Es biju ciemos pie tantes, te pat Latvijā, kurzemē, ja atklāti. Patiesībā šogad es nemanot pati sev esmu nozaguzi svētku sajūtu. Tas notika tā nemanot, negaidīti un necerēti. Patiesībā ir neliela dusma.. uz sevi. Vienvārdsakot nogulēju visu Ziemassvētku vakaru un pamodos ap diviem naktī... un gulēt devos septiņos no rīta. nedaudz sačakarēti.. ne? Patiesībā adventes laikā biju vairāk gatava svinēt svētkus nekā tagad - kad tie ir pienākuši. Tas droši vien tā, jo nācās braukt šurp. Tur es jau biju sākusi gatavot dāvanas... ģimenei un draugiem, bet tagad nav ne vienam. man kauns, bet ko darīt?
Kad būšu atpakaļ tur, tad arī dzīve turpināsies. Šis te tik tāds neizdevies sapnis. Tad jau svētki būs atpakaļ maisā un sejā būs kāds viltus prieka smaids, kas tā pat nekad nespīdēs no visas sirds, nekad. Pat ja tam lūgtos. Bet ir labi, ka ir veitas kur var justies labāk, tad var saprast, kas ir un kas nav labs.
Gaiss smird nelāgi pēc tikko nodedzinātām brīnumsvecītēm. Vai esi redzējis kā spīd divgadīga bērna acis, kad viņš pirmo reizi redz šo brīnumu? To aprkastīt vārdos ir neiespējami. Goda vārds!! Es gribu, lai tā veinmēr rada brīnumus.
Šodien cepu piparkūkas un nolēmu, ka nākamgad gatavošu pati savu mīklu! Jāpamēģina taču.
Saldu tev dienu, es nu došos krāmēt savas lupatas koferī un klāt grauzīšu nedaudz pieceptās piparkūkas. (šoreiz gan bildes nava! :p)
Priecīgus jums svētkus, ceru, ka nosvinējāt labi un turpināt svinēt. Un gan es vēl jūs pasveicināšu arī jaunajā gadā, bet to pēc tam, ja būsit paklausīgi...
No comments:
Post a Comment