Nu un ko. Kolekcionēt ir forši. Es vācu atmiņas mazās kastītēs. Četri reiz četri - kantainās, citas tādas nesimetriskas, citas ar velna raksties virsū. Bet lielākā daļa kārbu noputējušas pagrabu bēniņos stāv.
Vakar uzgleznoju raibu aitu. Nē, es meloju. Bet tik ļoti gribējās man uzgleznot raibu aitu. Ar spodri tīrām stikla ačelēm un mēli izkārtu līdz zāles stiebru saknēm. Zaļa. Ne zāle, bet mēle. Zālei krāsas nebūtu, jo kam tad vairs rūp?
Aplami es muldu. Man patīk muldēt. It sevišķi tad, kad grūti saprast kur pakārts veselais saprāts. Laikam atstāju uz plauktiņa, pirms došanās uz zemes virsu. Ko lai saka? Nemelošu, man te patīk. Un ļoti pietrūks, kad būs jākāpj atpakaļ gaisa kuģī, lai dotos turp, kur palicis veselā prāta pūrs (un tas arī, pieputējis).
Un tad man pēkšņi visi pietrūkst. Tik ļoti, ka elpa aptrūkst un ķermenim par maz skābekļa tiek. Plaušas sāk kost sānos, jo nezin kā strādā bez algas. Sažņaudzās neesošais ādamābols, tādā mezglā, ka pat jūrnieks atsiet nevarētu.
Ne no kā man gribās uz Romu un pie Venēcijas smirdīgajām ielām.
Un gribās man mājas.
Kur ir mājas?
Es vakar uzzīmēju raibu aitu. Tai mēle stiepās pāri ceļu galiem, aplīdusi man apkārt kā pāraugusi sēne. Tā (mēle) līda tālāk un tālāk un es nezinu kur tā stāsies. Pelēka zeme raudzījās manās zaļajās acīs. Spalgi iekliedzās mirstošās vārnas un acu vietā iedzēla plūdi. Aizskaloja manu aitu.
Un tagad bez krāsas, bez mēles, bez prāta, un ar aizelsušos elpu es tupu blakus mirušajām vārnām, jo nekā cita jau man nav.
No comments:
Post a Comment