Nu pietiek.
Tagad zvaigznes slīgs manā akvārijā, un es neļaušu ne Tev, nedz ar kādam citam tās zagt. Manas zvaigznes, mans pusmēness, viss mans. Un velns ar visiem ārzemniekiem, lai iet, lai dzen, lai bēg. Man vienalga. Uzšauj naglai pa galvu. Jā, pēdējā lode palikusi, tāpēc notēmē labi, pirms tā tiek izsperta. Vai man skaitīt, lai zini, kad šaut? Man vienalga. Šauj kaut tagad, vai arī pagaidi vēl. Jā, man vienalga. Tā pat jau izpļāpājos par daudz. Arī man beidzot vajadzētu iemācīties klusēt, kad jātur mute ciet, bet runāt, kad ir kas jēdzīgs ko teikt.
Tikai retais spētu saprast. Es meloju, neviens nesaprastu. Un kā maz zināt, kad klusēt, kad nē? Kurš gan priekšā pasacīs?
Ārā vēss, vēl agrs pavasaris. Jāuztraucas par draugiem, kas otrā pasaules malā cīnās ar neuzvaramo. Gluži vienkārši jātur īkšķi neko vairāk jau nepadarīsi. Zinātu kā, varbūt palūgtu dievam, lai stāv klāt, bet tas jau sen kādā krogā nodzēries, tā pat nekas nelīdzēs.
Jāpārgriež vadi kamēr šķēres vēl assas. Par daudz mezglu savijušies. Iesaku iegādāties bezvadu telefonu, bezvadu internetu, un bezvadu dzīvi arī. Nav ko ķēpāties ar pelēkiem vadiem.
Visu nobloķējam, lai neviens netiek klāt, un drošības labad, izdzēšam košākās ziņas, noraujam vēl neizliktos plakātus. Kad viss nobeigts, jājam prom baltā zigra sedlos. Princi atstājam grāvmalā, lai iet ar citiem krupjiem draudzēties.
Gana. Es klusēju.
No comments:
Post a Comment