It's THAT time of the year

They say it is the most wonderful time of the year, the season to be merry and jolly, time to praise the big fat man called Santa or the God and his son Jesus, which ever tickles your fancy. It is time to give and receive.


Heck with it all, this so called magical time of the year is all in your head, it's all in the shop windows, it's in the silly feeling that last year around the same time you and the society made you produce the feeling of joy. To hell with it all. And then because there has to be balance of joy in the world, the sad become even more sad, depressed and lonely. Yes you understood me correctly, all forces in the world have to add up to be even. (Hence, when the rich become richer, the poor become more poor.) So when ever you are full of happiness for a longer time you are making someone's life miserable.

This year I have very little Christmas spirit in me. It is dormant for some years now. You can blame me, or you can blame the world. But I will just embrace it. I shall use this time to do things I dare not say out loud.

Despite it all, I did enjoy a lovely Christmas eve with my dad, and got some phone calls, and messages that made the festive feeling.

This all is fiction, maybe not. Maybe you'll think about it, maybe not.
Things are as they are.. Right?

Now playing: I want a Hippopotomous for Christmas, because well, it's self-explanatory, isn't it?

Passion of Skating with the Love of Fun

Shuuuu-upa. So.
English Exam was OK. I suppose. Well i think (at least i suppose that is what people call thinking) that it was not too hard. Our teacher really helped us to get ready and we went through examples from previous years and all that jazz. She told us what to expect and what the questions are going to be. Not exact. but as much as she was allowed to tell us. The exam is in two parts, a sight passage and an essay. Since it is a Board wide exam every grade 12 student in Ottawa-Carleton District School Board who had English in the first semester was writing this exam at the very same time as me and my class mates. The exam begun at 8:45 in the morning on Friday and we had two and a half hours to finish it (it was suggested that you spend 60 minutes on the sight passage and 90 on writing, planning and reading over your essay). In the first part there was a short written text that had to be read and then there where 5 questions. The first question on these exams is always to restate the writers thesis. Our teacher told us that they are looking for two ideas. The first is more broad and the second is more specific. The second question had a choice. There were four methods of development and you had to pick two, state the definition, find an example in the text and then state how that is the correct example. In this one i did good since in the last couple days of school our teacher gave a list of literary terms and told us which ones are more likely to be on the exam. In the third question we had to choose one of three given stylistic devices, and then the same as previous - definition, example, and why it is a good example. This i did well too. The next question had two parts to it. The first was to find one or two specific words that state the diction in a specific paragraph or sentence and the second part was to state the tone and, of course everything had to be proven. The last question was a personal response question. There was a choice of two sentences from the text and we had to choose one of them, say what the authors point of view is (in own words) and then say if we agree or disagree, and say why our opinion is as it is with examples and personal experience. I was done with this within an hour (just as was recommended). Then there was the second part. They gave us 4 essay prompts and by using one work studies in this year (for me the choice was, Brave New World, The Wars, Waiting for Godot and King Lear). I wrote about Brave New World. Chose the first prompt and it was something about how societal norms cause a character to struggle as reaching for his/her goals. Wrote about Bernard Marx. I wrote it in no time. Then read over it and was done within two hours in total. Then i left the room and felt sorta good.

Today i was planning to be on time to my Spanish class. It starts at 9:00 in the morning and it would take me about half an hour to get there, buts since buses don't come on request to get there before nine i have to leave at 8:15. My alarm (my silent alarm) was set on seven in the morning, since i was planing to take a shower before leaving. I woke up at half past eight. Was 20 minute late and came in to realize that there was a test today. I am 94% sure that i failed this one. I wasn't there last week, so i had no idea we were having a test. In today's class we (surprisingly) did not do too much. First the test, it took more time then the teacher though. Then he gave us a short lesson (do not remember on what it was). Then we listened to two songs and translated the lyrics. And the last thing we did was listened to two chapters of the book we are reading.. Then the bell rung. I got home, changed, ate (it took me two minutes to heat the lunch and two to eat it). Got my stuff together, went downstairs to the basement to get my skates and was on the go to the canal.

