Tā ir iedoma, tās ir liesmas,
kas bruģim stāsta par daudz.
Tā ir pazudusi dvēsele bez mugurkaula.
Tā neeksistē.
Tā vakaros krāso melnas baltās ielas.
Tā nesteidzīgi dzer lietus lāses.
Tā meklē pazudušo draugu.
Viņš nav, sen aizbrauca rīta tramvajā uz depo pusi.
Tā mazgājas ar kanāla zivīm.
Tā klejo pa pilsētas šaurajām ielām.
Tā dzīvo sapņu ielejā.
Tā bruģim stāsta par daudz.
Raud bruģa ērmotie tēli.
Tie nespēj vairs turēt smagumu jūsu.
Showing posts with label rīgā. Show all posts
Showing posts with label rīgā. Show all posts
Sunday, 27 November 2011
Thursday, 27 August 2009
blondais skrienošais
Par nometni nerunāšu!!!
Šodien atbraucām no Talsiem! Laiku pavadījām lieliski un Žuža bija ļoti, ļoti viesmīlīga un vispār bija ĻOTI forši! And when i say VERY, then i mean VERY!! Nepārtraukti bija kaut kas ko darīt un kompānija arī bija lieliska. Dažos vārdos: pogas, krāsas, riteņi, bumbieri, kartupeļi, pankūkas, nivea, ugunskurs, desas, brauciens, tornis, pelde, smiekli, skriešana uz busu, upenes, saldie sapnīši...
Šodien vakarā bijām uz 'Zilākalna Martu'. Izrāde bija laba. Kopš pati skolā mācos teātri es uz šādiem priekšnesumiem raugos pavisam savādāk. Stāstīt jau varētu, bet nenes. Bet nu aktieru darbs bija profesionāls un šur tur pār maliņām lija Hermaņa izcilā režija.
Latvijā būšu vēl tik dažas dieniņas. Visu laiku līdz šim man nebija vēlme braukt atpakaļ. Vēl ne. Mēnesis taču ir TIK maz. Un tomēr, nav jau gluži izvēle. Laiks ko pavadījām Latvijā bija nedaudz nogurdinošs. Jā, es izbaudīju dažas no savas dzīves labākajām dienām (līdz šim), bet tikai viena diena no visām bija tāda, ka neizgāju vispār no mājas un nebija ieplānots nekas. Tikai viena diena no apm. trīsdesmit. .. Tā ir viennozīmīgi laba statistika.
Šodien ceļā uz mājām iegājām rimītī, tad devāmies mājās. K gan ne. Tad nu mājās čāpotāji bijām trīs. nolēmām, ka svētdien cepsim picas, bet tas ar vēl nav 100%.
Nu jā,...
Ejam, ejam, ejam, ejam.. Nav vēl vēls un cilvēku plūsma ar vēl nav apšņikāta līdz unīkajiem nakts tipiņiem. Ja nebūtu acis tumsā varētu pat šķist, ka ir diena. Garām paskrēja puisis. Viņam mugurā bija vēsi brūna jaka, lai gan vakars bija pārsteidzoši silts. Kājas slēpās gaišās, brīvās džinsās un virs zeķes bija tumsnēji apavi. Mati bija pārsnieguši stadiju, lai sauktu tos par īsiem. Blondi. Likās, ka skrien, lai paspētu uz kādu tūlīt aizbraucošu trolejbusu, lai gan tuvumā nebija manāms neviens sabiedriskais transports. Bet viņš tomēr skrēja, un nebija būtiski uz kurieni. Brīdī, kad viņa ķermenis aizšāvās garām manējām, viņa lūpas bija savilktas. Caur tām ar spēku tika grūsts laukā gaiss, lai nākamajā brīdi atkal ieviltu jaunu elpas vilcienu. Puiša ritmiskā elpošana man atgādināja dienas, kad pati biju skrējusi. Kad bija izdevies kādā agrā rītā uzvarēt slinkumu. Kad par spīti migpilnajām acīm pati cēlos un vilku virsū apavus ar kuriem maigāka skriešana. Tos rītus, kad pēdas godīgi sitās pret rīta klusumā sēdošo asfaltu. Un ar vienu skrienošu blondu puisi pietika, lai pierunātu mani, ka es tomēr gribu atpakaļ. Gluži kā jebkuram citam nožēlojamam pasaules iedzīvotājam man pietrūkst ikdienas rutīnas.
Un re, man pietrūkst pamosties manas istabas četrās sienās. Man pietrūkst steiga, kas dzina uz skolu. Man pietrūkst sajūta, ka var būt labāk, lai gan ir jau gana labi. Man gribās, lai 12. klase ātrāk sākās, lai tā varētu ātrāk beigties.
