Trieka smilšu pulkstenim, nav kas glābj, aiztek projām laiks.
Atmodusies es atkal par vēlu. Nē, atmodusies nav pareizais vārds. Neesmu normāli gulējusi nu jau pārāk ilgi. Kļūst jau par zināmu pataloģiju, jo normāli cilvēki taču tā nedarot. Bet pasaki man, vai kāds maz ir normāls? Tas ir gluži kā sacīt, ka esi dzirdējis kā adata nokrita zālē. Protams.
Vakar rakstīju eseju priekš rakstīšanas klases. Izvēlējos skribelēt par to, ka jāizvēlas vietējas preces. Brīdī, kad rakstīju melnrakstu man blakus šķīvītī stāvēja skaisti sagriezts apelsīns ievests no ASV. Tā nu viņš ir.Bloga jaunais izskats ir tīri apmierinošs. Esmu priecīga. Visai noteikti ir labāks par iepriekšējo, lai gan nebija jau tas tik slikts.
Skolā. Kā man skolā klājas? Vienā teikumā: parasti izdodās neaizmigt. Nopietni. Ķīmijas klase ir nāve. Es zvēru. Kā var neaizmigt? Visu klasi to vien kā daram kā rakstam, man smadzenes automātiski ieiet autopilotā. Un ko dara autopilots, ja benzīna nav? Uzpildās. Es gan ne, es tik turpinu braukt. Jūtu ka tas tā būs līdz es vienkārši sabrukšu, tobiš butriski sabrukšu. Tas noteikti būs iespaidīgs skats! Nē, bet es mācos. Man par pārsteigumu es tiešām cenšos pievērt klasēs uzmanību. Ar mājas darbiem,.. ir tā kā ir, bet nu ir labāk kā pagājušajā semestrī, kad vārdu savienojums 'mājas darbi' pat nēksistēja. Tas ir cits stāsts, tad man nekādi darbi nēksistēja. Biznesā vienīgi grūti, jo man tā skolotāja pilnīgi nagus liek asināt stundu laikā. Es nevaru viņu ciest. Skumji ir tas, ka nav jau viņa slikta skolotāja, bet laba ar nav. Nu bet nemāca viņa labi. Teiksim šodien (nu jau vakar) mēs pavadījam pusi no stundas atzīmējot 15 valstis kartē, un ar to viņa mums vēlējās iemācīt, ka jāzin pasaules ģeogrāfija. Paldies, es to nezināju. Un tad atlikušo stundu mums nācās vienkārši norakstīt pierakstus vai nu no tāfeles, vai no PowerPoint prezentācijas. Viņa allaž tā skrien, ka visi viņai lūdz paiet uz iepriekšējo slaidu. Nu gan sieviete.
Un teātrī. Šogad pirmā nodaļa ir par režiju, sadala grupās pa 3-4 kur ir 2-3 aktieri un viens režisors. Sākumā mēs apguvām kas un kā jādara (bija arī kontroldarbs) un tagad jārāda ko esam iemācījušies. Es tagad esmu režisora lomā un saku, ka ir tieši tas pats, kas bija kad režisēju priekš Backstage to lugu tikai tagad ir jāstrādā ar mazāk cilvēkiem un tikai nedēļas laikā ir jābūt gatavam priekšnesumam.
Labi. Man laikam tomēr tā eseja jānobeidz. Tagad drīz būs četri no rīta. Atkal neizgulēta nakts. Fui!
3 comments:
Interesants skatpunkts par to, kas ir normāls. Manā uztverē visi cilvēki ir normāli, jo mēs neesam kompetenti spriest par to, kurš ir dīvains, jo katram sava dīvainība šķiet normāla, tāpēc sanāk, ka mes visi esam normāli (vismaz kaut kadā mērā)- kaut kad labu laiciņu atpakaļ tieši par to rakstīju. :)
Ir interesanti palasīt par to, ka Tev ir kontroldarbi par teātri apgūto. It's kinda stange. Un skola! Šķiet, ka tas ir kāds īpašs laika periods dzīvē, jo, kad aizbīdies tālāk uz universitāti, saproti, ka tas bija viens sasodīti labs laiks (pat drausmīgi mokošās stundas, kas dziļi riebās).
:)
jāteica, ka man Tavs skats uz "normāls" patīk labāk.
liek platāk smaidīt! :]
njāa.. es jau nezinu. man ātrāk gribās, lai galā skola. 12. klase. viss uz nevriem krīt. it sevišķi jaunākie skolēni. tāda sajūta, ka nav man tajā skolā vairs jābūt. visi sīkie.
un esmu cilvēks, kam patīk izmaiņas. tracina iesēsties rutīnā. gribu prom! :D
paldies! ;)
O! Jā, par maziņajiem gan ir jāpiekrīt- tie ir nežēlīgi kaitinoši- pārāk skaļi, nevaldāmi un rupji (nu vismaz man viņi bija tieši tādi).
Universitatē nekas īpaši nemainās, tikai cilvēku daudzums lekcijas telpā :D
Dzīvi veido vien tu pats, līdz ar to it's up to you, vai rutīna iestāsies vai nē.
Novēlu, lai tev tā neiestājās. Dzīve ir pārlieku skaista, lai visu laiku darītu vienu un to pašu, atrastos vienā un tajā pašā vietā, runātu ar vieniem un tiem pašiem cilvēkiem un pat nepadomātu, ka varētu taču būt savādāk .:)
Post a Comment