Tashpuks organized this because he was planning that the girl he likes will be there. At last minute she had called that she can't come. They met up at one in the after noon and went to the canal together. I was still on my way home at that time so i went and was planning to catch them. After skating for about half an hour i sent a msg to Tashpuks asking how far are they. He did not know (what a surprise -.-). After taking to him and another fella i analyzed the situation and figured that i am way past them. S now i was going back and searching for white coat and a face that i would recognize. There they were. Only four of them. It was two of the three "Russians" (yeah, Plaknis was there too), Tashpuks and the best friend of the girl Tashpuks really likes. Finally found them i was pleased. Skating alone might be fun, but i was not in the lonely mood (i know, not common :D). So now it was taking, laughing and, most importantly, skating with the Love of Fun in our eyes. We skated for quite a while. We got to the big lake thing and then went back. On my way i fell three times. The first was nice, like a dive on the ice. The third time i was not really moving fast and i just fell on my knees. The third time was a pain. Yup, a pain. It was in the last stretch, I was tired, but going pretty fast and then my skate met a big, nasty crack on the ice. I fell on my knees and slid for a little on the ice. This was not like the first one, since i was going much faster. There i was. Flat. At first i didn't really feel any pain. But as i begun to skate my knee was yelling a silent scream and begging me to stop and move no more. I didn't listen. We were almost done. Once we got to the end i dropped dead in the snow. Got off my skates and put my boots back on. Felt odd at first because this was the first time this winter i got on the ice. I was happy it was done. My red cheeks were freezing, but my hands were not, even though i had given my gloves to the other girl, she was freezing all this time. I was not. It was just my face that felt the need to get a hot chocolate. We went up to Rideau center. This is where Plaknis said he had to go. He shook hands with the guys and then.. HE GAVE ME A HUG.
HE GAVE ME A GOODBYE HUG! I felt like making a WTF face, but i didn't. What was he thinking? He had never hugged before, not even on my birthday.
He left and then the four of us went to the food court. Tashpuks and i were drinking hot chocolate and the other two were eating. I was not hungry, my body was still fighting with the two minute meal that it got earlier, before leaving the house. After a while we spent in the food court (i was watching the street outside getting darker and darker and the number of people that depended on how many buses had passes by) they decided to go and play pool. I was tired, exhausted, begging for home, and with a hurting knee so i said goodbye and went home. The bus ride was messed up because there was a black guy (no intention to be racist) sitting next to me who was reading his news paper all over the place. At one point my ribs got bugged by his elbow and at other points the news paper was in my face. I was happy that i lived down town (i mean, very close to it). I got of the bus and tackled the death ice eight in front of the door. I got in and was greeted by a MIaW by Giotto and a dinner that my mom had prepared earlier that day. It was delicious. I watched the cartoon movie about the chicken Running away (forgot the name of it) and now i am here.

I am very hard working on the new years resolutions. I plan to put them back in the side bar. I am trying to eat less carbs. I am trying to learn new things. Actually i have learned two already, now i know what i.e. and e.g. stand for. Do You know? ;D

Fine my love birds. I have two exams next week and a lot of Spanish homework for next Saturday. I plan to do NOTHING tomorrow. Well, maybe i will clean up my room, time will tell. But now i am craving for my soft pillow and comfy night shirt.

It's a kiss tape thing

Turns out i took a day off.

A day away from life, from problems, prom trouble, away from watching weight, away from reality (though i do that a lot either way), from common sense .... well a break from everything!
Now most of You who are reading are thinking: "How do you do that?" or "What do you mean?" or "That's not possible."... or something like that.
Well here is what i mean..
Life is about creating obstacles, sometimes bigger, sometimes smaller and then taking them down to ensure a certain amount of satisfaction. Or as one of the quotes of the day said "It's all about FACING it." As some of You might know my one love is psychology. I love, simply love looking at life through this lens. But as to everything there is the down side to this one too. I can't stand looking at my own life like that. But i can't help it... Though it KILLS me, i just keep seeing ALL the flaws and it is such a pain. It really is devastating. It is like stabbing your self with a poisoned dagger. And what i see is a pathetic little girl who SETS HER GOALS TOO HIGH. Then she is unable to obtain them and end not only failing, but losing all she had before and ends up with a perfect, so corner ZERO.
So Hello, Im ZERO! Nice to meet you.