Un nav tā, ka tur būtu kā mājās. Es gan te, Rīgā, gan tur, pārnākot mājās sev dažkārt saku, ka gribu mājās. Lai gan zinu, ka atbilde ir, ka īstas mājas nav un viss, es tik un tā gribu, bet pārdomājot visu ciemos ir pienākusi skaidrība. Es nemaz negribu ilgoties pēc tādām vienām mājām. Man patīk būt ceļotājam, kas par mājām nesauc kādu konkrētu stūrīti.. Man mājas ir Rīga, mana Rīga. Visa pilsēta ir mans sapņu būris, te es varu atgriezties, kad tīk un justies labi. Lai arī kur es šajā pilsētā būšu, es jutīšos kā mājās.
Viss... es te jau aizšļūcu nez kur. Jauku jums dienu.
_________________
.
("Signs that said no friends allowed"*)
_________________Šodien atbraucām no Talsiem! Laiku pavadījām lieliski un Žuža bija ļoti, ļoti viesmīlīga un vispār bija ĻOTI forši! And when i say VERY, then i mean VERY!! Nepārtraukti bija kaut kas ko darīt un kompānija arī bija lieliska. Dažos vārdos: pogas, krāsas, riteņi, bumbieri, kartupeļi, pankūkas, nivea, ugunskurs, desas, brauciens, tornis, pelde, smiekli, skriešana uz busu, upenes, saldie sapnīši...
Šodien vakarā bijām uz 'Zilākalna Martu'. Izrāde bija laba. Kopš pati skolā mācos teātri es uz šādiem priekšnesumiem raugos pavisam savādāk. Stāstīt jau varētu, bet nenes. Bet nu aktieru darbs bija profesionāls un šur tur pār maliņām lija Hermaņa izcilā režija.
Latvijā būšu vēl tik dažas dieniņas. Visu laiku līdz šim man nebija vēlme braukt atpakaļ. Vēl ne. Mēnesis taču ir TIK maz. Un tomēr, nav jau gluži izvēle. Laiks ko pavadījām Latvijā bija nedaudz nogurdinošs. Jā, es izbaudīju dažas no savas dzīves labākajām dienām (līdz šim), bet tikai viena diena no visām bija tāda, ka neizgāju vispār no mājas un nebija ieplānots nekas. Tikai viena diena no apm. trīsdesmit. .. Tā ir viennozīmīgi laba statistika.
Šodien ceļā uz mājām iegājām rimītī, tad devāmies mājās. K gan ne. Tad nu mājās čāpotāji bijām trīs. nolēmām, ka svētdien cepsim picas, bet tas ar vēl nav 100%.
Nu jā,...
Ejam, ejam, ejam, ejam.. Nav vēl vēls un cilvēku plūsma ar vēl nav apšņikāta līdz unīkajiem nakts tipiņiem. Ja nebūtu acis tumsā varētu pat šķist, ka ir diena. Garām paskrēja puisis. Viņam mugurā bija vēsi brūna jaka, lai gan vakars bija pārsteidzoši silts. Kājas slēpās gaišās, brīvās džinsās un virs zeķes bija tumsnēji apavi. Mati bija pārsnieguši stadiju, lai sauktu tos par īsiem. Blondi. Likās, ka skrien, lai paspētu uz kādu tūlīt aizbraucošu trolejbusu, lai gan tuvumā nebija manāms neviens sabiedriskais transports. Bet viņš tomēr skrēja, un nebija būtiski uz kurieni. Brīdī, kad viņa ķermenis aizšāvās garām manējām, viņa lūpas bija savilktas. Caur tām ar spēku tika grūsts laukā gaiss, lai nākamajā brīdi atkal ieviltu jaunu elpas vilcienu. Puiša ritmiskā elpošana man atgādināja dienas, kad pati biju skrējusi. Kad bija izdevies kādā agrā rītā uzvarēt slinkumu. Kad par spīti migpilnajām acīm pati cēlos un vilku virsū apavus ar kuriem maigāka skriešana. Tos rītus, kad pēdas godīgi sitās pret rīta klusumā sēdošo asfaltu. Un ar vienu skrienošu blondu puisi pietika, lai pierunātu mani, ka es tomēr gribu atpakaļ. Gluži kā jebkuram citam nožēlojamam pasaules iedzīvotājam man pietrūkst ikdienas rutīnas.
Un re, man pietrūkst pamosties manas istabas četrās sienās. Man pietrūkst steiga, kas dzina uz skolu. Man pietrūkst sajūta, ka var būt labāk, lai gan ir jau gana labi. Man gribās, lai 12. klase ātrāk sākās, lai tā varētu ātrāk beigties.
