Un es jūtos it kā būtu kur citur,
lai gan nomierinošā dvaša liek justies kā mājās,
es spēju sev melot, kad meli ir lieki.
Sasmelti laimes spaiņi karājās atkarības galā.
Paglābt nevar neviens
un arī pa rokai nav glābšanas riņķa.
Piepūsti domu maisi salikti plauktos,
aizvilkti aizkari un izšautas spuldzes,
ausīm pazūd bērnu klaigas.
Izdzēsts un labots, un pārrakstīts.
Mēs visi esam melnrakstā ar melnas tintes pleķiem
uz skrandām triepti.
Cits ar kļūdām, nelabojamām, neciešamām,
bet cits spēj paslēpt visu smacējošo
zem vārdu krītošajām ēnām.
Piepcelts nepareizi izgrieztais karogs,
paslēpti patiesības dzinumi,
es esmu tur, kur tu mani ved.
lai gan nomierinošā dvaša liek justies kā mājās,
es spēju sev melot, kad meli ir lieki.
Sasmelti laimes spaiņi karājās atkarības galā.
Paglābt nevar neviens
un arī pa rokai nav glābšanas riņķa.
Piepūsti domu maisi salikti plauktos,
aizvilkti aizkari un izšautas spuldzes,
ausīm pazūd bērnu klaigas.
Izdzēsts un labots, un pārrakstīts.
Mēs visi esam melnrakstā ar melnas tintes pleķiem
uz skrandām triepti.
Cits ar kļūdām, nelabojamām, neciešamām,
bet cits spēj paslēpt visu smacējošo
zem vārdu krītošajām ēnām.
Piepcelts nepareizi izgrieztais karogs,
paslēpti patiesības dzinumi,
es esmu tur, kur tu mani ved.
***
čau, esmu atpakaļ no Tērvetes. Un man vēl pirms nepilna brīža bija TIK daudz ko stāstīt, bet es pārdomāju. Gandrīz. Bet tādos īsos, aklos vilcienos jau var..
Sākumā likās, ka aiz garlaicības nosprāgšu un divas nedēļas mana sabiedrības kārā dzīvība neizturēs. Lasīju. Lasīju daudz. Pabeidzu grāmatu, kuru iesāku pirms mēnešiem dieviem un vēlāk arī grāmatu, kuru biju iesākusi lasīt pirms kādiem diviem gadiem. Sāku lasīt trešo grāmatu. Vienīga sakarīgā grāmata, kas tur uz vietas bija atrodama: "Eņģeļi un dēmoni." Īsi pirms došanās uz nometni redzēju grāmatas ekranizāciju. Filma bija .. hmm... nu jā. Rasmai taisnība viss tas sižets, kā grāmatā tā filmā ir dikti pārspīlēts. Bet nu ne par to šoreiz runa. Pirmā nedēļa aizritēja pārlieku mokošā domāšanā un lasīšanā, un nedaudz zīmēšanā, un un... nu jā, ar dažiem aprunājos un tml, bet (āā, starpcitu, mans darbs nometnē - mazgāt trukus, saklāt galdu pirms ēdienreizēm un tml. sīki uzdevumi, un palīdzēt, un nu jā...)...Vispār jautri nebija.. Otrajā nedēļā no nenokā kļuvu 'populāra', gandrīz vai vārdu tiešajā nozīmē. Viss sākās ar to, ka Mācītājs un Smalkais (vārdi, protams, mainīti) sāka mani sveicināt joka pēcs. "Čau Marta!" To es dzirdēju vismaz piecpadsmit reizes dienā, no katra un tas tikai sākumā. (āā, un viņi mani mēģināja iemest upē, bet es tā saķu spārdīties, ka viņiem nācās mani laist vaļā :D) Nākamajā dienā arī citi audzinātāji mani sāka sveicināt. Un sekojošajās dienās arī vairums nometņotāji bija iekrituši 'Martas sveicināšanas' azartā. Sāku mazāk pievērs uzmanību neizgulētajam meigam, bet gan vairāk skatīt ko dara bērni un šur tur kaut ko padarīt. Apmēram otrās nedēļas vidū dažiem no audzinātājeim ļāvu uzzināt par to, ka zīmēju. Cik noprotu, viņiem bija (un ir vēljoprojām) vienalga. Vispār, kā izrādās, diezgan daudzi no vieņiem zīmē. Gandrīz puse. Anyways. Tajā vakarā arī piedalījos tusiņā un viss bija ok!. Lai gan nākamajā rītā pamodos pusbeigta, es pamanījos dienai izsprukt cauri dzīva. (Mana recepte: Pamodos sešos, gāju skriet, lai gan lija lietus (man tač patīk, kad līst), ielīdu upē, iegāju dušā un biju darbspējīga.) Tajā dienā gan pēc brokastīm, gan pēc pusdienām devos gulēt. Vajadzēja. Vienkārši vajadzēja. Nu jā, pēdējās dienas bija foršas. Nedaudz palīdzēju dekorēt ēdamzāli priekš Sirsniņballes un nu jau man bija cilvēki ar ko parunāt nedaudz sakarīgākas sarunas par, teiksim: "Ko tu gribi? Pa purnu dabūsi?" (Tas man un Mācītājām, un Smalkajam bij tāds prikols...) Nu jā.. Nometne beidzās sestdien. Vakrā tusējām kā nelabi. Dzērām, maisījām dzēroienus = preparējām burku, dejojām (daudz dejojām), dziedājām līdzi dziesmām, zīmējām, ēdām saldējumu, vēlāk dalījām burku. (es gan dalīšanā nepiedalījos zināmu iemeslu dēļ). Mēs staigājām apkārt pa nometnes teritoriju ar savām glāzēm/pudelēm/burkām un... pļāpājām gan savā starpā, gan ar citiem (aāā, mēs Valdi ar uzmodinājām (vārds nav mainīts)) :D tas bija jautri. Galvenais, ka mums bij vienalga. Viņš uz Latviju došoties kaut kad novembrī. Bet nu jā, nav būtiski. Nu jā, mēs šur tur arī padziedājām. Tad Garais (vārds mainīts) dabūja par mani pasmieties. Strādniece (mainīts vārds) pazaudēja savus zīmuļus un savu victorinox nazi.. Un es pamanījos novelties veinā no pasatigām, bij slidena zāle, slīpums, kāja neveiksmīgi paslīdēja un skaidrais dzēriens manā glāzē nonāca uz manām biksēm. Kad mana pudele tika brālīgi iztukšota un burka tika vairākkārt nogaršota, un kāda aliņš tika nelāgā kārtā izdzerts, es sapratu, ka vajadzētu dzert ūdeni, ja vien pasākumu nevēlējos nobeigt nepatīkamā veidā. ...