Now You all are probably thinking, "what ever, i don't care, but what's up with the 'kiss tape' from the title?" Well now i will tell You.
Do you all know the kisses® camdy? Well that is the key to this post. I was chillin home all day. (ohh, btw i realized that writing a blog is almost like updating YouTube channel but with no video and sound, just the readers interpretation of the post) Anywho, while i was online, i was eating the candies kisses (if you still have no idea what i'm taking about click here for a picture or here for the website (if You have Your speaker on You will hear their lame sound)). And then i bumped in to a kiss candy that had a longer piece of paper (if you are looking at the picture it is the paper sticking out of the top of the wrapped candies, just mine don't read "Hershey's Kisses" but just "KISSES®"). And i was thinking, wow, that is so cool. And the i got the idea of making a even LONGER kisses thing, so from now on, instead of wrapping all wrappers and pieces of papers i left the papers out. So i had a few of them and i taped them all together.
AND THAT IS HOW THE KISS TAPE WAS BORN!
I might even put a picture or two in so You can really get the picture... :D :D
ha ha

Yeah, im cool like that.

I was going to write about all other crap too... but ohh well some other time i guess...
or never! :P
Ohh.. have a marshmalloweee 2010 my sweet lovers.
TeeeeHeeee
Bye.

OMG
I
NEED
TO
GET
OUT
OF
HERE!!
Check THIS out! VERY COOL!


ohh... here is a pic that i sorta said i would show You:

OHH UN dziesma!!!!!!
TIK sen nedzirdēta, bet allaž mīļa
Tiziano Ferro - Rosso Relativo
Smieklīgi ir tas, ka rikai tagad saprotu līrikas. :D
dzisma principā ir par meiteni un par to kā viņš slīkst viņas krūtīs un tml.
Kad pirmo reizi dziesmu dzirdēju par seksu tā pat neko nesajēdzu un dziesmā man tikai patika piedziedājuma pirmās divas rindiņas un jāatzīt, ka meldiņš ar lipīgs! :)

2010.gada apņemšanās (t.b.e.)

• uzlabot atzīmes skolā
• tikt universitātē
• nomest 10kg
• Sarakstīt visus dzejoļus TTT
• turpināt/sākt mācīties kādu svešvalodu valodu
• iemācīties latīņu alfabētu
• iemācīties vismaz 10 jaunas lietas
• neskatīties pulkstenī 10 dienas (ne pēc kārtas)
• 5 reizes noziedot naudu (kaut nedaudz)
• 10 vietās brīvprātīgi kaut ko padarīt
• izlasīt 5 IZCILAS grāmatas
• izdarīt 25 lietas, kas ir labas dabai
• apmeklēt operu/teātri 5 reizes
• aizbraukt vismaz uz 2 valstīm, kur iepriekš neesmu bijusi
• manīt 3 krītošas zvaigznes
• izmēģināt 20 jaunas receptes
• apmeklēt vismaz 1 koncertu
• apmeklēt 5 festivālus
• iegādāties savu datoru vai fočuku
• izdarīt visu, kas šeit rakstīts