Un nav tā, ka tur būtu kā mājās. Es gan te, Rīgā, gan tur, pārnākot mājās sev dažkārt saku, ka gribu mājās. Lai gan zinu, ka atbilde ir, ka īstas mājas nav un viss, es tik un tā gribu, bet pārdomājot visu ciemos ir pienākusi skaidrība. Es nemaz negribu ilgoties pēc tādām vienām mājām. Man patīk būt ceļotājam, kas par mājām nesauc kādu konkrētu stūrīti.. Man mājas ir Rīga, mana Rīga. Visa pilsēta ir mans sapņu būris, te es varu atgriezties, kad tīk un justies labi. Lai arī kur es šajā pilsētā būšu, es jutīšos kā mājās.
Viss... es te jau aizšļūcu nez kur. Jauku jums dienu.
_________________
.
Tuesday, 18 August 2009
Neparasti
Nav iedomājami pat spārni,
Ne īsti, pat ne tie, kas lieti no vaska;
Klusumā derdzīgi smīni,
Noslēgta avārijas eja.
Pazaudētas pareizās kombinācijas,
Nolauzti spēlmaņu žanri;
Sazarojusi pavēļu galotne,
Lai gan bez atļaujas viss.
Sarauti izkliedētie mati,
Grupās samestas maizes rikas.
Samaksāts par ieeju,
Te pasākums par brīvu.
Samaitāti vārdi
Lutina, remdē domu vējus.
Neīsti iemesli, saldētas pēdas,
Izslēgts, sākts viss no jauna.
Ne īsti, pat ne tie, kas lieti no vaska;
Klusumā derdzīgi smīni,
Noslēgta avārijas eja.
Pazaudētas pareizās kombinācijas,
Nolauzti spēlmaņu žanri;
Sazarojusi pavēļu galotne,
Lai gan bez atļaujas viss.
Sarauti izkliedētie mati,
Grupās samestas maizes rikas.
Samaksāts par ieeju,
Te pasākums par brīvu.
Samaitāti vārdi
Lutina, remdē domu vējus.
Neīsti iemesli, saldētas pēdas,
Izslēgts, sākts viss no jauna.
Saturday, 15 August 2009
yell
šodien izlasīju eclips. Ja tā godīgi, uz baigām jau uznāca slinkums lasīt. Epilogs gan laikam ir labs ievads ceturtajai grāmatai.
Bet šodienas tēma:
NErunā!
Ideja tāda, ka šķiet, ka tagad, kad esmu Latvijā, es mazāk domāju par to ko saku.
Tas ir labi, jo jūtos brīvāka.
Nav labi, jo es nezinu, vai esmu pasacījusi kaut ko, ko nevajadzēja.
domāt ir labi, bet kā jau esmu minējusi iepriekš - es dažkārt domāju par daudz. Un tas ir pavisam nevajadzīgi. ...
viss, pietiek.
citādi mani sāk mosties domas, idejas un vājprāti!
paka
Bet šodienas tēma:
NErunā!
Ideja tāda, ka šķiet, ka tagad, kad esmu Latvijā, es mazāk domāju par to ko saku.
Tas ir labi, jo jūtos brīvāka.
Nav labi, jo es nezinu, vai esmu pasacījusi kaut ko, ko nevajadzēja.
domāt ir labi, bet kā jau esmu minējusi iepriekš - es dažkārt domāju par daudz. Un tas ir pavisam nevajadzīgi. ...
viss, pietiek.
citādi mani sāk mosties domas, idejas un vājprāti!
paka
Sunday, 2 August 2009
Spirāle
Šodien oficiāli nosaucu savu blociņu par spirāli! :)
[Just for information, iepriekšējais bija Lapsa.]
te arī šodienas veikums:
VecRīga
Klaigā izpūrušie baloži.
Pamestas sirdis mēģina atkopties
kanāla malā.
Un aiz paviljona smakām
slēpjās iemigusī Rīga.
It kā dzīva;
cilvēku kņadas origo.
Sarunu uzklausītāja;
bez ausīm un vēlmes dzirdēt-
zin visus Tavus noslēpumus.
Peļķē izmērcēti meli
karājās laternu stabos-
spīd un apgaismo,
skrienošos un bruģi,
kas nenogurst.
Nesteidzīgie dažkārt ievēro
zaļo, nedrošo ainavu
nemainīgā vēja mainīgos mākoņus,
un neīsto mūri, kas tur no tiesas ir,
neredzams, - tur, kur vecā pilsēta beidzas.
Galvaspilsēta, noslēpumu vieta;
klusē sirds draugs
un mānās pārdevējs.
Lai gan nedaudz melos tīta,
tā ir mūsu vecā Rīga.
