atgriezies

Es bravūrīgi atskatos uz notikumiem,
kas tagad šķiet tik ļoti sveši.
Manī rodas neizsakāms spēks,
kas cilā veco naidu pret visu.

Man vairs neiet pie sirds.
Protams, pateicos tev
par cigarešu dūmi vīteņiem,
kas ik rītu tīro matu spraugās veras.

Manī vēl mitinās neizsūktais naids,
par mainīgajiem šoferu žestiem.
Ne saprast var, ne pavaicāt.
Es pat virsū neskatos.

Man kauns. Es sāku būt kā tu.
Un jūtu, ka drīz sevi nīdīšu,
par ikdienas apģērbu prasto
un neskaitāmajām sarunām svešām.

es atkal jūtos kā pa vidu iespiesta.
starp diviem klavieru taustiņiem, kur vietas nav itin nemaz.
Man pietrūkts intīmie noslēpumi mani,
es pati sev uzticēties atturos.

Un, lai cik skaista tu man esi,
lai cik tava krāsu palete bijusi raiba
un neizprotamu vārdu virknēm vīta,
es pret tevi nejūtu neko, jo atgādini man raizes.

Kā mironis piecēlies, tās mani dzenā.
Pie māju jumtiem turoties,
es bēgu, un dūmeņi slēpj manas pēdas.
es neviļus atgriežos pamestajā realitātē.