Beidzot pēc, šķiet, gadiem simt esmu nolēmusi uzrakstīt arī latviešu valodā. Esmu izsecinājusi, ka esmu baigā maita. Esmu maita pret sevi un pret citiem, un mani tas sāk tracināt. Nemanot esmu iekritusi vecā rutīnā. NEGRIBU!
Jāsamaksā par daudz lietām, bet naudas nav. Makā stāv 50 santīmu. Vajag ... (rēķinu) ... gandrīz divtūkstoš reižu vairāk.
Nu ja. Bez visa tā, es arī nesaprotu kā būt labam draugam. Kā jau minēju, esmu maita. Un es nezinu vai tas tāpēc, ka neesmu labs cilvēks, vai arī neesmu labs cilvēks, jo esmu maita. If that even makes sense. Kā jau zināt, man pietrūks visi draugi, kas palika Kanādā. Man sanāk pat nedaudz paraudāt par to šad un tad. Tā nav godīgi! Nu labi, es paklusēšu. Man jau laikam nav ļauts runāt.
Gribās TIK daudz, un tanī pat laikā negribas neko. Runāju par pilnīgi visu, kas vien nāk prātā, gan taustāmām, gan netaustāmām lietām.
Es labāk tiešām vairs nerunāšu.
No tiesas ceru, ka jums iet labāk. Tiešām, es ļoti ceru, ka neviens nejūtas kā es, vai sliktāk.
Vēlot visu to labāko,
(Viola).
No comments:
Post a Comment