āā', nomainīju arī laiku savā pulkstenī,
tagad rāda Rīgas laiku! :)
(skatīt pa labi, tas, kur pasaule redzama)
[Just for information, iepriekšējais bija Lapsa.]
te arī šodienas veikums:
VecRīga
Klaigā izpūrušie baloži.
Pamestas sirdis mēģina atkopties
kanāla malā.
Un aiz paviljona smakām
slēpjās iemigusī Rīga.
It kā dzīva;
cilvēku kņadas origo.
Sarunu uzklausītāja;
bez ausīm un vēlmes dzirdēt-
zin visus Tavus noslēpumus.
Peļķē izmērcēti meli
karājās laternu stabos-
spīd un apgaismo,
skrienošos un bruģi,
kas nenogurst.
Nesteidzīgie dažkārt ievēro
zaļo, nedrošo ainavu
nemainīgā vēja mainīgos mākoņus,
un neīsto mūri, kas tur no tiesas ir,
neredzams, - tur, kur vecā pilsēta beidzas.
Galvaspilsēta, noslēpumu vieta;
klusē sirds draugs
un mānās pārdevējs.
Lai gan nedaudz melos tīta,
tā ir mūsu vecā Rīga.
āā', nomainīju arī laiku savā pulkstenī,
tagad rāda Rīgas laiku! :)
(skatīt pa labi, tas, kur pasaule redzama)
Thursday, 25 December 2008
..bija tā
Es biju ciemos pie tantes, te pat Latvijā, kurzemē, ja atklāti. Patiesībā šogad es nemanot pati sev esmu nozaguzi svētku sajūtu. Tas notika tā nemanot, negaidīti un necerēti. Patiesībā ir neliela dusma.. uz sevi. Vienvārdsakot nogulēju visu Ziemassvētku vakaru un pamodos ap diviem naktī... un gulēt devos septiņos no rīta. nedaudz sačakarēti.. ne? Patiesībā adventes laikā biju vairāk gatava svinēt svētkus nekā tagad - kad tie ir pienākuši. Tas droši vien tā, jo nācās braukt šurp. Tur es jau biju sākusi gatavot dāvanas... ģimenei un draugiem, bet tagad nav ne vienam. man kauns, bet ko darīt?
Kad būšu atpakaļ tur, tad arī dzīve turpināsies. Šis te tik tāds neizdevies sapnis. Tad jau svētki būs atpakaļ maisā un sejā būs kāds viltus prieka smaids, kas tā pat nekad nespīdēs no visas sirds, nekad. Pat ja tam lūgtos. Bet ir labi, ka ir veitas kur var justies labāk, tad var saprast, kas ir un kas nav labs.
Gaiss smird nelāgi pēc tikko nodedzinātām brīnumsvecītēm. Vai esi redzējis kā spīd divgadīga bērna acis, kad viņš pirmo reizi redz šo brīnumu? To aprkastīt vārdos ir neiespējami. Goda vārds!! Es gribu, lai tā veinmēr rada brīnumus.
Šodien cepu piparkūkas un nolēmu, ka nākamgad gatavošu pati savu mīklu! Jāpamēģina taču.
Saldu tev dienu, es nu došos krāmēt savas lupatas koferī un klāt grauzīšu nedaudz pieceptās piparkūkas. (šoreiz gan bildes nava! :p)
Priecīgus jums svētkus, ceru, ka nosvinējāt labi un turpināt svinēt. Un gan es vēl jūs pasveicināšu arī jaunajā gadā, bet to pēc tam, ja būsit paklausīgi...
Kad būšu atpakaļ tur, tad arī dzīve turpināsies. Šis te tik tāds neizdevies sapnis. Tad jau svētki būs atpakaļ maisā un sejā būs kāds viltus prieka smaids, kas tā pat nekad nespīdēs no visas sirds, nekad. Pat ja tam lūgtos. Bet ir labi, ka ir veitas kur var justies labāk, tad var saprast, kas ir un kas nav labs.
Gaiss smird nelāgi pēc tikko nodedzinātām brīnumsvecītēm. Vai esi redzējis kā spīd divgadīga bērna acis, kad viņš pirmo reizi redz šo brīnumu? To aprkastīt vārdos ir neiespējami. Goda vārds!! Es gribu, lai tā veinmēr rada brīnumus.
Šodien cepu piparkūkas un nolēmu, ka nākamgad gatavošu pati savu mīklu! Jāpamēģina taču.
Saldu tev dienu, es nu došos krāmēt savas lupatas koferī un klāt grauzīšu nedaudz pieceptās piparkūkas. (šoreiz gan bildes nava! :p)
Priecīgus jums svētkus, ceru, ka nosvinējāt labi un turpināt svinēt. Un gan es vēl jūs pasveicināšu arī jaunajā gadā, bet to pēc tam, ja būsit paklausīgi...
Subscribe to:
Posts (Atom)