Es dzīvoju pati savā aizspogulijā. Manis nav. Mani var nemeklēt.
Esmu nozidusi, pazudusi, neesoša. Turos pie nekā. Krītu, un ceru neapsist galvu. Tā pat jau skaidrs, ka esmu galīgi sviestā sagājusi, bet negribu krist nezinot, ka būs vismaz matracis zemē novietots.
Man vajag apdrošiāt dzīvību. Nē, ne dzīvību, bet gan dzīvi. Es negribu zaudēt to, kas jau mūk no rokām laukā.
Gribu visu sev; savas atmiņas, un draugus, lai viss paliek nemainīgs. Un, kad tas viss būs nostiprināts ar spējīgiem jūrnieku mezgliem, tad es varbūt iemācīšos dzīvot. Varbūt iemācīšos lidot.
No comments:
Post a Comment