laiks

Iepretim man sēž nokavētās sekundes
Skaitīdamas manus nepacietīgos sprīžus
Tās vēro mani acu kaktiņā iespiestajām zīlēm
Kā nepacietīgs bērns izbiris no rāpulēna

Smalki salikti pa vietām dimanta krūzes
Un uzmanīgi apzeltītie laika brīži,
Bufetei durvis pievērtas, bet vēl sprauga stāv
Tas, lai elpot vieglāk arī kad gribas vairs nav

Pat visgreznākie otas trieptie traipekļi
Nespēs iejūgt nerātno pašapziņu
Kas neklausa pat, tad, kad noteikumi
Uz troņa izsniegta ziņojuma izklāstīti

Uzskrūvējamais vāks virs burkas,
Ar nolauztu kaklu un aplauztiem kauliem.
Ziņkārībā skalotās tvertnes mirdz,
Jo viss, kas ir līdzīgi veidots nav īsts.

Piedauzīgi nostrādā pēdējie sekunžu austie skatieni,
Bet tā piesardzīgi, lai piemērotība pāri malām neizlīst.
Un, tagad, kad viss pa vietām novietots,
Vien atliek piespiest bērnam savā vietā zelt.