PAR SPĪTI. Visam par spīti. Vakar visu nakti mana sirds tupināja pukstēt nomodā. Stunda pēc stundas. Es skaitīju brīžus, kas ritēja kopš brīža, kad šķīrāmies mēs. Bet par spīti visam. Par spīti apskāvieniem tuviem un acu skatiem gausiem es nespēju turpināt tā kā līdz šim. Man sāp, sāpēja un sāpēs. Agri no rīta ar vecu, neizgulētu miegu acīs es pierakstīju, lai atminētos: "..man Tevis pietrūkst. Šodien man Tevis oficiāli pietrūkst." Un viss. Es nespēju vairāk. Nebirt ne asaras žēlas, ne palīgā kliedzieni. Man nav vairs spēka,
jo sāp.
VISS.

Bezmiegā mokās mana miesa. Ko nu? Es zinu ko gribu, bet man pietrūkst spēka. Man nav gana drosmes. Lai cik ļoti es palīgā sauktu, es zinu, ka nenāksi Tu; nenāks neviens. Pārskaitļu pakāpēs mani moka rūgtā sirdsapziņa. Apbērta as saldām cukur lauskām, izkusušām. Nav prieka, nav jēga.
N Ē -
IR. nav. IR. nav. IR. nav. IR. nav. IR. nav.
Kūst viss. Nav spēka. Ko spēju es, kad doma vairs nav tieša. Man atbilde ir, uzrakstīta, bet NAV spēka to nolasīt. Es sameklētu visu. VISU. Bet man vajag, man vajag kā bērnam mātes pienu, man vajag Tavu palīdzību. Vai aļņi ar ragiem vai šallēm. Jā, visam sava vieta.
Tu man tā arī nepasacīji kāpēc!