Ideally

In an ideal word, this is what is going to happen:
I will write my essay tonight.
Then I will do the things I have to do at work.
Then I'll perfect my essay.

In the morning I will get home, do some exercise.
Have some rest.
Go to the concert with my mom.

That's all in an ideal world.
I could challenge myself to actually follow through with it.
I could promise myself that I'll do what needs to be done.

Or I could just leave everything last minute.
Have no sleep.
Live with stress.
And skip exercise.

Well.
I don't know how things will play out.
But I do have a bad feeling about this. 

P.S.

Some good things are coming up,

this month and next month.

So, yeah, I'm happy. 

Feeling

What is a feeling? I've never really understood what it meant when someone says: "I've got feelings for you." Well, so do I, but what kind of feelings? I don't know. I can feel cold, warm, scared, tired. But what is it like to feel love for another being that is not your family? How is it possible to have any feelings towards someone? I don't get it. This is so confusing. What is love?

How is it possible to have feelings for someone you don't care about? How can you suddenly care of this one person when before there was nothing to care about? Why is this so confusing?

Now Playing: Tegan and Sara - Hello

Right now I feel so empty,

And someday won’t be ending,

Until I’ve done all that I can,

All that.

Until I’ve done all that I can.

One day, it’ll get easier,

'Cause right now,

I feel so simple,

Until I’ve done all that I can,

All that.

Until I’ve done all that I can.

And so I said, "Hello hello hello, I’m right here."

Oh, hello hello hello,

I’m right here.

I’m right here waiting for...

Drinking to yesterdays news.

I’m sorry I was late, I was so blue.

Oh, my hands hurt from holding your hands.

And I’m young but it’s hard to believe, yeah-e-ah,

That someday I will never see you again.

And you might not believe this,

But you’ve changed me so much.

But baby (baby) it’s so hard leaving you.

And maybe (maybe) this was the only, the only way.

Yeah, yeah. 

But right now I wish I was older,

And right now,

You look so simple.

Now is not my time.

No, no,

Now is not the time,

And so I said, "Hello hello hello, I’m right here."

I said, "Hello hello hello, I’m right here."

I'm right here waiting for...

Drinking to yesterday’s news.

I’m sorry I was late, I was so blue.

Oh, my hand hurts from holding your hand.

And I’m young but it’s hard to believe,

Yeah-e-ah,

That someday I will never see you again.

And you might not believe this ,

but you’ve changed me so much.

But baby (baby), it’s so hard leaving you.

And maybe (maybe) this was the only, the only way.

Yeah, yeah.

But baby (baby), it’s so hard leaving you.

And maybe (maybe) this was the only, the only way.

Yeah, yeah.

But baby (baby), it’s so hard leaving you.

And maybe (maybe) this was the only, the only way.

Yeah, yeah.

'Cause someday I will never see you again.

I think love doesn't simply appear out of nowhere.

There is no love at first sight.

It's probably lust, a spark, maybe, but it isn't love.

Love grows, from a small seed it grows into a tree.

It's an odd tree, it requires nurture or just good laughs. 

It's complex, every tree is so very different.

But the bigger any tree grows, the tougher it is to cut it down.

Ego

Once more I want to complain about the time. It seems to be in a rush again. But I've grown, I know it's not the time. It's me!

Can You imagine that December is near, and so I will return to the routine that was abducting me before my holiday begun. I'm tired. I'm tired of the lies and the useless hope. I'm tired of those who think of themselves so dearly and then forget about others. I'm tired of you. I'm tired of myself.

My mom owns a mug which has a nice saying on it: Liktenim ir divas puses - labā un tā, kas izskatās pēc sliktās. The meaning of this is, Destiny has two sides - the good one, and the one that looks like the bad one.
And so it IS.

End of the World

We all know that the end of the world arrived ages ago.. And then it came again, again and again. So basically we all don't even exist.