par visu to

Ziemassvētku jau nu atkal aizskrējuši. Ja atklāti, dikti gribās kārtējo reizi kaut ko ārprātīgi depresīvu saskribelēt uz uzsist pa Publish Post un tad Sign Out, un drīz vien pazust vai nu zem segas savā bardaka pilnajā istabā, vai iegrimt kāda nebūt formālā forumā kur spriež par lietām kuras tā pat līdz galam nekad neesmu izpratusi. Un, lai gan, ja atklāti daļēji nemaz, nemaz negribas tā darīt. Ir svētku laiks un jābūt taču kā dziemā: "actiņās prieks, satraukta sirds", bet nav. Kārtējās sveces egles zaros jau izdegušas, lai gan šeit tas nemaz nav atļauts. Galdu klāj pārpalikušās galerta šķēles un ciemiņu nestās bombongas, un tamlīdzīgi gardumi. Diena pagāja labi. Un tā tiešām bija. Pat neraugoties uz to, ka Hokeja Fanu tusiņš tika zināmā mērā sagrauts, jo spēlē viesiem izvērtās ļoti nesekmīga un neraisīja nekādas cerības, ka varētu kaut ko labu panākt spēles gaitā. Spēlē beidzās ar patiesi skumju rezultātu 0:16. Čempionāts tā pat kā pagājušajā gadā norisinās Kanādā, tikai šogad mēs nebraucām skatīties spēlēs, pārāk tālu un naudas arī nav.

Esmu kļuvusi nedaudz atvērtāka. Redz es (jā, jā es) sāku nedaudz pakļauties svētku aurai, kas tipa liek cilvēkiem būt gaišākiem (ne velti visai bieži ļaudis vēl ne vien priecīgus, bet arī gaišus Ziemassvētkus). Mēģinu būt iecietīgāka un izdarīt kaut ko tikai tāpēc vien, ka tas varētu kaut nedaudz iepriecināt citu. Nav jau tā, ka līdz šim esmu bijusi cietsirdīga ciniķe un to vien darījusi kā ''kakājusi uz galvas'', (nekāds eņģelis es ar nekad neesmu bijusi (tagad ar neesmu!!)), bet ja es kādreiz kaut ko darīju es ļoti reti meklēju vairāk kā vienu iemeslu kāpēc to biju veikusi. Eh.. fuckin atklāsmes.

Esmu sasodītu noslēgta maita un nekad un nevienam nesaku kā jūtos un kā domāju. Esmu tizla. Man sevis žēl (?), jo man TIK ĻOTI gribās tikt universitātē, bet es neko nemācos. Esmu tik sasodīti dusmīga uz sevi!! Manas atzīmes kopš devītās klases ir apmēram pa 40% zemākas. Es nevaru saņemties. Un par spīti visam, kas noticis esmu tur pat kur biju oktobra vidū. Motivācija noskalota ar tējas biezumiem pilsētas kanalizācijas trubās un nespēju aizdzīt prom slinkumu, to slepkavu slinkumu.

help

Elektriski..(?)

Es nezinu kā to visu sauc. Par marasmu vai neprātu vai gluži vienkārši par mākslīgu elekrtisku enerģiju, kas negribīgi dzen uz priekšu, bet tā, kā nekur netiek; vismaz uz priekšu ne. Paslēpties ir pavisam vienkārši, bet izlīst ārā, kad spēle jau galā gan nav tik viegli.
Pirmdien uzmeistaroju pirmo kūku savā dzīvē. Nē, nu kaut kādas jau es biju cepusi, bet šī ir kārtainā. Mammai bija dzimšanas diena.
Vēl nav izdevies to nogaršot.

Pavisam nelaicīgi nāk sasmērētais sviest, kas visu tikai vairāk un vairāk sanes dēli.

Esmu atsākusi runāt ar Plakni, pagaidām gan tikai Facebooka līmenī, bet tomēr, es domāju, ka tas skaitās. Pavisam drīz (cerams) arī skaips leks no biksēm ārā ar dīvainām sejiņām un absolūti tukšām sarunām.

Zābaks tik pat sarkans. Pirms neilga laika zem milzīgā uzraksta parādījās "I would cry if my tears weren't frozen". Nē, tas laikam nu jau ilgāk ne neilgi.

TTT (for those who don't remember TTT = Tavas Tintes Traips) pēdēja laikā nav bijis dāsni apdāvināts, bet kam gan ir laika? Nekam!

