. Not that You care, but i had some fun times at omegle.com. (don't ask me why i even went there, cuz i don't know myself)

As well as, the thought of yesterday: "Krievs iespļauj mīļā bērna sejā."

~Your Personal Bug! ;D

last day

last day im 17,
just wanted it to be official! :D

(p.s. ha ha, after a class that i had with one of my friends:"bye, c ya latter," and she said, "enyoy ur last day!" i wounder what ppl who heard it where thinking! :D)

Dziesma:

Cyndi Lauper - Girls Just Wanna Have Fun

jaunā viela...

Lai no bērna izaugtu pieaudzis, sakarīgs cilvēks, ir daudz jāpiepūlas... bet tā kā vairums ļaužu ir slinki, lai censtos, rezultāts tāds, ka neviena sakarīgā nav..
Un es te varētu mūžīgi sēdēt un runāt glupības, bet ja virsraksts būtu: "Nauda par brīvu!".. Tad es nebūtu vienīgā, kas savu nožēlojamo acu spožumu vērstu datora ekrānam.

Mums neinteresē citu pierakstītie vārdi uz dimantu spoguļiem. Mums rūp tik ļoti aplamā tagadne, tā, kas norit ap mums.. Ne man rūp tavs ikdienas smaids, ne iemesls kādēļ tas allaž ir vietā, es gluži vienkārši smaidu pretī,...
jo tā man tika mācīts.

Es nedomātu par lietām, kas šķebina dūšu.. es neizvēlētos vienmēr vieglāko ceļu, bet šobrīd, jāteic atklāti, es esmu padevusies. Un nevis tāpēc, ka mani kāds pieveica.. (principā nav jau pat neviena pretinieka), bet gan tāpēc, ka esat jūs..
un es nevainoju nevienu.. nekad! Es tikai konstatēju.

Tā lūk pareizās lietas tiek svērtas un iešķirotas pa šķirnēm - un jāņem vērā arī tas, kurš vairāk tic.. sev vai tam, ka nav iespējams.

te lūk arī noslēgums - es laikam tomēr nepadošos. Es mēģināšu smaidīt, kad tu man atkal pretī nāksi. Es neraudāšu, es nebēdāšos, es negavilēšu priekus, bet gan smaidīšu.. un šoreiz ne tāpēc, ka man tā mācīts, bet gan tāpēc, ka es ticēšu tavam smaidam.. un es mēģināšu, tik cik manos spēkos, saprast kādēļ tu arī šodien loki lūpas. Un nākamajā reizē, kad, kas kritīs, es ķeršu un stutēšu atpakaļ.. un ne tikai. Es pielīmēšu, lai stāv ilgāk. ...
un nevis tāpēc, ka man tā mācīja, bet gan tāpēc, ka esam MĒS.

do u understand?

dziesma: Enigma - Return to innosence

zinu, ka ir iespēja,
ka nekas nepielec,
bet es tevi saprotu,
jo izsakos ļoti sviestaini!!!

skola, skola un atkal skola

Tā kā semestris tuvojas beigām, tad nu šobrīd viss, kas manā galvā sit bungas vairāk vai mazāk ir skola! Neko daudz šodien nerakstīšu, bet nu iepriekšējā naktī gulēt neaizgāju. Un nebija tik grūti kā citas reizes, lai gan matemātikas stundā migu ciet!
Ķīmijā sāku mācīties kā septembrī - ļoti kārtīgi. Arī mājas darbus sāku pildīt. Arī spāņu valodā iet labi.
Šodien atkal izvilku veco Madea masku, uzfočēju bildi! :D
uzklāju treknu grima kārtu un vēl viens kadrs!
laikam nav taisnība, ka es rakstu tikai dzeju, kad negribas mācīties.
Pēc pēdējās bildes biju zemē. Ar masku un grimu vēl pār ģīmi.. njā es aizmigu tā zemē guļot.
tā ir, kad neguļ, kad vajag.
biči pačučēju, bet tad slējos augšā, jo bij jāpilda mājas darbi!