Zubabibubaibe 2

Labs ir, centīšos šoreiz nedaudz garāk pastāstīt kā man iet. Saule pārāk agri riet. Katru dienu paliek neievilkti elpas vilcieni. Laiks skrien, nezin kur stāties. Dzīvi padara raibāku jaunā alerģija. Man ir alerģija pret vēsturi, pret pagātni, pret to, kas kādreiz ir bijis. Nepalīdz lētās tabletes, ko darīt? Es nezinu. Nenāk miegs vēlās nakts stundās. Nenāk miegs vispār. Dzīvojos pa pilsētu cauru nakti, mājās pārnāku agros rītos. Tad ārdu māju, dziedu līdzi bezgaumīgajām dziesmām, kas nebeidz skanēt caur vecā rādžiņa tumbām. Skaņas kvalitātei gan nav ne vainas. Izsīkušiem spēkiem dodos uz darbu. Tur spēku nemaz nevajag, vismaz ne fizisko. Emocionāli ir grūti. Ir rutīna. Rutīna ir ķēms. Rutīna ir mans vienīgais ienaidnieks. Kad neizgulējies, tad nav nemaz tik grūti, jo smadzenes ieslēdzas autopilotā; viss jau iepriekš ir darīts, vairākas reizes. Lieki sacīt, ka vīrieši padara dzīvi vēl neciešamāku. Viņi domā, ka var darīt kā grib. Viņi domā, ka es neesmu riebīga, gaida nez ko. Tas tak man uz pieres rakstīts, ka klāt labāk nenākt. Viņi neklausa. Tad lūdz, lai palīdzu, bet paši nekad neko. Vēl viņi tēlo, ka zin, kas ir sarkasms. Viņi konstanti nodarbojas ar fikcijas veidošanu. Un viņi uzskata, ka zagt auskarus ir stilīgi. Citi vēl apsaukā mani par mīļo un dārgo. Grēcinieki tādi. Neveicas ne kārtīs, ne mīlestībā. Neveicas vispār nekur. Neveicas. Punkts. Un jā, es atkal skaļi klusēju, tikai šoreiz citā frekvencē. Neesi aita, ej gulēt taču.

Jau augusts

 Man riebjas rutīnas. Viss atkārtojas. No rīta ceļos vienā laikā, viena un tā pati sasodītā minūte. Es paveru acis, jau nogurusi, telefonā digitālā pulksteņa švīkas rāda 6:35.6:35. 6:35. Sasodīts, 6:35. Modinātājs noskan tikai 7:15.Nezinu, varbūt kāds kaimiņos dien dienā ceļas tanī laikā. Vai varbūt tās kaijas, kas mūždien klaigā iebrēcas īpaši skaļi tieši 6:30 ik rītu.

Vārdu trūkuma dēl pastāstīšu kā pēdējās divās nedēļās gājis poker spēlē. Labi nav gājis, bet kopvērtējumā ir tomēr izdevies saglabāt piekto vietu. Pagaidām. Man tomēr ir vairāk jāsaņemas, lai var beigās spēlēt finālā..tas gan vēl tālu. Vienīgā bēda par pirmdienām tāda, ka vienmēr sanāk notriekt daudz naudas. Ar visu Buy inu, dzērieniem, lūzer galdu, un, protams, vakara turpinājumu. Vienmēr vakars nebeidzas ar pokeri vien. Pagājušajā nedēļā mājās biju nedaudz pēc pieciem. Šonedēļ biju laicīgāk, bija biči pirms četriem, kad beidzot pārnācu. No centra nācām divatā, jo viens cilvēks ar dzīvo šajā pilsētas pusē. Līdz ar to divatā sanāca iet ilgi, bet vismaz ceļš likās īsāks. :D Ar kompāniju vienmēr jautrāk kā nekā. :))


Pirms pāris dienām lejuplādēju Tildes vārdnīcu, tas nozīmē, ka tagad varu rakstīt latviešu burtiem nemeklējot tos netā. Labais papīrs! :D

Atkal par laiku.

Es noteikti jau rakstīju par šo, kad pirmo reizi skatījos filmu par Bendžaminu. Vispār nē, es uzrakstīju dzejoli, kas līdz šim ir viens no maniem mīļākajiem pāšrakstītājiem dzejoļiem. To apskatīt var TE.

Katrā ziņā, šī filma liek domāt par laiku un kā cilvēki uz to raugās. Nekad nevar zināt, kas gaidāms rīt vai parīt. Arī šodiena nav nemaz tik sataustāma. Bendžamins aug jauns. Un tad pazūd, vai kļūst par spermu, vels zin, kas ar viņu notiek. Tas esot skumji, jo tad jāraugās kā mirst tuvie cilvēki. Tad cilvēks iemācās kā tas ir, kad kāds ļoti pietrūkst. Tā man ir zināmā sajūta. Bet ko gan var padarīt? Pietrūkst visi neatkarīgi no tā cik tuvu vai tālu šie ir. Pasaule ir baigā kaza par to, ka tik sasodīti liela.