Neprātīgā ātrumā tuvojās Ziemassvētki. Es neesmu gatava. Man labāk patīk iesaiņot dāvanas nekā tās gādāt. Smieklīgi bija tas, ka vienai dāvanai (draudzenei bija dzimšanas diena) man bija uzmeistarots gaumīgs auduma maisiņš, kur dāvanu ielikt PIRMS man vispār bija pati dāvana. Dāvanas vispār ir jēla lieta, bet man tik un tā patīk, gans saņemt, gan dot. Tas rada prieku. Kā jau pie svētkiem arī šajā kaktā katru svētdienu paštaisītā adventes vainagā iedegās liesmiņas. Un pavisam nesen tika ceptas arī šīs sezonas pirmās piparkūkas. Pie durvīm ir piekārts skuju vainags. Atliek vien savārīt zirņus un visus pārējos gardumus, iegādāt egli, sapirkt + sasaiņot dāvanas, nopirkt mandarīnus (manu prāt izcila Ziemassvētku sastāvdaļa), brīnumsvecītes utt un Svētki jau būs pie durvīm pieklauvējuši.
Dzirdēju, ka LV šogad zemu grādi nokrituši. Tas labi, man prieks. Citādi jau kāre aizsūtīt sniegu. Šeit tas ir daudz, ļoti daudz.
Autobusu izmantošana ir atkal dzimusi un ritenis drūmi tup garāžā. Nu neko. Auksts.

Now MTP (Major Term Paper)

Advente

Adventes kalendārs tomēr ir diezgan nožēlojams izgudrojums. Vismaz, kad nonācis manās rokās. Vakar apēdu kādas (tiešām neskaitīju precīzi. kauns? idk) 10 šokolādītes pēc kārtas. Jā desmit. Tagad vairākas dienas būs jāsēž bešā. Adventes vainaga otrā svece otrdien ar tika iedegta neviļus. Īsi pirms divpadsmitiem. "Pareizi, šodien taču svētdiena." Lai gan par aizdecināto svecīšu skaitu es jau aizdomājos no rīta pirms došanās pie datora. ("Kā izskatīsies draugiem.lv ar divām svecītēm 'iedegtām' sākumlapā.") Bet tanī brīdī pas svecīšu iedegšanu nedomāju.

Adventes Ziemassvētku gaidīšanas laiks. Taisnība? Jā, protams, man vienmēr ir taisnība. Domāju, ka vairumam jau tā pat ir zināms, ka es šogad Ziemassvētkus negaidu un negribu. Ziema vispār vairāk nerada jaukas emocijas. Piekāst Ziemu. CANCEL  

Un uz jautājumiem "kāpēc?" neatbildu.

Aizgājušais gads bijis dikti nomācošs un turpina tāds būt. Nav kārē pēc nekāda prieka un dāvanām. Bet ku nu par to?

Sestdien ciemos bija daži draugi. Mans labākais draugs (inCan) ir atradis meiteni, kas viņam šķiet patīk un viņai viņš arī. Man prieks, patiešām. Bija labs vakars. Laikam. Atnāca arī viņš. Jā, draugi. That was the deal. But can I? 

Eh.

Eju gulēt.(?)

Pārlieku daudz!

