Blogging time!

Tik sen nēsmu raktījusi sakarīgu rakstu, ka pilnīgi kauns. Jātzīst, ka pāris dienas atpakaļ uznāca liela kāre kaut ko uzrakstīt. Sāku baigo rakstu ar baigo domu, bet telefons nočakarējas un iedvesma līdz ar to.

Tikko nāku no Politikas lekcijas. Jaunais profesors dikti jautrs, lai gan nedaudz kaitina tas, cik zemu viņš vērtē savu ex-sievu un ģimeni kā institūciju vispār. Ko padarīs, katram savi uzskati.

Man pietrūka mans blogs. Bet tā nu bija sanācis, ka neko nerakstīju. Iemesli bija daudz un dažādi, un esmu tajā posmā, kad tos var rast vēl un vēl. Esmu nolēmusi atsākt rakstīt. Nebūs protams tik bieži, ka tais dienās, kad blogs tapa (t.i. vismaz viens raksts dienā). Bet būs biežāk kā divi, trīs mēnesī. Tā lūk esmu apņēmusies.

Dzīve Skotijā ar katru nedēļu kļūst ar vien sarežģītāka, un es rodu jaunas problēmas katru dienu. Žēl, ka risinājumi gan tik viegli nenāk. Esmu izmēģinājusi daudz ko jaunu. Visu gan nestāstīšu, bet izklastīšu nedaudz par gastranomiskajām izvirtībām.

Sākušu ar to, ka kāds džeks mani iepazīstināja ar HP mērci. (Es nespēju atturēties un to nenosaukt par Harija Potera mērci, nu COME ON, ir taču smieklīgi!) Tās pamatā ir etiķis, un man etiķis riebjas. Tā vismaz man likās. Bet es paņēmu un nopirku Harija Potera mērci un kādas dienas trīs gandrīz nevienu ēdienu neēdu bez tās. Tagad esmu mazliet norimusi. Hariju Poteru aizstāja visu slavenais Heinz ar savu izcilo kečupu. Nopirku lielo pudeli (debīla atruna, bet nu bija uz atlaidi un viss) sestdien. Šodien ir otrdiena un pudele ir pusē! Bet, kad ēdu šī rīta cepto olu, sapratu, ka arī man garša var apnikt. Labi, gana par to.
Draugiem.lv recepšu domubiedru grupās meklēju lētas receptes, jeb receptes studentiem. Bija tur šis tas interesants, bet lielākajai daļai nepieceišamas daudz sastāvdaļas, ka normalam civēkam mājas būtu, bet man vēl nav savācies kaut kā. Viena recepte gan šķita ĻOTI vienkarša un izklausījas interesanta. Recepte tāda: ņem tortermaizes šēli un izņem vidiņu (mīkstumiņu) un nedaudz apgrauzdē uz pannas. Tad tajā tukšumiņā iešķeļ olu! Tā aizpilda caurumu un sacepas kopā ar maizi. Pievieno sāli, piparus, un ko nu kurš parasti olai met klāt. (Es virsū uzgāzu Heinza kečupu.) Un WA LĀ! Pirmajā reizē tā maize man drusku apsvila, tāpēc, kad mēģināju atkal maizi ar tukšo vidiņu nevis apcepu pirms tam, bet gan iemetu tosterī uz ļoti īsu brīdi. Tad uz pannas, un uzreiz tad to olu arī. Nu dikti vienkārši, bet gardi gan!!
Lieta tāda, ka tagad atļaujos eksperimentēt uz nebēdu! Nav jāuztraucās, ka kādam nepatiks, jo vienīgā, kas to ēdīs būšu es. Izvēlīga nēsmu, ja sastāvdaļas ir labas, tad gan jau gala rezultātu apēdzīšu arī tad ja garša nebūs pārāk lieliska. Vakar izmēģināju ko jaunu. Atradu, ka virtuves skapīti ir kāda tvaicējamā katla aukšējā daļa. To paņēmu un uzstutēju uz kāda katla, ka derēja gluši kā uzliets. Satvaicēju zaļumus. Tikmēr pannā sagrauzdēju nelielu saujiņu tīrītas saulespuķu sēklas. Tad, ka tvaicēšana gandrīz galā nedaudz apcepu plānas šķēlītēs sagrieztu papriku, pieliku klāt eļļu un garšvielas. Tad pieliku tvaicētās lapas. Nedaudz apcepu. Tad es piemetu pāris karotes mērci (to nopirku priekš maizēm kā piedevu, bet man tā nedaudz par asu, garša jau nav slikta, un smaršo ar jauki). Samaisa, pacep un liek uz šķīvja. Virsū sabēru apgrauzdētas sēkliņas, dažas sķēles svaiga gurķa (man vienkārši prasījās kas tāds). Un man liekas, ka lielisks garšu savilkums. Nākamreiz pieliksu klāt citu mērci, varbūt Hariju Poteru! Hehe.

Drīz jāskrien uz Politikas semināru. Bez tā man beidzot japabeidz rakstīt CV (jeb Resume (jeb sviests)). Vēl vajag nopirkt zābakus, jo apnīk jau, ka kājas gandrīz visu laiku slapjas (un man sķiet, ka kurpes ar sāk ost! FUI!).

Lai gan sakāmā man vēl ir daudz, un vienmēr būs, pagaidām ar to es beigšu.

Bučas mīlīši.