Es tik dzeru. Dzeru melisas tēju. Jādzer tač kamēr vēl ir. Pēc brīža nebūs. Kas ir brīdis?

Starpcitu, Bendžamins arī dzēra tēju.


Tagad skan: Wham! - Wake Me Up Before You Go Go

Šodien deguns sāp.

Devos uz veikalu pēc kečupa un tamlīdzīgiem brīnumiem (patiesībā gan nebija it nekā tamlīdzīga, bet vismaz varētu ieskaitīt to visu 'pārtikas' sadaļā (ja neskaita truku mazgājamo līdzekli, protams)). Nācās garām iet kādam kungam. Viņam mugurā bija bēšīgs plašķis, kājas bija tērptas netīrās tupelēs, un viņs oda pēc rauga. Es nejokoju. Viņš oda pēc rauga. Un nejau pēc tā rauga, kas smirdina visu Pulkveža Brieža ielas to galu, bet gan pēc ļoti nepatīkama rauga. Mans vesalais saprāts gan teca, ka tas nēsot raugs, bet kaut kas līdzīgs tam. Un, ja jābūt atklātai, tad es nemaz negribu zināt kas tas patiesībā bija.

Pāris dienas atpakaļ es devos mājās no kaut kurienes. Bija jau tumšs (jāteica, ka mani dikti priecē fakts, ka saule nu jau manāmi sāk rietēt vēlāk) un es, kā jau ziņkārīgā es, ielūrēju kāda dzīvokļa logā. Ķieģeļu ēka, tumši sarkana, ja pareizi atceros, dzīvolis bija trešajā, vai pat ceturtajā stāvā, aizskari bija plaši vaļā. Un uzmini ko es redzēju? Ziemassvētku lapmiņas. Es no tiesas pasmaidīju (labi, ka tuvumā (t.i. pretim) nebija kāds dīvains tipiņš, šis vēl nodomātu, ka viņam smaidu). Tas man likās savādi.

Šeit, ne kā Rīgā, ir palicis pavisam silts. Nu labi, ne pavisam, bet daudz, daudz siltāks. Nevaru pat iedomāties, kā letiņi mīcas pa Rīgas (un citu pilsētu) ielām. Žēl paliek. Šogad esmu palikusi mazliet salīga, un, kad vakars ir, tad izvēlos tomēr uzvilkt cimdus, bet plānos, protams.

Svētdien plānoju doties uz Glāzgovu, tur Kaupēnam (filmai) pirmizrāde Glāzgovā. Pirmo reizi satikšu citus vietējos letiņus (tas ir, ja neskaita tos, kas mācās manā universitātē un blakus koledžā). Ceru, ka būs forši. :D

Labi ļaudis, es tagad prom.

Paka.

Spirāle

Šodien oficiāli nosaucu savu blociņu par spirāli! :)
[Just for information, iepriekšējais bija Lapsa.]

te arī šodienas veikums:


VecRīga

Klaigā izpūrušie baloži.
Pamestas sirdis mēģina atkopties
kanāla malā.
Un aiz paviljona smakām
slēpjās iemigusī Rīga.

It kā dzīva;
cilvēku kņadas origo.
Sarunu uzklausītāja;
bez ausīm un vēlmes dzirdēt-
zin visus Tavus noslēpumus.

Peļķē izmērcēti meli
karājās laternu stabos-
spīd un apgaismo,
skrienošos un bruģi,
kas nenogurst.

Nesteidzīgie dažkārt ievēro
zaļo, nedrošo ainavu
nemainīgā vēja mainīgos mākoņus,
un neīsto mūri, kas tur no tiesas ir,
neredzams, - tur, kur vecā pilsēta beidzas.

Galvaspilsēta, noslēpumu vieta;
klusē sirds draugs
un mānās pārdevējs.
Lai gan nedaudz melos tīta,
tā ir mūsu vecā Rīga.

āā', nomainīju arī laiku savā pulkstenī,
tagad rāda Rīgas laiku! :)
(skatīt pa labi, tas, kur pasaule redzama)