Zem spārna®

▬▬▬▬▬▬▬▬▬▬▬▬▬▬▬▬▬▬▬▬▬▬▬▬▬▬▬▬▬▬▬▬▬▬▬▬▬▬▬
Ir jau nākamā diena. Tas ir labi. Palicis nedaudz vieglāk. Un tomēr pakrūtē vēl nedaudz griežās. Pietam tā pamatīgi, bet vismaz asas vairs neauļo laukā. Vakardiena:

Ienākot iekšā es viņu redzēju tur guļam. Palika grūti sagromot siekalas. Iekšēji es biju panikā. Redzēju, ka tante saiņo vaļā ziedus un nevarēdama skatīties uz ziedu pārklāto vectēvu devos palīgā tantei. Bija grūtāk kā biju domājusi. Man acis sabrieda, un pēc sekundēm divām man rokā atradās mans dzeltano rožu pušķītis. Es nezinu cik tur šo skaisto ziedu bija, bet varu derēt, ka pāra skaitlis, ne kā citas reizes, kad kādam ko līdzīgu sniedzu. Un tad arī uzpūstās acis sāka laist vaļā lielas, karstas asaras. Jo vairāk raudzījos taisni uz priekšu, jo grūtāk bija paslēpt slapjos draugus. Es apgriezos rinķī un pa taisno izsteidzos laukā no zāles. Cilvēki bija daudz vairāk kā viņu bij sākumā. Man gan bija vienalga. Izsteigusies no telpas es ieskrēju stūrīti, galvu nometusi uz leju vietā, kur divas sienas satikās. Klāt pienāca otras puses onkulis un apņēma mani. Es viņam piekusu klāt un gribēju, lai viņš nekad mūžā nelaistu mani vaļā. Bija tik viegli, kad viņš mani turēja. Lai gan pakrūtē tik un tā dūra kā ar dunci no iekšienes. Kādu labu brīdi viņš itin nekā nesacīja. Drīzi viņš man paskaidroja, ka vectāvs tik un tā vienmēr būs ar mani domās, es to jau zināju, bet bija drošāk, kad viņš man to pateica. Man bija jāpasaka vectēvam visas gaišās domas un jāpalaiž, lai dodas tur, nez kur, kur visi viņi aizvējo. Es saņēmos un piegāju vecamtēvam klāt ar neskaitāmiem labu vēlējumiem un atmiņām, tad noliku dzeltenos ziedus viņam pie sāna un devos blakus vecākajai māsai, kas arī bija apklāta ar asarām. Es mēģināju pasmaidīt, jo vectētim tagad taču ir vieglāk.
Bija sasodīti grūti. Bet kopš tieši tā brīža ar katru aizrietošu sekundi grūtāk vairs nepalika.

Pēc tam visi bija aicināti uz bēru mielastu kafejnīcā/banketu zālē, kas atradās netālu Tēraudlietuves ielā. Visu pēcpusdienu pavadījām edot un dzerot, un atceroties par to cik jauks vecais bija. Mielasts beidzās un atvadoties es atskatījos uz viņa tukšo vietu un uzsmaidīju vececam ardievas. Dienas beigās bija labāk, jo sapratu, ka biju ļāvusi vectēvam doties. Sirdī tik paliek tāds tukšumiņš, jo es zinu, ka vairs nekad viņu nesatikšu.
Tāpēc es lidoju pāri okeānam, un tas pavisam noteikti, bija tā vērts.
▬▬▬▬▬▬▬▬▬▬▬▬▬▬▬▬▬▬▬▬▬▬▬▬▬▬▬▬▬▬▬▬▬▬▬▬▬▬▬

Pieminot vecotēti,
29.09.29 - 15.12.08

▬▬▬▬▬▬▬▬▬▬▬▬▬▬▬▬▬▬▬▬▬▬▬▬▬▬▬▬▬▬▬▬▬▬▬▬▬▬▬