Esmu kolosāli satriekta par to kā izrīkojies ir mans teātra skolotājs. Nepietiek ar to vien, ka viņš mani pirmajā grupu darbā ievietoja grupā ar cilvēkiem kuriem iepriekš nekad mūžā nebiju runājusi. Tagad viņš mani salika kopā ar augstprātīgāko būtni pasaulē. Nu bļins. Goda vārds. Es mierinu sevi, pēc nedēļas viss būs cauri!

Rakstīšu šodien par smaržām, jo prātā tas vien virmo. Rakstīšanas klasē tagad mācāmies par memuāriem un to rakstīšanu. Nodaļas galā mums būs jāraksta savs izcilais memuārus, bet līdz tam mēs rakstām par smaržām, smakām un visu citu, kas spēj iekāpt nāsīs (nē, to nu gan es muldu). Viss šis pasākums dzen atmiņas kā nelabu dūšu, kāpj un kāpj. Kas zin cik tālu spēj uzkāpt? Man nepatīk atcerēties to kas bijis, man nepatīk atminēties bērnību. Lielākā daļa bērnības smakas man atgādina Straupi, kas man atgādina vecotēti, kurš nomira astotā gada decembrī. Vēl joprojām esmu liekulīga un nespēju tā pilnībā to pārdzīvot. Bet tā ir ar mani, es nekad neko līdz galam nepārdzīvoju, vienmēr kaut kas paliek sēžam, kāda rūgta lāse tup. Tāpēc jau paliek grūtāk. Un kurš gan var pilnībā palaist vaļā, lai mūk? Un varbūt, ka tomēr ir labāk paglabāt tos mīļos, nav jau tā, ka es tikai nelāgo glabāju. Pamatā jau mostas veci smaidi, tā kā viss jau ir labi.