Agrs rīts. Sastrēgumu stunda(s). Dzīva pilna ir visa pilsēta un arī vēl aiz tās robežām. Saproti, ka mēs esam vairāk, kā tik maza šķēle spēj apņemt. Pat taures nav dzirdamas, ir vienkārši jūtams nedzīvais savilkums, kas veidojas darbības rezultātā. Un tā arī turpinās. Bez skaņām. Ir tikai redzami ļaužu pulki. Nu re. Busu šoferi vēl joprojām streiko. Nu jā. Mamma mūs ved uz skolu, un atpakaļ. Nez vai spēsi noticēt, bet vienu dien es pat biju laikā uz pirmo stundu. Jā, mēs izbraucam vēlāk kā vajadzētu, tā rezultātā nepagūstam uz skolas sākumu.
Nu nekas. Braucam uz skolu. Ceļš ir visai vienkāršs, vismaz šis, ko mamma ir izvēlējusies. Bet, uh, arī citi šķiet darījuši tā pat. Mašīna mašīnu ielenkumā. Sēžam. Šoreiz sēdēju priekšā. Un (zinu, ka neticami, bet nu..) pa nedēļas nogali paguvu izgulēties. P. bija aizmugurē un bija iemidzis, jo viņš nebija labi izgulējies. Prāts visai gaišs. Domāju par džemperi, kas šodien bija uzvilkts mugurā. Tas ir P. vecais. Uzņurcu piedurknes uz augšu un re, man jauns džempis. Prātoju, vai izies tā cauri. Bija OK. Domāju par spāņu valodas pasaku. Īsāk sakot par skolu. Šeku reku ietek doma par mājām. Nekārtība. Te tā valda. Tētis rītu būs klāt. Bet es pēc skolas pakārtošu. Vajadzētu būt labi!
Kārtējā sarkanā gaisma. Sēžam. Mūzika neskan, jo tad mamma miegot ciet. Luksoforā iedeg ne tik spoža zaļā gaisma. Tā saplūst ar baltā sniega mirdzumu. Gaiši pelēkā mašīna, kas bija priekšā, uzspiež pedāli un brauc tālāk- sastrēgumā. Arī pārējās joslas sāk kustēt. Bet mēs nē. Ritms pārtrūka. Sastrēguma ķēdei pārplīsa posms. Mēs stāvam. Acis veikli pavēršas mammas virzienā. Daudz nedomādama uzmodinu blakus sēdošo nogurušo cilvēku. Zaļā gaisma vēl skaidri dega un arī mūsu vāģis turpināja ceļu. Mamma paskaidroja, ka ir nogurusi. Viņa arī maz gulējusi, tā pat kā P. Man ar viņu esot jārunā. Rokā man bija satverta mammas sarkanā (jā, tā pati aizlienētā) krūze ar siltu tēju tajā. "Es tev varu izstāstīt savu spāņu valodas pasaku." Pirmā ideja, kas manā šaurajā prātiņā iešāvās. "Nē, vajag jautājumus, lai es varu atbildēt." Sākumā nezināju ko vaicāt, bet tad kaut kā sākām biči pļāpāt. Piebraukuši pie skolas es uzsaucu P., ka jāceļas. Izveļamies no Volvo. "Tikai neaizmiedz!" durvis aizcirtu un uz durvju pusi ejot vēl pamāju atā.
Skolā. Hmm. Laikam otrais zvans vēl nebija bijis. Es gāju uz bibleni, jo vajadzēja izprintāt angļu valodas mājas darbu (kādas dziesmas vārdi). Tikmēr kamēr mēģināju skolas vecos datorus pierunāt uz ko tādu, noskanēja otrais zvans. Pēc tam himna un dienas paziņojumi. Es tos neklausījos. Ja nebūtu zinājusi, ka tādi ir, tad nemaz nebūtu pamanījusi. Nu tā. Uzgājusi augšā un nolikusi jaku skapītī, apmainījusi apavus, paņēmusi/nolikusi grāmatas un papīrus devos uz spāņu valodas klasi. Tā atrodas ap stūri, pa labi, tad taisni gandrīz līdz gaiteņa beigām. Te viņa ir. Izrādās, ka šodien vēl neprezentējam. Visi vēl strādā pie savām pasakām. Mūsējā bija noglabāta atmiņas kartē (man kabatā, un viņas un manā e-pastā. Bet skolotājs teica, ka ar to nepietiks. Vajag izprintētu. Ak! Nu neko. Klasesbiedrenei pasacīju, ka es izprintēšu. Vēl nezināju kur un kā, bet zināju, ka rīt uz skolotāja galda būs mūsu pasaka! Visu stundu mācījos nākamās dienas eksāmenam.