Bija apmēram piecu un galva jau šķita, ka ir skaidra, vismaz gana, jo es sapratu, ka jāsakarto ēdamzāle un virtuve. Strādiene un pārējie aizgāja gulēt. Es savācu, izslaucīju, satīrīju abas telpas un nomazgāju traukus Prāta Vētras mūzikas pavadībā! [ :) ] Tad devos gulēt un plkst. radīja īsi pirms sešiem, kad beidzot iemigu pidžammā, savā guļammaisā vietā, kur orģināli bija paredzēts čučēt. Nākamajā rītā (tobiš pēc dažām stundām) man bija jābūt virtuvē gatavai palīdzēt visu savākt, samazgāt pēdējos traukus, sakārtot, lai virtuve ir gatava nākamā gada nometnei, bet lai pirms tam visus traukus neapķēza kādas žurkas vai vēl nezkādi bezkaunīgi zvēri. Pēdējos pārtikas krājumus pārdeva tiem, kas vēlējās tos iegādāties. Man bija jāpalīdz satīt traukus un, protams, nomazgāt tis, kas ir netīri. Bija plkst. viens. Mamma bij ienājusi sacīja, ka divos nobrauks gar leilo māju, lai var savākt manas mantas, lai varam doties mājās. MāJāS??? Savācu savas mantas un nonesu lejā. lasīju, aizmigu. Biju pāgurusi. Mani uzmodināja mamma un tad Tašpuks man palīdzēja aiznest mantas uz auto. Vistuvē bija Valdis. He he he. Sarunu nesāku. Pateicu vien diezgan neizteiksmīgu 'čau'. Bet vēlāk, kad ienācu atpakaļ lielajā māja viņš apvaicājās kā mums vakar gājis. teicu, ka bija labi un, ka atvainojos par negaidīto uzmodināšanu.. Tas esot bijis ap pisdieviem un mēs esot sacījušas, ka nāksim ciemos vēl trijos. Bet neviena no mums to neatcerējās, un labi vien bija. :DD Novēlēju viņam patīkamu palikšanu un devos uz mašīnu. Ceļā nedaudz sanāca pagulēt, lai gan Tašpuks nedaudz iedeva paklausīties dažas dziesmas, (kas, starpcitu, atgādināja vakardienu).. Bet es domāju par otrdienu. Par kārtējo lidojumu pāri lielajām dīķim un Rīgas gaisa baudīšanu, un draugu satikšanu. .. Un Un Un.. galvenais, ka prom no MaJāM. Tagad tik vēl jāsakārto drēbas un mantas, kas vajadzīgas būs un un un ... man nāk miegs. Ir gandrīz viens. Vispār bija laba sajūta tikt pie neta! Divas nedēļas tomēr ir diezgan daudz. It sevišķi vasarā. Un, protams, Liels padlies visiem, kas padarīja šīs divas nedēļas tik foršas (es vārdus nemainīšu, lai pati atcerētos): Dāvids, Dāgs, Inga, Aija, Lāsma, Andra, Jānis, Ingrīda, Lauma, Inta, Daina, Edis, Pēteris, Ināra, Aldis, Ēriks, Dārija, Edijs, Valdis, Ernijs, Viktors, Ilze, Tomas, Selga, daži nometņotāji: Laura, Dārija, Aleks B, Dainis, Zintis, Daila, Emīls, Aleks, Matīs, Marta, Līva, Ariana, Aldis, Paulis, Andris, un pusītis, kura vārdu neatminos, un, un, un,... tā es varētu turpināt un turpināt, bet es tomēr apstāšos ...
Tātad, tagad mans vārds ir mans vārds, tiem, kas nezin, tas ir marta. un man ir vārda diena tagad, tā kā sveicat mani, dodat daudz bučas un "kontrobandu". ;)
***
Sestdienas dziesmu tops:
1. Black Eyed Peas - I Gotta a Feeling
2. Flo Rida -Right Round
3. R.E.M. - Nightswimming
***
Tiekamies Rīgā!..
