Sveiki. Ir piktdiena. Šodien slidot negāju. Man sāp mugura un kājas, tikai tgd mēģonu izgudrot vai tas ir no vakardienas slidošanas vai no tā, ka nedaudz pārpūlējos zālē. Nu neko. Mēģināšu kustēties pareizi, tad varbūt arī mugura sāpēs mazāk. Un varbūt, ka neatkarīgi no tā cik daudz un kā kustēšu rīt tā jau vairs nesāpēs. Tu zini. Ja? Ka pat vairums lietas notiek neatkarīgi no mūsu izvēles.
Vakardien es domāju par braukšanu. Visia drīz domāju sākt mācīties, lai nokārtotu testu un dabūtu G1. Bet nu, kad mamma mani veda mājās no skolas es domāju. Gluši kā ikkatrs arī es emsu savādāka. Un vakadrien es domāju par uzticību. Par spēju vadīt auto un neraizēties par to, ka blakus, bretī, vai jebkur citur bruacošais neizdarīs glupību. Mamma saka, ka jāuzticās. Tā pat kā ikdienā viņa man uzticās, ka es izdarīšu to, ko viņa man palūdz.. ir jāuzticās šiem nepazīstamajiem cilvēkiem, tik dažādiem. Un viņi visi tiek nolikti zem vienas svītras. Jo braucot tev nerūp vai priekšējā mašīnā sēdošais ir arābs ar turbānu galvā vai melnais ar melnu ūsu virs lūpas, vai kāda īsmataina ķīniete, vai kāda sirma vecenīte. Tev vienkārši jāuzticās, ka viņš autobāņa vidū strauji neuzbliesīs pa bremzēm, vai ka, ka kāds no blakus joslas pēkšņi sāks griezt virsū. Man tas viss liekās tik savādi. Un, lai cik ļoti individāli mēs esam. Un vai cik ļoti nevēlamies nekādas saistības ar pārējiem.. agrāk vai vēlāk mums nākas saprast, ka visi tomēr esam sasieti ķēdē. Vai gribām, vai nē.. Tāda lūk ir mana atziņa. .. ...
**un runa neiet tikai par braukšanu! ;)
dziesma: Finger 11 - Paralyzed
2 comments:
Ou. Man patīk tā ideja par To uzticēšanos. Reiz par ko tamlīdzīgu arī iedomājos, un man tas šķita vienkārši savādi.
mm, jā, to ir grūti saprast.
pat bailīgi, bet taisnība jau ir.
Post a Comment