Otrā stunda. Angļu valoda. Klases darbs. Dziesmu vārdi jāizlasa, jāsameklē visādi sviesti un jāizraksta kāpēc tieši 'Tev' šī dziesma patīk. Es paņēmu Mad World. Jauka dziesma. Uzrakstīju nedaudz vairāk kā bij prasīts. Līdz stundas beigām bij palikušas vēl divas min. Palika drusku garlaicīgi. Draugs/cilvēks, kas sēdēja man blakus sprēgāja, ka neko nepaspēs izdarīt un lika man pārlasīt viņa divus teikumus atkal un atkal. Un es viņam to vien teicu kā "Kāpēc Tev tā liekas?". Stunda beidzās. Man nebija nekur jāsteidzas, bet kaut kā pēdējās dienās sanāk visai ātri pārvietoties pa gaiteņiem.
Un te nu ir! Sastrēgumi. Atkal. Lai tiktu pie sava skapīša vien ir jāgaida, kad no pretējās joslas savā pirmajā ātrumā garām pačāpos seši cilvēki, kuriem pa vidu izspraukties ir grūti un neizdevīgi.
Pusdienlaiks. :) Tā kā nākošajā dienā ķīmijā lielais gada tests, tad nu domāju iešu skolotājam vaicāt visas neskaidrības. Nu jā, klasē viņš nebija, bet brīdī, kad čamdīju durvis viņš atradās tā paša gaiteņa otrā galā. Viņš mani pamanīja pirms es pamanīju viņu. Jutu veiklu nozīmīgu acu skatu no tās puses. Jā, skolotājs. Aizgāju līdz tam galam. Viņš vaicāja, vai kaut ko vēlējos prasīt. "Yes, sir. I have some questions about the homwork that we had for friday." viņš atbildēja, ka viņam jāiet kaut kur jādežurē. Ja vēlos varu tur vēlāk parādīties, bet stundā mēs tik un tā tikai atkārtosim, nevis turpināsim piektdienas pierakstus. Ok. Pateicos viņam un nosteidzos uz pirmo stāvu, lai 'netīši' iemestu aci klasē 121. Nekā! nebija tas ko gaidīju. Metos riņķī un devos uz mākslas klasi, kur noteikti bija jābūt kādam, kuru pazīstu. Un bija. Tas labi. Apsēdos blakus meitenei, kas man ķīmijā sēž aiz muguras. Sasveicinājos arī ar dažiem citiem. Bet tā kā ir skolas pēdējā nedēļa nevienam nebija liela interese pļāpāt. Jāmācas. Arī es plānoju kaut ko tā labā darīt. Runāju ar meitenei, kas blakus. Kad sākām runāt par ķīmiju palūdzu viņu, lai palīdz. Es sāku saprast. Nemanot aizgāja pusdien-stunda. Pirmais zvans. Grāmatas man bija jau somā tā kā nebija atkal jābrauc uz skapīti, bet garām nācās pabraukt, jo meiteni, kas ar mani devās uz ķīmijas klasi skapītis ir tanī pašā gaitenī. OK.
Ķīmija. Skolotājs ieradās pēc zvana, jo aizkavējās savā dežurē. Eh. Visai klasei paziņo, ka šodien tik mācamies. Visi starā. Arī es sāku šķirstīt semestra pirmos pierakstus. U kā. Man pieleca. Lietas kuras iperiekš visu laiku nesajēdzu sekundes laikā šķita tik loģiskas. ārprāts. žēl, ka šādas atklāsmes nenotiek ātrāk. ķīmija aizritēja visai normāli. Ja vien neskaita to, ka viens zēns pamanījās vienai meitenei kādas piecas reizes iemest ar pildspalvu. Un man likās, ka tā vidusskolā, 11 klasē nedara. Fui! Nu labi. Daudz jāmācās.