Labi! kaut man skolā viss nokārtotos un kaut Tev ar viss būtu ok.
līdz citai reizei! ;)

Zem spārna®

▬▬▬▬▬▬▬▬▬▬▬▬▬▬▬▬▬▬▬▬▬▬▬▬▬▬▬▬▬▬▬▬▬▬▬▬▬▬▬
Ir jau nākamā diena. Tas ir labi. Palicis nedaudz vieglāk. Un tomēr pakrūtē vēl nedaudz griežās. Pietam tā pamatīgi, bet vismaz asas vairs neauļo laukā. Vakardiena:

Ienākot iekšā es viņu redzēju tur guļam. Palika grūti sagromot siekalas. Iekšēji es biju panikā. Redzēju, ka tante saiņo vaļā ziedus un nevarēdama skatīties uz ziedu pārklāto vectēvu devos palīgā tantei. Bija grūtāk kā biju domājusi. Man acis sabrieda, un pēc sekundēm divām man rokā atradās mans dzeltano rožu pušķītis. Es nezinu cik tur šo skaisto ziedu bija, bet varu derēt, ka pāra skaitlis, ne kā citas reizes, kad kādam ko līdzīgu sniedzu. Un tad arī uzpūstās acis sāka laist vaļā lielas, karstas asaras. Jo vairāk raudzījos taisni uz priekšu, jo grūtāk bija paslēpt slapjos draugus. Es apgriezos rinķī un pa taisno izsteidzos laukā no zāles. Cilvēki bija daudz vairāk kā viņu bij sākumā. Man gan bija vienalga. Izsteigusies no telpas es ieskrēju stūrīti, galvu nometusi uz leju vietā, kur divas sienas satikās. Klāt pienāca otras puses onkulis un apņēma mani. Es viņam piekusu klāt un gribēju, lai viņš nekad mūžā nelaistu mani vaļā. Bija tik viegli, kad viņš mani turēja. Lai gan pakrūtē tik un tā dūra kā ar dunci no iekšienes. Kādu labu brīdi viņš itin nekā nesacīja. Drīzi viņš man paskaidroja, ka vectāvs tik un tā vienmēr būs ar mani domās, es to jau zināju, bet bija drošāk, kad viņš man to pateica. Man bija jāpasaka vectēvam visas gaišās domas un jāpalaiž, lai dodas tur, nez kur, kur visi viņi aizvējo. Es saņēmos un piegāju vecamtēvam klāt ar neskaitāmiem labu vēlējumiem un atmiņām, tad noliku dzeltenos ziedus viņam pie sāna un devos blakus vecākajai māsai, kas arī bija apklāta ar asarām. Es mēģināju pasmaidīt, jo vectētim tagad taču ir vieglāk.
Bija sasodīti grūti. Bet kopš tieši tā brīža ar katru aizrietošu sekundi grūtāk vairs nepalika.

Pēc tam visi bija aicināti uz bēru mielastu kafejnīcā/banketu zālē, kas atradās netālu Tēraudlietuves ielā. Visu pēcpusdienu pavadījām edot un dzerot, un atceroties par to cik jauks vecais bija. Mielasts beidzās un atvadoties es atskatījos uz viņa tukšo vietu un uzsmaidīju vececam ardievas. Dienas beigās bija labāk, jo sapratu, ka biju ļāvusi vectēvam doties. Sirdī tik paliek tāds tukšumiņš, jo es zinu, ka vairs nekad viņu nesatikšu.
Tāpēc es lidoju pāri okeānam, un tas pavisam noteikti, bija tā vērts.
▬▬▬▬▬▬▬▬▬▬▬▬▬▬▬▬▬▬▬▬▬▬▬▬▬▬▬▬▬▬▬▬▬▬▬▬▬▬▬

Pieminot vecotēti,
29.09.29 - 15.12.08

▬▬▬▬▬▬▬▬▬▬▬▬▬▬▬▬▬▬▬▬▬▬▬▬▬▬▬▬▬▬▬▬▬▬▬▬▬▬▬