Nākamā stunda matemātika. Ceļa uz klasi ieskrēju pie Improvizācijas Teātra skolotāja. Viņš teica, ka viss atsāksies februārī. Yes! Viņš lika man nosarkt, kad pavacīja, vai jau neeju uz randiņiem ar kādu no Latvijas U20 spēlētājiem. Vispār baigi labais skolotājs. Tādiem vajadzētu zvaigzni pierē iegravēt. :)
Kāpņu telpā veina nos neskaitāmām sejām bija arī viņš. šoreiz viņš mani arī pasveicināja. Jāteic, ka šādi, īsi mati, viņam pavisma noteikti piestāvēja labāk. Pasveicināju pretī. Un tas arī viss.
Matemātikā kā jau vienmēr g-a-r-l-a-i-c-ī-g-a. Vienīgais cilvēks ar kuru ir vērts runāt sēž trīs solus prom. Kārtējā stunda atkārtošanai. Skolotājs elementārākās lietas no kursa atkārto uz tāfeles. Nu fui, nevarēji kaut ko grūtāku. Bet nu jā, klasē ir daži indivīdi, kas nevis mācās, bet gan iegaumē! Prātiņ nāc mājās, kā jebkurā stunda, arī šinī ir nevis jāzubrī, bet jāsaprot.
Pēc 15 min es jau biju nedzīva. Kā no ūdens izmesta zivs, knapi spēju pakustēties. Priekšā bija atvērta pierakstu mape. Un viss. Tajā raudzījās akls skats. Vēl pēc 25 min sapratu, ka nav nemaz tik traki... Un vēl 35 min skola bija galā. Biju trešā, kas diezgan veikli izsteidzās no klases. Jā!! ārā no vietas, kur laiks kustās lēnāk kā gliemji. Skolas diena beigusies. čau pa labi, pa kreisi un te jau ir mans skapītis. Jaka mugurā un grāmatas somā. galvenais, ka prom. Sastrēgumi gan niķīgi! Vēl pirms mamma atbrauca pakaļ iegāju biblenē izprinēt spāņu valodas pasaku. Bet nu mums viņa 14 lapas gara. Un skolā krāsainā lapa, viena 50 centi. Bibliotekāre bija jauka un ļāva man $7 vietā samaksāt $5. Bet nu dārgi gan šie prieki.
Mamma atveda mūs mājās un nozuda atkal, lai dotos atpakaļ uz darbu. Es paēdu. Iedzēru tēju. Iemigu. Pamācījos spāņu valodas eksāmenam. Septiņos izgāju ārā, lai dotos vingrot. Jāteic, ka nodarbība bija cienīga. Vadītāja laba. Un līdz beigām biju no tiesas labi relaksējusies. Bet es vēl nezin vai uz šādu nodarbību iešu vēl. Nedēļas laikā domāju vēl kādu izmēģināt, bet tad arī sākšu savu personīgo treneri 12 nodarbības. :) Iznākot no zāles aizgāju atsēsties. Sejā bija smaids. Aizgāju uz trenežieriem, jo redzēju mammau. viņa vairs nebija ar savu treneri. Esot jau galā. Tagad viņa vienkārši trenējās. Apsēdos uz blakus trenežiera. Pabraucu ar .. riteni, laikam. Nezinu kas tas īsti skaitījās. Pa ceļam šur tur ieskrējušas devāmies mājās. (Mamma mani aizveda. Bet jāteic, ka ar kājām iet nemaz nebija tik slikti, ka 'biju domājusi.)
Mājās. Paēdu. Pamācījos.Iegāju dušā. Un tgd sēžu pie datora. Pukīts jau divi. Man jāiet gulēt. Rīt agrā stunda GGG. Bet par to gan kādu citu dienu.
:*
buča.

nu?!

Labi, ka pirmdiena. Lai gan atklāti sakot man riebjas. Ne jau maigās sniega pārslas, kas atsitās pret loga rūti, tad nolaižas pie citām uz palodzes. piebremzē! Tās man neriebjas, bet nedaudz kaitina, būtu labāk lijis, visu dienu un ilgāk. es gribu lietu. nu jā, gribēt nav kaitīgi, bet nedabūt ir. Ziema ir dikti nomācoša, lai gan drīz varēs doties uz kalnu!
Labi, atzīšos, nesanāca.
Uzspļaut!
tā neesmu es, es nemeloju! gv